Laura Jēkabsone. Dzīve ceļojot un dziedot

Kad ārā valda ziema, daudzi drebinādamies nodomā, ka nu gan ir pienācis brīdis, kad jābēg uz siltākām zemēm. Ar padomu šajā ziņā droši vien varētu līdzēt Laura Jēkabsone, meiteņu vokālā septeta Latvian Voices mākslinieciskā vadītāja un 360TV raidījuma Hobiju domnīca vadītāja.

Āfrika vēl neapgūta

Lattelecom televīzijas 360TV pieredzes stāstu raidījumu Hobiju domnīca Laura Jēkabsone vada praktiski no pašiem tā pirmsākumiem - no 2015. gada augusta. «Es ļoti priecājos par iespēju, ko viņi man, zaļam gurķim, deva un daudz arī iemācīja. Labi atceros savu pirmo raidījumu: šķiet, es scenāriju biju iemācījusies absolūti no galvas, vārds vārdā. Man bija tik ļoti svarīgi, lai viss ritētu kā pa diedziņu. Šķiet, ka aizritēja! Es biju ļoti sagatavojusies un pat pārgatavojusies, bet pozitīvā nozīmē.» Iesākumā šī raidījuma koncepcija bija - «kā cilvēki pilnvērtīgi izmanto savu brīvo laiku», bet vēlāk tas transformējās - lielākoties par ceļošanu. «Par ko tikai sākotnēji nestāstījām - par dārzkopību, medniecību, alpīnismu, galda spēlēm, modi utt. Taču tad sapratām, ka ir hobijs, kas apvieno visus cilvēkus, par ko var runāt jebkurš, neatkarīgi no sava sociālā vai finansiālā stāvokļa, un tā ir ceļošana, bet paralēli tam arī ēst gatavošana. No 2016. gada sākuma raidījumos sākām pievērsties tieši šīm tēmām. Iesākumā katru sestdienu tika apskatītas dažādas valstis, bet šajā sezonā pievērsāmies metropolēm, lielākajām pilsētām,» stāsta Laura.

Pašai Laurai ceļošana lielākoties sanāk kopā ar ansambli Latvian Voices. Pabūts kādās 50 valstīs, no kontinentiem pagaidām nav apgūta Āfrika un Dienvidamerika, protams, arī Antarktīda. Šī pieredze lieti noder raidījuma veidošanā. «Līdz šim sanācis tā, ka raidījumā vēstīts par tādām valstīm un metropolēm, kurās esmu bijusi arī pati, līdz ar to manas jau uzkrātās zināšanas nepieciešams tikai papildināt. Uzzinu arī neskaitāmas jaunas lietas un tad gribas atgriezties attiecīgajā valstī vai pilsētā. Ir bijis arī tā, ka, pateicoties raidījumam, nonākot tajā pašā vietā, kurā jau esmu bijusi, es ieraugu lietas, kas pirmajā reizē paslīdējušas garām nemanītas. Piemēram, Berlīnē brīvdomātāju parks,» stāsta Hobiju domnīcas vadītāja.

Vadoši radoša

Līdz šim Laura vairāk bija pazīstama kā kora Maska koncertmeistare (nu jau desmit gadus) un Latvian Voices dalībniece. Šī grupa 2009. gadā radusies kā uz Vācijas tirgu tendēts projekts, ko izveidoja kuldīdzniece Andra Blumberga. «Viņa bija tā, kurai vajadzēja izveidot šo septiņu meiteņu grupu. Es tolaik mācījos Mūzikas akadēmijā, visas draudzenes sēdējām kafejnīcā un dalījām, kura kuru balsi dziedās. Arī es jau no pašas pirmās dienas patrāpījos tajā kafejnīcā pie galda,» stāsta Laura, kura pašlaik ir kļuvusi par redzamāko šī septeta dalībnieci. «Kad bija nepieciešams ansamblim piemeklēt mūziku, es ļoti daudz piedāvāju no sevis. Turklāt pārējām bija lielāka pieredze koru mūzikā, bet man iepriekš jau bija pieredze dziedāt grupā - diezgan ilgi nodziedāju vokālajā ansamblī Anima Solla, kas ir ļoti labs klasiskās mūzikas sieviešu ansamblis. Turklāt paralēli tam, ka es dziedu, šobrīd esmu arī grupas menedžere. No vienas puses - tā ir pat vieglāk. Mums ir bijis ļoti dažāds menedžments - pat divas aģentūras Vācijā, ar kurām esam saudzīgi un draudzīgi noslēgušas sadarbību, taču esam sapratušas, ka galveno ideju virzību spējam paveikt vienīgi pašas,» skaidro mūziķe. Viņa piekrīt, ka vieglāk ir kaut ko izdarīt pašai, nekā kādam censties to izskaidrot. «Absolūta taisnība! Es labāk ieguldu vairāk sava darba, nekā uz kādu gaidu. Ja vēl šis kāds ir kaut ko apsolījis un laikā neizdara, tad…» Laura noskurinās. «Tad man ir spēcīgi jāpiedomā pie tā, lai es nebūtu dusmīga.» Koncertos lielākoties tieši viņa uzņemas komunicēšanu ar publiku, un šajā jomā darbs televīzijā ir ļoti palīdzējis. «Jau no bērnības esmu bijusi baigi runātīga, man vienmēr ir patikusi publika - reizēm vecākiem tā bijusi problēma, jo mani nav bijis iespējams dabūt no šīs publikas prom,» smejas Laura. «Tagad esmu uzlabojusi valodu, tāpēc esmu ļoti pateicīga par visiem izteiktajiem aizrādījumiem. Ir dažādas mazās valodas lietiņas, kuras mēs ikdienā nemaz nepamanām vai nedzirdam. Televīzija ļoti daudz palīdzējusi Latvian Voices darbībā.»

