Kaut kā diezgan nemanāmi pagājis garām fakts, ka organizācijas Avantis producētā dokumentālā filma Dixie Land ieguvusi galveno nacionālo balvu Odesas Starptautiskajā kinofestivālā. Cerams, ka drīz tā būs redzama arī Latvijā. Pie šī projekta stūres – pašmāju aktīviste Ilona Bičevska.
Ukraiņu Kristaps vai amerikāņu Oskars
Latvijas, Ukrainas un Vācijas kopražojums, režisora Romana Bondarčuka filma Dixie Land ieguvusi Zelta Hercogu par labāko Ukrainas filmu Odesas Starptautiskajā kinofestivālā, pārspējot arī sešas šai kategorijā izvēlētas mākslas filmas. Filmas galvenie producenti ir latvieši Ilona Bičevska (Avantis Promo) un līdzproducents konsultants Uldis Cekulis (VFS films). Šoruden šo filmu vajadzētu redzēt arī pie mums. «Tas ir Ukrainā lielākais un prestižākais festivāls - kā Latvijā Lielais Kristaps. Mūsu filma ir atzīta par labāko nevis tikai starp dokumentālajām, bet starp visām filmām,» priecājas producente Ilona Bičevska. Šī filma ir Latvijas, Ukrainas un Vācijas kopražojums, režisora Romana Bondarčuka darbs. Filmas galvenie producenti ir Ilona un līdzproducents konsultants Uldis Cekulis (VFS films).
«Dixie Land ideja ir attīstījusies no īsfilmu sērijas 15 stāsti par jauno, kas apvienoja projektā 15 režisorus no bijušajām padomju republikām,» atminas Ilona. Pirmizrādi filma piedzīvoja festivālā Full Frame ASV, pēc tam tā aktīvi bija manāma starptautiskos festivālos Serbijā, Indijā, Ukrainā, Korejā un Somijā.
No 15 bijušajām PSRS republikām
Projekta pamats bāzēts uz interesantu versiju - pastāstiņi par bijušās PSRS republikām. «Kad meklēju režisorus, man bija katrā republikā atlasīti kādi trīs vai četri, kuri iesūtīja dažādus materiālus. Romans [Bondarčuks] atsūtīja divas versijas, no kurām viena bija tā, kur mazā Polīna spēlēja - tur bija diezgan humoristisks piegājiens. Izvēlējos viņus Ukrainas sērijai, man iepatikās ar viņiem strādāt. Kamēr vēl nebija apstiprināts finansējums, vienalga sūtīju viņiem naudu uz Ukrainu, lai turpina strādāt. Viņi uz entuziasma pamata turpināja filmēt, un beigās tā izrādījās viena no pozitīvākajām filmām visā šajā ciklā. Redzējām, cik ļoti daudz palicis aiz kadra, aiz šīm nieka 12 minūtēm, tāpēc, protams, radās interese to turpināt.» Vācijas televīzija to atbalstījusi, un uz šī stāsta pamata izveidojusies Dixie Land versija.
Ilona domā, ka kaut kad drīzumā šo filmu varētu parādīt arī Latvijā. «Tās galvenā tēma ir mūzikas skola un skolotājs. Mums ir gan mūzikas skolas, gan bērni, gan skolotāji, un arī paaudžu attiecības ir universāla lieta. Nedomāju, ka šī filma būs baigais kases grāvējs, taču savu skatītāju tā atradīs.»
