Miķeļdienas TOP 5: ticējumi un paražas

Rīt, 29. septembrī, pēc senlatviešu tradīcijām ir Miķeļi - rudens saulgrieži un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Piedāvājam dažus ticējumus un paražas pēc kurām var dzīvot arī mūsdienām.

Ilze Zvēra, F64 Photo Agency

Meklē Jumi!

Bērni Jumi meklē saaugušos dārzeņos un augļos, taču tradīcija ar to vien nebeidzas.

Pēc senajiem zemkopju ticējumiem labībā dzīvoja auglības dievība Jumis un tikai tam saimniekam, kura labībā mājoja Jumis, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās.

Kad Miķeļos saime svinīgi devās pļaut pēdējo druvu, visi pļāvēji pļāva labību no visām pusēm virzienā uz druvas vidu, kur tika atstāts neliels labības kūlītis. To sasēja mezglā un izmantoja maģiskām darbībām, ticot, ka tajā paslēpies Jumis. Reizēm kūlīti sasēja jumtiņa veidā un raka zemi pie Jumja saknēm un arī visus tārpiņus un kukaiņus, kas bija zem pēdējā kūļa, sauca par Jumīšiem. Ja kukaiņi, kuri parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu. Tāpat arī pēdējā kūlītī sabēgušās peles, vardes un citi kustoņi tika uzskatīti par Jumja radībām.

Pļaujas laikā savāktos Jumīšus (uz viena stiebra kopā saaugušas divas vārpas) savāca un iepina vainagā vai jostā. Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. Atrastos Jumīšus nesa mājās un iesprauda sienas šķirbās un glabāja visu ziemu. Ticēja, ka māju saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās. Citos rituālos visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja.