Ainārs Ančevskis: pilsētnieks ar zemnieka sirdi
"Pieļauju, ka drīzumā vairs veikalā nevarēšu ieiet, jo kāda gādīga meitas māte man cirvi mugurā ietrieks," smejoties saka Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis.
Viņš nerunā par sevi, bet seriāla Ugunsgrēks šiverīgo Aleksi, kuram scenāristi, šķiet, jau šūpulī iedēstījuši uzdevumu darīt riebeklības. Pats Ainārs ir gluži pretējs – labsirdīgs un mazliet noguris no raušanās vairākos darbos. Kaut arī audzis uz pilsētas bruģa, Ainārs sapņo par lauku saimniecību.
"Esmu rīdzinieks no A līdz Z. Mans bērnības rajons ir Āgenskalns, tas joprojām ir tas labais, klusais stūrītis, kuru reizēm nostalģiski atceros. Nesen krustmāte tur nopirka dzīvokli, arī māsa dzīvo netālu no mājas, kur mēs visi kopā agrāk augām. Apzināti vai neapzināti, visi raujas atpakaļ pie saknēm," saka Ainārs. Tagad viņa bērnības māja ir uzfrišināta, tajā dzīvo tikai viens cilvēks, taču tālajos astoņdesmitajos ēkā mitinājās deviņas ģimenes. Ainārs atceras pagalmu ar vienu ābeli un pāraudzināmo koloniju, kas atradās Kalnciema un Alises ielas stūrī. Bērnudārzā Ainārs bija "liels" vīrs, jo pazina labošanas iestādes miličus. "Laiku pa laikam pa savas istabiņas logu redzēju, kā tie mazie huligāni laidās prom un tad policisti lēca mašīnās un dzinās pakaļ. Tomēr krimināla aura rajonam nebija, varbūt tagad ir kaut kas mainījies. Atceros, kā iekritu ar muguru stikla vatē un tēvs man ilgi muguru tīrīja no stikla gabaliņiem. Komunālais dzīvoklis patiesībā bija liels pluss, jo mums bija malkas apkure un es visu ko iemācījos. Pie plīts mācījos naglot. Sāku ar resnākām naglām un beidzu ar pavisam smalciņām – sadzinu bluķītī, līdz tas izskatījās kā nokalts," ar smaidu atceras aktieris. Viņš vairākkārt uzsver, ka ir pilsētnieks un arī šobrīd dzīvo Rīgas centrā netālu no Dzemdību nama, tomēr novērojis, ka arvien vairāk izjūt sevī veco latvieti, kuru velk pie zemes. Iespējams, ka pie vainas Bolderājas mazdārziņš, kurā pa vasarām bija jāravē un jāpumpē ūdens. Iespējams, ka mīlestība pret zemi ieaudzināta, bērnībā ciemojoties laukos pie vectēva māsas. Tur tika rīkotas gan siena talkas, gan apkopta saimniecība. Kad lielie bija saguruši, Ainārs mājas soli ņēma uz sevi. Viņš cēlās piecos no rīta, slauca govis un mēza kūtī mēslus. "Tagad jau visi raujas ārā no pilsētas un grib zemes pleķīti, kur iebāzt kādu burkānu vai vienkārši noģērbties līdz peldbiksēm un neko nedarīt," savus laikmeta novērojumus atklāj aktieris.
Simptomi par menopauzi
Kāds Aināra draugs reiz ironiski teicis, ka viņam jāpamēģina golfs un motosports un tad aktieris būs izmalis visus dārgākos sporta veidus. Bērnībā Aināra aizraušanās bija modernās dejas, kurām apģērbu pagādāja vecmāmiņa. Ja nebūtu viņas šujmašīnas un prasmīgo roku, diez vai Ainārs varētu atļauties spīdēt uz deju parketa. "Otra lielā aizraušanās man ir zirgi. Bērnībā kolekcionēju figūriņas, pie sienām man nebija popgrupu plakāti, tikai zirgu attēli. Kleistos krusttēvs pierakstīja uz jāšanas nodarbībām, un tad ar 13. autobusu turp braucu. Īstu žokeja zābaku nebija, tāpēc tēvam paprasīju kerzavikus un tos biju tā nopucējis, ka spoguļoties varēja! Brīnījos par meitenēm, kuras kāpa traku zirgu mugurā un tos savaldīja. Tolaik šķita, ka tik man tādu mierīgāku iedotu, kurš klausa. Krist ir nācies, taču vienmēr veiksmīgi piezemējos uz kājām un smagu traumu man nav bijis," stipro veselību uzslavē Ainārs. Viņš arī neatceras, ka būtu jelkad briesmīgi slimojis. Pat 21. gadsimta populārākā kaite veģetatīvā distonija, kas pielīp teju katram māksliniekam, Aināram gājusi secen. "Ja pastudētu medicīnas enciklopēdiju, atklātos, ka ikkatrs kaut reizi mūžā izslimojis visas slimības. Vienu brīdi braucu līdzi ārstiem, kuri stāstīja sievietēm par menopauzi, un atklāju, ka arī man ir daži tās simptomi – karstuma viļņi, kaulu laušana..." ar smaidu saka Ainārs.
