Inese Vaikule. Ar sirdi žurnālistikā
Radio SWH klausītāji noteikti būs sadzirdējuši, bet LTV skatītāji – pamanījuši mūždien dzīvespriecīgo un smaidīgo Inesi Vaikuli, kuras rosīšanās ēterā daudziem uzlabo garastāvokli. Viņa ir žurnāliste ar stāžu, kas darbojusies praktiski visās šī aroda nozarēs.
Dažādos ampluā
Nu jau četrus gadus Inese Vaikule ir Radio SWH ziņu dienesta redaktore, kura lasa ziņas arī ēterā. Otrs stūrakmens - LTV raidījums 4. studija, pie kura vadības stūres Inese ir trīs gadus, darbojoties tajā kopš tā pirmsākumiem. «Šis raidījums lielākoties skar sociālās tēmas, tā analogs varētu būt TV3 Bez tabu,» skaidro 4. studijas vadītāja. «Mums iet gluži labi: skatītāji pie mums ir pieraduši, zvana un raksta, informē par savām nedienām, bet mēs cenšamies atsaukties un problēmas risināt. Šāda tipa raidījumi ir par reāliem cilvēkiem un reālām lietām, un, ja izdodas tās atrisināt, tad ir ļoti forši. Protams, tā nav nekāda dziļā un analītiskā žurnālistika, taču kādam ir jārunā arī par šāda veida problēmām.»
PASNIEDZOT BALVAS. Pagājušā gada nogalē Inese tika uzaicināta vadīt Latvijas Gada balvu sportā - kopā ar Dāvi Ernštreitu un Uģi Jokstu. Ar saviem pienākumiem viņa tika galā godam - kritiskas atsauksmes nav lasītas pat visus aprejošajā internetā / Foto: no privātā arhīva
Periodiski ir vēl viens sirdij tuvs darbiņš, turklāt diezgan neparastā ampluā - LTV raidījumā Olimpiskā studija, kas ierasti tiek atdzīvināta olimpisko spēļu laikā. «Es uz šo raidījumu tiku pieaicināta gan Soču [olimpiādes], gan Rio laikā. Iespējams, sporta redakcijas puiši bija ievērojuši, ka sporta tēma man ir tuva. Esmu pati diezgan aktīvi savulaik sportojusi [Inese astoņus gadus Salaspilī trenējusies rokasbumbā, savulaik aizsniegusies pat līdz izlases kandidātes līmenim]. Man liekas, ka viņiem tajā brīdī gribējās, lai studijā ir arī kāds «fans vienkāršais», kas varbūt neko daudz nesaprot no dziļām sporta niansēm, bet kas uz to var paraudzīties gan no vienkāršā līdzjutēja, gan arī sievietes skatpunkta. Šī iemesla dēļ viņi riskēja un uzrunāja mani. Pēc Sočiem kopumā bija labas atsauksmes gan no skatītāju, gan arī pašu sportistu puses,» atminas žurnāliste. «Interesants laiks, jo labāk iepazinu gan ziemas, gan vasaras sporta veidus, līdz ar to bija iespēja satikt labākos sportistus un iedziļināties tēmās.»
Bez jau minētās rokasbumbas «fana vienkāršā» līmenī Inese seko arī citiem notikumiem sportā - primāri hokejam, savulaik braukājusi arī uz pasaules čempionātiem, piemēram, bijusi Ķelnē (2001. gadā), arī Prāgā, Sanktpēterburgā. «Tā bija ierasta lieta, ka jābrauc un jāatbalsta mūsējie, arī šeit pat gājām uz izlases un Dinamo spēlēm. Patiesībā mani aizrauj jebkurš sporta veids, kurā Latvija rāda atzīstamu sniegumu - vai tie būtu komandu vai individuālie sporta veidi. Kaut vai mūsu Aļona [Ostapenko] - manuprāt, pat tie cilvēki, kas vispār neseko līdzi tenisam, varēja noķert milzu adrenalīnu un emocijas, viņai uzvarot Parīzē.»