Meklēt talantus un naudu
Pati Ilona Bičevska sevi sauc par radošo producenti, lai gan viņas darbs vairāk šķiet kaut kas starp administratori un režisori. «Man patīk īstenot idejas, kas rodas manā galvā. Piemēram, filma Atrasts Amerikā bija par latviešiem, kuri nonākuši šajā kontinentā un valstī - tēma, kas pašai šķita interesanta un varētu šķist aizraujoša arī citiem. Meklēju līdzekļus, kā šo ieceri realizēt. Savukārt šajā [Dixie Land] gadījumā viss attīstījās no iepriekš minētajiem 15 stāstiem. Varbūt ne vienmēr vari aizklauvēties līdz valsts vai pašvaldības finansēm, tad labākā iespēja ir attiecīgo problēmu parādīt plašāk uz lielā ekrāna. Man likās saistoši parādīt visā plašajā postpadomju teritorijā to situāciju, ko savām acīm skata vietējie režisori,» prāto Ilona. «Ko šādos gadījumos dara producents? Meklē talantus, meklē naudu un nodrošina attiecīgās idejas realizāciju noteiktā termiņā, nevienam nebankrotējot, tā teikt, visiem paliekot dzīviem. Šajā projektā bija arī ļoti daudz administratīvā darba, tajā pašā laikā jāspēj iedvesmot režisoru, kuram jābūt pašā labākajā radošajā kondīcijā. Jāprot arī auklēties ar radošā procesa virzītāju - varbūt nekas, ka neiekļaujamies termiņos, jo tas ir kopdarbs, kurā galvenais ir labs rezultāts.»
Grīziņkalns, Kivičs, Avantis un Māra
Par filmu Atrasts Amerikā - tā tapa 2003. gadā un atrada daudzus radošus cilvēkus, sākot ar Ilonu līdz pat Andra Kiviča grupai ZScars. «Radās ideja, nevienam gan no mums nebija pieredzes, taču viss kaut kā forši salikās kopā - pat tās tituldziesma ZScars izpildījumā kļuva par gada hitu. Tas viss radīja adrenalīnu un prieku, ka vari kaut ko ietekmēt arī caur kino jomu,» priecājas Ilona. Viņa joprojām ir ietekmīgās jauniešu organizācijas Avantis vadītāja, bet tās labo darbu sarakstā kā pirmā jāmin skeitparka izveide Grīziņkalnā: iespējams, daudziem šķitīs, ka tas tur bijis gadsimtiem, taču vēl pirms vairāk nekā desmit gadiem parks bija ļoti nolaista vieta, un tajā ne miņas nebija no Raimonda Elbakjana Ghetto Games iespaidīgā paskata vīriem. «Kopš 2002. gada pastāv jauniešu organizācija Avantis. Kopā ar Raimondu palīdzējām virzīt [Grīziņkalna projektu], turklāt man jau bija beigusies kapacitāte un sākusies interese par kino. Vienojāmies, ka Raimonds sāks veidot pasākumus Grīziņkalnā, bet mēs, kur varēsim, tajā palīdzēsim. Cepuri nost viņa priekšā! Par to, cik viņš pēc tam tur ieguldīja enerģiju un resursus! Tas ir vīrišķīgs darbs, ne katrs to spētu,» atzinīgi saka Ilona, neaizmirstot ar labiem vārdiem pieminēt uzņēmēju Viesturu Koziolu, kurš stāvēja pie Avantis šūpuļa. «Es toreiz pie viņa ierados ar ideju, parādīju, ko es esmu līdz tam paveikusi, un Viesturs atbalstīja pirmos divus projektus: filmu Atrasts Amerikā, kas vēlāk sevi atpelnīja un vēl nopelnīja, kā arī Grīziņkalna skeitparka izveidi, kur viņš daudz palīdzēja ar padomiem, kur un pie kā jāiet, kam jāraksta iesniegumi utt. Pēc tam jau sākām darboties patstāvīgi. Rakstījām iesniegumus dažādiem Eiropas Savienības fondiem, arī ZScars albumu izdevām paši. Kaut kā lēnām viss aizgāja.» Aizgāja patiešām plašos mērogos, sākot ar tolaik jauniņās Māras Upmanes un grupas Astro’n’out pamanīšanu (ar dziesmu Tā daļa Rīgas) līdz pat ZZ Čempionāta ilggadējai rīkošanai. Pat grūti pateikt, cik daudz potenciālo huligānu no duršanās un citām noziedzīgām rīcībām ar savu iniciatīvu organizācijā Avantis uz pareizā ceļa ir nolikusi Ilona. «Ikdienā es to neredzu, bet es ceru, ka daudz,» viņa nedaudz kautrīgi saka.
