RECENZIJA: Bjork "Utopia"
Islandiešu dīvas Bjorkas desmitajam studijas albumam tiek piemēroti dažādi stilistiskie apzīmējumi –"art pop", "chamber pop", "avant-garde", "folktronica" utt., u.tjpr. tas arī saprotams, ej nu ietilpini šo nevaldāmo un avangardisko mūziķi kādā konkrētā nišā!
Jāatgādina, ka 80. gadu vidū Bjorka ar grupu „Sugarcubes” kļuva par pirmo Islandes rokmūzikas vēstnesi pasaulē, bet 1992. gadā tā pajuka, un Bjorka uzsāka solokarjeru, tikai „underground” vietā priekšroku dodot avangardiski elektroniskākam skanējumam. Kopumā jaunajā diskā iekļauti 14 skaņdarbi, to producents ir venecuēliešu elektroniskās mūzikas speciālists Alehandro Gersi jeb Arca, kurš strādājis arī pie Bjorkas iepriekšējās studijas ripas “Vulnicura” (2015). Ja paskatāmies komerciālos rādītājus, tik slikti Bjorkai vēl nekad nav klājies (ja neskaita debijas albumu) - 25. vieta Apvienotajā Karalistē un 75. vieta štatos ir pārliecinoši sliktākās pozīcijas topos viņas karjerā. Tajā pašā laikā mūzikas kritiķi ir novērtējuši “Utopia” diezgan atzinīgi - “NME”, “Rolling Stone”, “The Guardian” un citi izdevumi tam devuši četras zvaigznes no piecām. Ko no tā secināt? Absolūti neko, jāklausās pašiem.
PAR. Bjorkas kvēlāko pielūdzēju pulku šis garadarbs nemazinās - “Utopia” atkal ir sevis meklējumi avangardiski elektroniskā popmūzikas lauciņā. Ja nu kāda dziesma jāizceļ, tad tā varētu būt “Blissing Me”, taču vispār šo albumu labāk klausīties kā vienotu veselumu.
PRET. Ja vajadzētu īsumā raksturot tās noskaņas, ko rada Bjorkas jaunais albums, tad tuvākās asociācijas rodas ar kaķi, kas tiek stīvēts cauri durvju šķirbai... Savos eksperimentos islandiete šoreiz aizblandījusies jau tādos neceļos, ka diez vai pati saprot, ko viņa ar visu šo vēlējusies teikt. Mūzika ļoti šauram un ļoti specifiskam klausītāju lokam. Un, protams, arī Bjorkas faniem.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.