JAUNA PIEREDZE. Nupat Inese atgriezusies no Coldplay koncerta, kas notika 18. jūnijā Varšavā. «Tā bija pirmā reize, kad braucu uz tik lielu kādas patiešām lielas grupas koncertu ārpus mūsu reģiona. 60 000 skatītāju sēdvietās un vēl kādi 10 000 cilvēku stāvvietās - milzīgs skaits, taču sajūties tajā visā tik ļoti iederīgs, tas tiešām norauj jumtu!» jūsmo Inese. «Ņemot vērā to, ka Coldplay tūres nerīko nemaz tik bieži, ieraugot Eiropas tūres pieteikumu, sapratu, ka es to gribu redzēt - kā viena no populārākajām grupām pasaulē uzrunā publiku? Tas tiešām bija tā vērts. Iespaids ir tāds, ka viņi visu laiku uztur kulmināciju, uz skatuves visu laiku notiek kaut kas tāds, ka nebeidz vien par to brīnīties. / Foto: no privātā arhīva
Parasti darbs atrod pats
Jau mācoties Salaspils vidusskolā, Inesei bijis sapnis par žurnālistiku. «Es tiešām nekad ne par ko citu neesmu gribējusi kļūt. Man no pirmajām klasēm ir saglabājušās grāmatiņas, kuras rakstīju, pēc tam skolā veidoju skolas avīzi, 9. klasē sāku strādāt Salaspils Vēstīs, bet pēc tam - Jaunajā Avīzē. Toreiz tika izsludināts ārštata reportieru konkurss, es mācījos 9. vai 10. klasē. Aizgāju. Uz konkursu sanāca baigā čupa ar tautu, kādi simt cilvēki! Pirmais uzdevums bija saistībā ar Latvijas dzelzceļu - neatceros, par ko bija cepiens. Tā kā man abi vecāki ir dzelzceļnieki, es šajā jomā kaut ko sapratu, un man arī bija, kam piezvanīt. Nodevām savus rakstus, sauca 20 cilvēkus, kas tiek uz otro kārtu. Trīs cilvēki tika aicināti palikt uzreiz, un starp tiem biju arī es! Braucu ar vilcienu uz mājām Salaspilī un vēl tagad atceros to triumfa sajūtu - tādu nekad dzīvē vairs neesmu piedzīvojusi, to man vairs nesasniegt,» smejoties atminas Inese.
Viņas darbības jomu amplitūda ir pamatīga: strādājusi reģionālajā presē, ziņu aģentūrā, dienas laikrakstā, sieviešu žurnālā, bulvārpresē, radio un televīzijā. «Pieredze tiešām ir dažāda, taču mani kā žurnālisti visvairāk karjerai tomēr sagatavoja ziņu aģentūra BNS. Tā ir kadru kalve, kuru nevar pārvērtēt. Četrus gadus biju Saeimas reportiere, pēc tam arī ziņu aģentūras redaktore. Šis laiks bija interesants ar to, ka esi klāt brīdī, kad dzimst ziņa: diktējot [tolaik ziņas redaktoriem tika diktētas pa telefonu] noformulē, tavuprāt, svarīgāko domu, bet pēc tam dzirdi, ka šo domu atreferē radio, tavi formulējumi izskan televīzijā. «Šī ziņa dzīvo tevis tai doto dzīvi, lai gan vārdu virknējums vai pat ziņas galvenie akcenti varēja būt arī citādāki. Un tā ir arī liela atbildība,» klāsta Inese un, aizgūtnēm smejoties, min kādu piemēru. «Saeima skatīja ķieģeļa biezuma Jūras kodeksu. Kāds no kolēģiem to pārlapoja un saprata, ka kaut ko sakarīgu par to uzrakstīt ir nereāli. Pēkšņi viņš ieraudzīja pantu, ar kuru bija noteikts, ka kapteinis pamet kuģi pēdējais. Tā tapa virsraksts «Jūras kodekss nosaka: kapteinis pamet kuģi pēdējais». Tikai viena rindiņa no 560 lapām! Un tieši šādā kontekstā to tālāk producēja visi pārējie mediji.»
