Latvijas 1. Rokkafejnīcā vakar ar kārtējo koncertu tika uzsākta jaunā Sundays Blues Festival at Rock Cafe jeb Blūza svētdienas Rokkafejnīcā sērija. To rīkotājs – ilggadējs blūza entuziasts Pēteris Selga, kurš šāda un līdzīga veida pasākumus organizēja jau pagājušā gadsimta nogalē.
Redzesloka paplašināšanai
Pirmajā šīs sezonas Blūza svētdienu Rokkafejnīcā sērijas koncertā vakar uzstājās amerikāniete Keta Belouna, itālis Stefano Ronči un skots Deivs Arkari, bet nākamais koncerts šajā sērijā būs 26. novembrī. Nedaudz mulsina šos pasākumus vienojošajā nosaukumā iekļautais vārdiņš Festival, lai gan patiesībā tie ir atsevišķi koncerti. «Tā ir kā koncertu sērija - vienā vakarā uzstājas vairāki gan pašmāju, gan ārzemju mūziķi. Pasākuma pamata ideja ir piedāvāt klausītājiem tādus mūziķus, kuri nav teju katru nedēļu vai mēnesi kaut kur dzirdami un redzami. Par šajās Sundays Blues Festival sērijās spēlējošajiem var teikt, ka nāksies sasprindzināties, lai šos mūziķus noklausītos kaut vai, piemēram, Berlīnē vai Londonā,» skaidro Blūza svētdienu organizators Pēteris Selga. «Tie ir pazīstami blūzmeņi, kuri aktīvi koncertē, ir pieprasīti visā pasaulē un savās attiecīgajās aprindās ir pat ļoti zināmi. Cilvēkiem, kas interesējas par blūzu, šie vārdi noteikti kaut ko izteiks. Vienkārši tiek piemeklēti mūziķi ar stāstu - ar pieredzi, ar vārdu.»
KAS PAR BĀRDU! 2005 gadā, Umewaka Kennokai (Tokija) izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Kopā ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un viņas kungu Imantu / Privāts arhīvs
Parasti gan festivālu rīkotāji izvēlas vienā dienā savākt veselu grēdu izpildītāju vai pat noorganizēt kārtīgu trīsdiennieku. «Man mūzikā patīk spilgtas personības, bet šādas personības bieži vien nevar savākt kopā vienā datumā vai arī kaut trīs dienās pēc kārtas. Arī klausītāji šāda veida ilgos pasākumus bieži vien nevar apmeklēt visas trīs dienas, turklāt kopējā notikumu gūzmā izplēn arī konkrētais iespaids [par katru mākslinieku atsevišķi]. Koncertā tomēr uz katru var paskatīties ar svaigu aci,» uzskata Pēteris. «Auditorija mūsu pasākumos ir ļoti dažāda - nāk cilvēki gados, nāk jauni cilvēki. Nāk visi tie, kuri interesējas par labu mūziku, kuriem tas liekas saistoši. Tie, kuri grib paplašināt savu muzikālo redzesloku.»
Klusais pasākumu rīkotājs
Interesanti, ka Pēteri Selgu zina tikai retais, turklāt visbiežāk tie, kuri kaut kādā veidā bijuši saistīti ar viņa organizētajiem blūza festivāliem. Taču patiesībā viņš šajā jomā ir jau gadiem. «Pats pirmais festivāls notika jau 1999. gadā - divu dienu pasākums Andalūzijas sunī,» atminas Pēteris. «Šāda ideja ienāca prātā pēc Johnny Walker tūres, ko rīkoja Džoanna Andersone, Pita meita - tas bija 1996. gads, tolaik galveno balvu ieguva Mirta [Krupeņina] ar savu grupu. Aktīvi braukājām pa klubiem un klausījāmies visas grupas. Pēc tam kādu laiku blūza pasākumu lauciņā nekas nenotika, vaicāju Mirtai - kāpēc tā?! It kā neesot, kas ar to nodarbojas. Iesākām kaut ko darīt. Savā laikā mums bija arī sponsors, nu jau aizsaulē esošais Imants Spuļģis, kurš strādāja ļoti zīmīgā vietā - viņš bija Rīgas Krematorijas direktors. Tā nu ar nelieliem līdzekļiem, ar Džoannas palīdzību un Mirtas sakariem izdevās izveidot krāšņu pasākumu.» Iesākumā festivāli risinājās Lielajā ģildē, tad sākās kluba Alcatraz apdzīvošanas laiki. «Tā tika sarīkoti septiņi festivāli, bet pēc tam klāt bija krīzes gadi. Taču varbūt krīze pat īsti nebija noteicošais faktors, kāpēc tika pārtraukta festivālu rīkošana, vienkārši - radās citas intereses. Blūzs nav vienīgā mūzika, ko es klausos, man patīk ļoti plašs mūzikas spektrs, piemēram, džezs, dažādu tautu mūzika, avangards, klasiskā mūzika,» skaidro Pēteris. Kāpēc viņš pieķēries tieši blūza festivāliem, nevis, piemēram, džezam? «Džeza nekad nevar būt par daudz, tomēr šis stils ir pietiekami labi šeit pārstāvēts - notiek vairāki festivāli, ir divi džeza klubi utt., bet ar blūzu ir bēdīgāk. Piemēram, folkblūzs praktiski vispār nav pārstāvēts,» norāda blūza entuziasts.