Laikam ejot, kaislība pret zirgiem viņam nav zudusi, un vaļas brīžos Ainārs iesēžas sedlos, lai pamocītu kājas. Aktieris cer, ka laimīgajās vecumdienās viņam pašam būs savi zirgi, lai varētu trenēties kopā ar dēlu.
Nauda vai ģimene, tāds ir jautājums
Ainārs līdzīgi kā daudzi ļaudis ir nebeidzama vāveres riteņa upuris. Šīs sezonas pirmā daļa bijusi mierīgāka, bet nu jau atkal dzīve sākusi griezties kā karuselis.
"Mazais jaunskungs (dēls Raitis – aut.) ceļas agri, viņam gribas pačubināties ar tēti, kaut man bieži ir sajūta, ka varētu arī pagulēt. Tad dodos uz darbu, pēc pirmā mēģinājuma ir filmu ierunāšana, reklāmas, vakarā seko mēģinājums vai izrāde. Kad atnāku mājā, gribas klišejiski ieēst zupu un atkrist krēslā pie televizora. Šādu grafiku pats vien esmu sev izvēlējies. Raujos pa trīs darbiem, lai ģimene var savilkt galus. Reizēm jau šķiet, ka no kāda varētu atteikties un padzīvoties pa māju. Tomēr ir grūti izvēlēties, vai labāk ir biežāk būt ar ģimeni un, ieejot veikalā, domāt, ko vari atļauties, vai ieiet veikalā un ņemt visu pēc kārtas, taču retāk būt mājās. Esmu dzirdējis arī štengrus vārdus no savas Martas, ka vajadzētu uz māju pusi vairāk paskatīties, bet pašlaik man tas ir vienīgais arguments, ka jāstrādā, jo vajag naudu. Skan tā merkantili un šauri, bet bez naudas arī nevar. Ir teiciens, ka jaunībā jāskraida un jāpelna kapitāls, lai vecumdienās būtu par ko nopirkt zāles. Ceru, ka tām pietiks," smejas Ainārs.
Prātojot, vai nemitīgā skriešana ir globalizācijas sindroms vai pašu izvēle, aktieris atceras savus vecākus. Arī viņi daudz strādājuši, taču pratuši atpūsties. Ar mammu Ainārs bērna gados pavadījis daudz laika, jo viņa strādāja bērnudārzā. Savukārt tētis maizi pelnījis rūpnīcā Ausma, kur taisījis makšķeres. "Tēvam bija gan dienas, gan nakts maiņas, un viņš it kā bieži bija prom, taču viņš ņēma mani līdz uz rūpnīcu, un kā puikam tas bija liels piedzīvojums. Tāpēc vecāku prombūtni īpaši neizjutu. Bolderājas dārzā mums bija melleņu un sēņu talkas, braucām uz rūpnīcu spartakiādēm, bijām visu laiku kopā," atceras aktieris.
Pieredzējušākie kolēģi stāsta, ka arī teātrī gaisotne pēc pirmizrādēm bijusi citāda nekā mūsdienās. Agrāk skatuves ļaudis lustīgi atpūtušies, taču tagad paņem kafiju, iekož pīrādziņu un jož uz māju, jo nākamajā dienā ir jau norunātas darīšanas.
Ainārs par dzīvi nesūdzas, un tikai vienu reizi mundrajam sarunbiedram pasprūk bēdīgāks teikums:
"Vidējais vīriešu mūža ilgums Rīgā ir 62 gadi, savukārt pensijas vecums – 65 gadi. Brīžiem gribas ieteikt, lai sociālo naudiņu man atstāj jau šodien, jo līdz pensijai visticamāk nedavilkšu. Un, ja nu tomēr palaimējas, gan jau kaut kā pats izgrozīšos bez pensijas. Es cenšos sevi pozitīvi suģestēt, taču, godīgi sakot, šķiet, ka valsts dara visu, lai cilvēki šeit nejustos labi."
Par Ugunsgrēku lūdz Dievu
Seriāls Ugunsgrēks ir viens no Aināra sirdsdarbiem, taču to, kā ekrānā izskatās viņa atveidotais Aleksis, Ainārs nemaz īsti nezina. Proti, seriālu rāda laikā, kad aktierim ir mēģinājumi vai izrādes.
Scenāristi viņam iedalījuši riebīgā tipiņa lomu, taču Ainārs nemitīgi cenšas savu tēlu attaisnot.