Ar basketbolistes rūdījumu
Pēc septiņiem aktīviem Avantis pavadītiem gadiem parādījies cits izaicinājums - Tallinā vērās Baltijas kinoskola, tajā varēja pieteikties uz stipendijām. «Aizsūtīju savu portfolio lielā, lielā čemodānā, un mani tajā uzņēma kā producenti. Pēc izglītības tagad esmu kinoproducēšanas maģistrs - vēl šāda izglītība Latvijā ir tikai Līgai Gaisai,» palepojas Ilona. Ar izglītošanos viņai gājis savdabīgi: savulaik nav tikusi žurnālistos, bet pēc desmit gadiem iestājusies augstskolā Amerikā, kur apguva mediju un komunikāciju mākslu. «Tur bija profesionālās izglītības programma, kurā varēju iet uz lekcijām, kuras mani interesē. Patiesībā - es tur atgāju no lietām, kas līdz tam pār mani bija pārklājušās.» Atiet vajadzējis no lietām, kas bija saistījušās ar darbošanos reklāmas lauciņā. «Pēc darba vienmēr darīju to, ko gribu, bet sapņoju, ka varbūt varētu darīt to arī darbā - darīt to, ko es vēlos, un saņemt par to algu.»
Bet pašlaik ir citi plāni. «Kopš dēla Emīla (2,7 gadi) piedzimšanas domāšana mainās - prātoju pieteikties sociālās uzņēmējdarbības grantam. Mērķi paliek tie paši, bet vari būt konkurētspējīgs un pelnīt, tikai peļņa jānovirza labdarībai. Bet es taču tāpat to daru jau 15 gadus! Tas dotu iespēju virzīties uz priekšu. Līdz šim veicies ar projektiem un lietām, ko var multiplicēt citās valstīs, pie tā šobrīd arī strādāju.» Neatkarīgās apskatniekam pabrīnoties par Ilonas nerimstošo cīņas sparu, viņa atteic, ka tas laikam no sportošanas. «Esmu otrais bērns ģimenē - pēc tevis piedzimst mazs mīlulītis, un pēkšņi tev ir jācīnās par uzmanību. Atceros, kā mamma mani aizveda uz laukiem un brauca pie mums sestdienās - skatījos pa logu ar binokli, līdz pieturai kāds kilometrs. Brālis brauca ar riteni, bet es skrēju tādā pašā ātrumā - tā radās sportistes gaitas. Bija iespējas trenēties vai nu vieglatlētikā, vai basketbolā, bet es izvēlējos pēdējo, jo man teica, ka tur var arī slinkot: ja neveicas, vari arī sēdēt uz rezervistu soliņa, uzvar taču komanda, bet vieglatlētikā vai nu esi pirmā, vai neesi,» smejas Ilona. Pēdējā viņa nebija: 18 gadu vecumā uzvarēts Latvijas čempionātā strītbolā, bet pēc tam bija brauciens uz Pasaules čempionātu, kur tika izcīnīta otrā vieta. Pēc tam aizgāja spēlēt uz TTT, lai nopelnītu naudu mācībām Amerikā, taču paralēli tam sākās dažādu sacensību organizēšana, un Ilona sapratusi, ka tieši organizēšana ir viņas lieta. Amatieru līmenī gan spēlē joprojām. «Sports iemāca, ka ir jācīnās līdz pēdējam, nevar atslābt. No sporta rodas daudz pozitīva.»
Ambīcijas nav mazinājušās. «Gribu samontēt vienu filmu no cikla 15 stāsti par jauno - ir bijuši jau trīs piegājieni. Televīzijā tās visas ir rādītas atsevišķi, bet svarīgākais efekts būtu tad, ja tās varētu redzēt vienkopus. Taču tās būtu trīsarpus stundas. Tāpēc būtiski ir tās salikt pareizajā kombinācijā. Tā ir viena no manām pagaidām nerealizētajām ambīcijām. Bet mans lielākais talants, manuprāt, ir atrast talantus. Tāpēc es gribētu izveidot tādu kā bērnu talantu skolu, kurā mazajiem būtu iespējams mācīties un iedvesmoties no pašiem labākajiem pasniedzējiem, lai viņi varētu atrast savu vietu. Man galvā šāds projekts ir, tikai jāsaprot, kā to realizēt.».