Pirms dažām dienām "Teātra Observatorjā" savu pirmo uznācienu piedzīvojusi izrāde "Blūzs. Vita. Nova." Stāsts par elli un paradīzi, ko radam paši, par mīlestību, pēc kuras tiecamies, dažādos veidos un izpausmēs.
Šo izrādi var uzlūkot divos līmeņos: ja skatuviskās norises vēro "pa tiešo”, tās nolasās kā sievietes dvēseles monologs, kurā atspoguļojas visa plašā mīlestības un nodevības emociju gamma; no otras puses, ja vien izrādes nosaukums kādam skatītājam šķiet aizdomīgi atpazīstams, tad izrādi „Blūzs. Vita. Nova.” var baudīt arī kā iespējamu atsauci uz Dantes Aligjēri 1295. gadā radīto darbu „La Vita Nuova”. Un, lai gan es neesmu gluži pārliecināta, vai mans minējums par koķetēšanu ar Aligjēri darbu, ir pareizs, jāatzīst, ka abos līmeņos izrāde sevī nes spēcīgu emocionālo lādiņu.
Izrādes „Blūzs. Vita. Nova.” titullomā redzama neapšaubāmi talantīgā Vitai Baļčunaite, kura spēj skatītājiem radīt absolūtas klātesamības un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Cik tālu sieviete ir gatavs cīnīties par savu mīlestību? Kas notiek sievietes prātā un sirdī, kad mīļotais cilvēks vienā mirklī pazūd no viņas dzīves? Varu tikai apbrīnot Vitu Baļčunaiti, kura divu stundu laikā uz skatuves izdzīvo visasākās dvēseles mocības, ārprātu un izmisumu, kas turklāt spēj noturēt neatslābstošu skatītāju uzmanību. Monologs gada garumā. Nepārtraukta telefona saruna ar to, kuru gribas noskūpstīt, kuram gribas nolikt galvu uz pleca, kura pirkstus gribas sajust savos matos, kuru gribas nogalināt, finansiāli izputināt, kuru gribas ieraudzīt kaut vēl tikai vienu, pēdējo reizi, kuru gribas publiski pazemot, kura balss telefona klausulē spēj nomierināt. Saruna ar vīrieti, kurš bijis tev līdzās ilgus gadus, taču vienā dienā viņā ir tikai tik daudz drosmes, lai piezvanītu un pateiktu „es aizeju”.
No „mīļais, tu esi cūka”, līdz „mīļais, tu ne pie kā neesi vainīgs”... No vēlmes noalgot puišus, kuri viņam sašķaidīs pauri, līdz pazemīgam lūgumam neatstāt tevi vienu tumsā. No mīlestības līdz naidam. Tieši tik plašu jūtu amplitūdu šajā izrādē izdzīvo abas Vitas – gan skatuves tēls, gan pati aktrise. Jo es no sirds ticu, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir piedzīvojusi brīžus par kuru smeldzīgumu katra spētu pastāstīt vēl daudz vairāk. Un, lai gan izrādes šķietami monotonā „mono” spēle tiek „atšķaidīta” ar savdabīgiem kino kadriem, kuros dažādi vīrieši un sievietes dalās savās pārdomās par to, kas ir mīlestība, es šoreiz teiktu, ka Vitas stāsts tomēr neprasa „specefektus”, jo ir skaidri nolasāms ikviena cilvēka subjektīvajā pieredzē.
Cauri visai izrādei vijas blūzs pašas Vitas izpildījumā. Tas šķiet, ir pat pašsaprotami, jo šī smeldzīgā, saldi sērīgā mūzikas žanra angliskā versija apzīmē arī skumjas kā tādas. Tieši blūzs ir tas, kas palīdz radīt skatuves auru un likt Vitai nodefinēt savas izjūtas ne tikai verbāli, bet arī vokāli.
Taču es šajos blūza ritmos saskatu arī sava veida „tiltiņu” uz Dantes Aligjēri darbu „La Vita Nuova”, kurā mīlestības slavināšana atklājās gan kā proza, gan kā dzeja. „La Vita Nuova” - himna romantiskām attiecībām, mīlestībai kā dievišķam pieskārienam, emocionalitātei un neprātam. Oda Dantes mūža mīlestībai Beatričei... Dante vēlējās šo jūtu slavināšanu atklāt tik plaši, cik vien mākslinieks to spēj. Un tomēr nepietiek ar visiem pasaules vārdiem, lai precīzi raksturotu, kas tad ir mīlestība... Jo, kā šīs izrādes „kinopapildinājumā” teica aktieris Andris Bulis: „to nevar formulēt vārdos. Bet tad, kad formulē, tā vairs nav mīlestība”