EKSOTISKI. Ar Samten Ling klostera 13 mūķenēm atpūtā starp koncertiem / Privāts arhīvs
Interesanti, ka Pēteris pats nav no mūziķu aprindām, lai gan savulaik pašmācības ceļā un pie privātskolotājiem dažu instrumentu spēli apguvis. «Kaut kā ar muzicēšanu nav sanācis. Acīmredzot bija citas lietas, kas man šķita interesantākas,» vaļsirdīgi atzīst Pēteris. Toties organizatora darbam viņam acīmredzot ir nepieciešamais ķēriens. «Es negribu vērtēt pats sevi. Lai par koku spriež pēc tā augļiem,» Pēteris nedaudz kautrīgi nosaka. Šo Blūza svētdienu rīkošanai viņam ir atbalstītāji, kuri gan pašam jāmeklē, tāpat tiek ieguldīts laiks un enerģija, kā arī kāda daļa savu līdzekļu. Pētera ikdienas darbs ir saistīts ar koncertu, izstāžu un mākslas akciju rīkošanu.
Dara to, kas patīk
Pirms daudzpadsmit gadiem Pēteris saviem spēkiem izdeva dubultdisku Blues.LV, kas joprojām ir vienīgais šāda veida blūzu apkopojums, pērn - latviešu blūza leģendas Jāņa Vanadziņa albumu, savukārt šā gada nogalē plānots laist klajā Viļņa Kundrāta disku. Saprotams, ka tas ir tīrākais mecenātisms, jo diskus pie mums pērk tik niecīgos apjomos, ka par kaut kādu iespējamo peļņu nevar būt pat runas. Kāda jēga tērēt savus līdzekļus šādos projektos? «Nu kā, kāda jēga?!» Pēteris pasmejas. «Vēlos darīt to, kas man patīk. Šajā sakarā man uzreiz nāk atmiņā krievu neirolingvistes Tatjanas Čerņigovskajas teiktais, ka laba mūzika ir jāklausās nevis tikai sava prieka pēc, bet arī tādēļ, ka tā baro smadzenes - tā dod jaunus impulsus, un veidojas jaunas neironu saites, līdz ar to šādi mēs sev dodam dzīvību,» uzskata festivālu rīkotājs. Starp citu, tieši pēc Jāņa Vanadziņa albuma izdošanas viņam nākuši klāt klausītāji un vaicājuši, kāpēc vairs nav šādu festivālu tradīciju, varbūt nepieciešams tās atjaunot. «Tas bija lielākais impulss. Ja kāds būtu pārņēmis [festivālu rīkošanu] un darījis, tad labi, bet neviens pārņēmējs neatradās,» noplāta rokas Pēteris. Nācies vien to atkal uzņemties pašam, lai gan vienmēr pastāv risks palikt pie rīkošanas siles lepnā vientulībā. «Es esmu optimists. Manā gadījumā tie cilvēki, kas ir ap mani, nekur nepazūd - es varu pajautāt padomu, varu ar viņiem pakonsultēties, palūgt palīdzību un tamlīdzīgi. Es domāju, kādi mēs esam paši, cik labestīgi, patiesi un viedi, nosaka arī to, kādi cilvēki ir ap mums,» filozofē Pēteris Selga.
Dziļas pārdomas Pēterim ir raksturīgas, taču sarunā šķiet, ka viņš vairāk vadās pēc principa - «kam jānotiek, tas notiksies». «Gan jā, gan nē,» šādam viedoklim daļēji piekrīt Pēteris. «Ja nesasprindzināsies un neko nedarīsi, tad nekas arī nenotiks, bet plēsties par varītēm tur, kur durvju nemaz nav, bet ir tikai mūris, arī nav jēgas. Tiesa, pārsvarā cilvēki tieši tā arī dara...» prāto Blūza svētdienu rīkotājs un paskaidro savu nostāju detalizētāk: «Ja pasākums vai kāda ideja nerada nekādu rezonansi, ja neizdodas tai dabūt līdzekļus un mūziķus un viss šķīst, brūk un jūk, tad acīmredzot to darīt nemaz nav vērts. Esmu dzirdējis teoriju, ja ejam uz kādu konkrētu mērķi, tad iespējamajā tā sasniegšanas gadījumā nav jānoiet ceļš no viena līdz simtam, jo pusceļā mums šis mērķis panāk pretī. Un to es bieži vien esmu piedzīvojis: ne jau es esmu tas, kas visu iecerēto pasākumu sarīko, tas kaut kā sarīkojas arī pats.» Atgriežoties pie festivāla rīkošanas idejas, kāds ir šīs ieceres virsuzdevums? «Ja pavisam godīgi, tad man vienkārši patīk šo lietu darīt, patīk iepriecināt cilvēkus un sagādāt viņiem svētkus,» saka Pēteris. «Piemēram, kāda jēga Borisam un Inārai Tetereviem uzturēt savu fondu un dalīt naudu labām lietām?! Mūsu dzīve ir ārkārtīgi trausla, tāpēc tā jādzīvo tā, lai esi apmierināts ar to, lai sirdī ir gandarījums, lai dzīve ir piepildīta.» .