AR KOLĒĢIEM. Inese lasa ziņas rīta stundās, līdz ar to sanāk bieža sastrādāšanās ar programmas Tik Tik negantajiem smējējiem Kasparu Breidaku (pa kreisi) un Valdi Silu / Foto: no privātā arhīva
Ja pārlapo Ineses ar ierakstiem par darbu dažnedažādos medijos raibo CV, šķiet, ka viņa visu laiku meklē kaut ko jaunu vai arī nespēj vienā vietā ilgi uzkavēties. «Ir citādāk,» skaidro žurnāliste. «Visbiežāk tas ir kāds uzaicinājums no malas. Es neesmu meklējusi darbu, parasti darbs uzmeklē mani. Praktiski visi piedāvājumi papildina viens otru: nāk klāt vēl viena darba vieta, bet nekas kardināli nemainās. Kāds posms noslēdzas, kāds pievienojas. Nekad neesmu mēģinājusi lauzties durvīs, kuras ir aizslēgtas. Līdz šim, par laimi, arī nav nācies to darīt.»
Ceļojumus makšķerējot
Ārpus darba Inese lielāko laiku, protams, velta ģimenei. Viņai ir divi bērni: Robertam ir astoņi gadi, bet Agatei - divi. «Domāju, ka jebkurš vecāks, kuram ir mazi bērni, bet divgadnieku pilnīgi noteikti var ierindot šajā kategorijā, saprot, cik daudz laika un uzmanības viņi prasa. Ir grūti savienot karjeru ar bērnu audzināšanu: jebkurā brīdī, kad iegūsti kaut ko karjeras lauciņā, sajūti sirdsapziņas pārmetumus, ka neesi kopā ar ģimeni, bet, vairāk laika veltot bērniem, atkal šķiet, ka dari pāri kolēģiem, jo neesi ar pilnu atdevi iekšā darbos.»
Vaikuļu ģimene iecienījusi ceļojumus. «Vasarā no Latvijas prom nebraucam, jo uzskatām, ka vasara ir arī Latvijā - tiesa, pēc pēdējiem trim jūlijiem, kas uzvarējuši nominācijā «gada oktobris», sākam pārdomāt šo tēzi…» smejas Inese. «Lielākoties vasarā devāmies izbraucienos pa Kurzemi - mums tā puse ir īpaši mīļa. Lai gan - ņemot vērā mūsu vasaru cimperlīgumu, pēdējos gados esam secinājuši, ka tieši Kurzemē ar laika apstākļiem var iegrābties visvairāk, tāpēc esam iesākuši braukāt uz Latgali, kur ar vasaru ir krietni labāk. Reizi gadā mēģinām izbraukt kaut kur tālāk - vai nu pasildīties, vai kaut ko apskatīt.» Interesanta ir šo braucienu organizācija, ko varētu dēvēt par kombinētajiem braucieniem. Proti, tiek analizēts lēto aviosabiedrību piedāvājums un maršruts izplānots tā, lai, piemēram, varētu aizlidot uz Londonu, pavadīt tur visu dienu, bet vakarā lidot tālāk uz Portugāli vai Spāniju. «Šādā veidā kombinējot, ieslēdzas arī tāds kā makšķernieka gars,» atzīst Inese. «Kad esam nonākuši galapunktā, tāpat nekur neuzturamies ilgāk par divām vai trim dienām, jo mums visu laiku nepieciešams gūt jaunus iespaidus. Ar diviem bērniem tas nav vienkārši, taču brīnumainā kārtā šādos ceļojumos bērni mobilizējas, viņiem taču arī ir interesanti. Kaut kā viss vienmēr sakārtojas pats, un arī tos grūtumus pēc nedēļas vairs neatceries, prātā paliek tikai pozitīvais.