Muzikālajā jomā Laura arvien paplašina savu darbību. «Liels akcents ir uz kompozīciju, ko nu jau redzu kā vēl vienu sfēru manā radošajā darbībā,» norāda mūziķe, kurai ir arī pasūtījumi no ārzemēm - a capella mūzikas lauciņā. «Pagaidām mans lielākais notikums kompozīcijā - iznācis autordisks, kas iesniegts arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons. Koris Maska izdeva albumu Ziema, kurā ir mana oriģinālmūzika. Tajā piedalās gan Aurēlija Šimkus, gan Latvijas Simfoniskā orķestra stīgu grupa, gan ģitārists Gints Smukais. Tas ir viens no tiem diskiem, par kuriem man liekas, ka tas ir ļoti labi padarīts darbs.»

Meitene no laukiem

Laura augusi ļoti muzikālā ģimenē - ar ansambļiem, grupām vai koriem bijuši saistīti gan vecmamma, gan mamma, gan tēvs. Viņa pabeigusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu kordiriģentu nodaļā, kā arī Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu vokālās pedagoģijas jomā. Taču dzimusi, augusi un pirmos muzikālos soļus Laura spērusi Balvu novada Tilžas pagastā, kas atrodas pie pašas Krievijas robežas. «Tilžas vidusskolā pabeidzu 9. klasi un sapratu, ka gribu mūziku un Rīgu. Reizēm brīnos, ka [vecāki] mani palaida uz Rīgu, bet viņi man vienmēr ir atļāvuši pilnīgi visu, protams, normas robežās. Bērnībā gāju kādos septiņos pulciņos vienlaikus - šūšanas, debašu, plānošanas u. tml., taču bija viens noteikums - skolā nedrīkst būt zemāka atzīme par 7. Otra lieta - ja kaut ko dari, tad tas ir obligāti jāizdara līdz galam. Man gan ļoti patika sports, 6. klasē biju stingri pārliecināta, ka iešu uz Murjāņiem - būšu kamaniņu braucēja! Pēc tam bija volejbols - vēl joprojām to šad un tad uzspēlēju. Man bija interešu sadursme starp mūzikas skolu un sportu. Mamma pateica - ja mūzikas skolā vijoļspēlē būs sešnieks, tad nevar iet uz treniņu, bet uz treniņu gribēju iet, jo tur bija Valdis, kurš man ļoti patika. No dienasgrāmatas pēdējām lappusēm izgriezu un mikroprecīzi uzlīmēju uz sešnieka virsū septiņnieku. Protams, vēlāk to tāpat uzķēra,» smejoties stāsta Laura. Vēlāk mūzika tomēr sportu uzvarējusi. Vai sanāk aizbraukt arī uz dzimto pusi? «Ne tik bieži, kā vajadzētu,» atzīst mūziķe. «Man tur joprojām dzīvo vecāki, mums tur ir mājas, saimniecība. Jā, reālas lauku mājas ar visām vistām, govīm. Pusi savas dzīves esmu nodzīvojusi laukos, lasot Kolorādo vaboles, māku arī govi slaukt un citus lauku darbus darīt. Es ticu, ka kādreiz tur atgriezīšos. Kad viss būs noskriets un izdarīts.»

Par savu galveno hobiju Hobiju domnīcas vadītāja sauc lasīšanu. «Man ir fetišs - es pērku grāmatas. Nekad tās neaizņemos un neņemu bibliotēkās. Man ir ļoti svarīgi, ka man šī grāmata paliek mājās. Grāmatām es naudu nežēloju,» atzīst Laura, kurai patīk gudras grāmatas. «Kad man bija 12 gadi, izlasīju visu Remarku - man vienmēr bijusi neizskaidrojama interese par karu. Savukārt pēdējā grāmata, ko es izlasīju, bija [Sanitas Reinsones] Meža meitas - šī grāmata man atstāja tādu iespaidu, ka laikam to lasīšu vēlreiz, un šķiet, ka man drīz būs kompozīcija korim Maska par šo tēmu, jo tas viss saslēdzas un sāk radīt kaut kādas skaņas. Man vienmēr ir interesējis dziļāk izprast kādas lietas, piemēram, kāpēc uz kādu sadusmojies, kāpēc tevi kaut kas neapmierina, gribas meklēt to visu sevī. Piemēram, Ērika Fromma grāmata Mīlestības māksla pamatīgi mainīja manu dzīvi - izlasīju un pēkšņi izdarīju pareizos secinājumus. Reizēm gan palasu arī vieglāku literatūru, piemēram, šobrīd lasu [Jonasa Jonasona] grāmatu Simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu un pazuda.» Savukārt pats jaunākais Lauras hobijs ir... adīšana. «Esmu jau visus savus tuvākos apadījusi ar cepurēm,» smejas Laura. «Es nekad tam neticētu, piemēram, 6. vai 7. klasē, kad pirms mājturības stundām naktīs raudādama mēģināju kaut ko uzadīt. Taču šobrīd man tā ir kā relaksācija, atslēgšanās, tas ir brīdis, kad nedomā ne par ko citu. Katram ir savs veids, kā atslēgt domāšanu, man tā ir adīšana.».