"Katrai rīcībai ir savi motīvi. Uzskatu, ka nav tādu tipu, kuriem hromosomu komplektā ierakstīts: neforšs cilvēks. Alekša lomu izbaudu, jo man nākas meklēt attaisnojumu viņa izdarībām, taču veikalā reizēm jūtu uz sevi vērstus naidīgākus skatus. Kursa biedram Egīlam, kurš attēlo Gunāru, reiz pienākusi klāt sirma kundzīte un teikusi, lai viņš tik daudz nepinas ar to Aleksi," seriāla aizkulises atklāj Ainārs. Scenāristi bija paredzējuši, ka Aleksis varētu jaunām meitenēm pārdot ieročus un narkotikas, taču Ainārs saķēris galvu: "Uz mani jau tagad riebīgi skatās, bet, ja vēl darīšu tādas neģēlības, veikalā vairs parādīties nevarēšu. Kāda gādīga māte man cirvi mugurā ietrieks!"
Seriāls Aināram ir liels piedzīvojums, taču viņš pats atzīst, ka tas dod arī materiālu atspaidu. Viņš neapskauž meitenes, kuras raksta notikumu scenāriju, taču klusībā cer, ka Ugunsgrēka mūžs būs garāks par vienu sezonu. "Negribētu, lai tas izvērstos par nebeidzamām Hameleonu rotaļām, taču ceru, ka tas ies kādus divus trīs gadus. Pirms miega vienmēr turu īkšķus par to un vēršu skatu uz debesīm," saka Ainārs.
Gribu būt foršais tētis!
Pirms pāris gadiem ar Martu abi sapņojuši par savu dzīvoklīti, taču pagaidām to vēl nevar atļauties. Ainārs gan nosmej, ka laikam ir iesūnojis, jo dzīvot kopā ar Martas vecākiem ir jauki. Šobrīd māja tiek nedaudz paplašināta, un gan viņiem, gan mazajam Raitim būs atsevišķa istaba. "Ja man kāds iedotu naudu un teiktu: Ainār, ejam pirkt dzīvokli, es piedāvājumu ļoti pārdomātu. Pagaidām noslogojums ir tik liels, ka mājās esmu reti un nemaz negribas savu stūrīti. Pie Martas vecākiem esmu pieradis, man patīk tā divstāvu māja. Nevaru iedomāties sevi dzīvojam bloku deviņstāvenē. Laikam esmu izlaidies," smejas aktieris.
Viens no viņa kvēlākajiem sapņiem ir sava lauku māja. Tāda Aināram jau ir, tiesa, Bekas būtu krietni jāuzfrišina. Pirms miega aktieris domās iestāda dzīvžogu un izrok dīķi, savukārt Martai ļauj iekopt dārzu un tad abi dodas pērties pirtiņā... "Gribas lauku māju atjaunot! Protams, arī sev, bet vairāk jau priekš dēla. Savu bērnību pavadīju laukos, un gribas, lai arī Raitim tādi būtu. Vēlos būt foršais tētis, kurš kopā ar mammu muktu uz laukiem, ja dēlam Rīgā notiktu tusiņi!"
Mācās būt stingrs
Mazais Raitis bija ļoti gaidīts bērns un nu jau ir četrus gadus vecs. Augumā viņš padevies ražens, un nezinātāji jautā – kad tad puiku laidīs skolā? Ainārs domīgi stāsta, ka nespēj pat aptvert, cik ātri dēls izaudzis. Aktieris ir ļoti pedantisks un šo tikumu māca arī Raitim, taču ne vienmēr viss izdodas. Piemēram, Raitis grib skatīties multfilmas, bet Marta saka, ka nevar, jo jāiet gulēt. Un tad mājās pārnāk tētis, kurš, labu gribēdams, atļauj pirms miega vienu multfilmu noskatīties. "Negribot iznāk, ka mamma kļūst par vagaru, bet es par labiņo. Cenšos un ceru, ka man lēnā garā sāk izdoties kļūt par tēti, kuru nav viegli dīdīt," saka Ainārs.
Pagaidām ar Martu viņi nav precējušies un par šīs rīcības iemesliem labāk zina paši. Aktieris nenoliedz, ka arī viņa ģimenē ir kašķīši, taču par šķiršanos viņš nedomā: "Mūsu dzimtā vienu brīdi bija melnais caurums, kad gāja raibi, juka ģimenes un likās, ka ir uzlikts lāsts! Taču man ir viena ģimene, varētu pat teikt, ka tas ir etalons, pie kuriem aizbraucu ciemos papriecāties. Redzot, kā dzīvo viņi, esmu sapratis, ka ģimene ir attiecības, pie kurām rūpīgi jāstrādā. Uzskatu, ka solījums dzīvot priekos un bēdās, līdz nāve šķirs, nav izdomājums. Man ir pozitīvs piemērs, un klusībā ceru, ka izdosies nodzīvot kopā līdz mūža galam.