Andris Kivičs: Veidenbauma gars ir ar mani

«Kad biju maziņš, vecāki stāstīja, ka visi cilvēki ir labi. Tikai pieaugot, sapratu, ka tā vis nav. Veidenbaumam bija līdzīgi: kad vienpadsmit gadu vecumā viņš devās uz Rīgu, jo nomira tēvs, zēns bija šokā, ka viss ir pilnīgi savādāk, nekā tēvs viņam bija stāstījis – izrādījās, ka katrs močī pats par sevi...» saka mūziķis un televīzijas kanāla Rīga TV24 raidījuma Rampas ugunis vadītājs Andris Kivičs.

Atzīmējot Eduarda Veidenbauma (1867-1892) 150. dzimšanas dienu, kas bija 3. oktobrī, viņš ierakstījis jaunu dziesmu albumu ar leģendārā dzejnieka dzeju - Andris Kivičs/Eduards Veidenbaums. Albuma prezentācija gaidāma 3. novembrī, bet viena dziesma - Dzīve zaļa -, kam par pamatu ņemts dzejolis To es zinu, to es māku, jau skan radio, un to var noklausīties arī youtube.com.

«Man vienmēr Veidenbaums ir ļoti paticis. Atceros, ka jau no padsmit gadiem lasīju viņa dzejoļus, burtiski fanoju par viņu, mācījos dzejoļus no galvas un pat skaitīju pie Ziemassvētku eglītes. Man viņš ir kā dvēseles radinieks, jā. Viņš ir it kā romantisks, bet tajā pašā laikā skarbs. Viņš iestājas pret liekulību, aicina vērsties pret netaisnību, viņam ir ļoti saasināta taisnīguma izjūta - līdzīgi kā man. Viņa dzejā nav nekādu izskaistinājumu, nekādu muļķību, nekāda bulšita - nezinu, kā to precīzāk pateikt latviski. Un, lai arī viņam ir visai depresīvs skats uz politiku, baznīcu, skarbs sava laikmeta redzējums, savam jaunajam albumam esmu izvēlējies arī tādu viņa dzeju, lai parādītu šo leģendāro dzejnieku arī kā jautru un dzīvespriecīgu vīru, kuram nekas cilvēcīgs nebija svešs,» stāsta Andris Kivičs, piebilstot, ka albums, kurā četras no septiņām ir visai jautras dziesmas, tapis ar AKKA/LAA autoru stipendijas atbalstu.

«Pirms albumu iedziedāt, es aizbraucu uz Veidenbauma muzeju - viņa tēva un brāļa mājām Kalāčiem, kas ir Priekuļu novada Liepas pagastā. Aizbraucu satikt dzejnieka garu, lai dabūtu viņa svētību. Muzeja vadītāja ekskluzīvā kārtā pat noņēma stiklu no ekspozīcijas un iedeva man paturēt rokā Veidenbauma spieķi. Tas ir ļoti īss - izrādās, ka viņš bijis maziņš, vien metru piecdesmit deviņus centimetrus garš. Es pieskāros arī galdam, pie kura viņš rakstīja savus dzejoļus. Patiesībā, tas pat nav galds - tas ir veļas rullis, ko viņš izmantoja galda vietā, pa vasarām dzīvojot klētiņā. Un, godīgi sakot, pabijis tajā mājā, man vēl vairāk viss par viņu kļuva skaidrs,» apgalvo mūziķis. Viņš stāsta, ka albums ierakstījies ļoti viegli. «Man jau bija iekrājušās melodijas, kurām nebija tekstu, un Veidenbauma vārdi ļoti labi šīm muzikālajām skicītēm uzgūlās virsū. Studijā momentā atradām pareizos akordus, pareizās iespēlītes, un piecas no septiņām dziesmām no sākuma līdz beigām iedziedāju ar pirmo reizi. Tā vispār mūsdienās notiek reti, bet - jā, ir tāda sajūta bišķiņ, ka, šo albumu veidojot, Veidenbauma gars ir ar mums. Tāds fīlings ir, noteikti,» saka Andris Kivičs, uzsverot, ka viņa jaunais albums ir foršs ar to, ka tas ir ļoti askētisks - tikai divi instrumenti un divas balsis. Nekas nav pārmudrīts, kā viņš pats saka, un nav nekā lieka.