«Piekritusi spēlēt izrādē, esmu izgājusi pilnīgi ārpus savas komforta zonas. Aktiermeistarība, skatuves runa, kustība – to visu apvienot bija ļoti, ļoti grūti. Līdz pat pirmizrādei nezināju, kā būs pa īstam. Un tiešām, tikai pirmizrādē uzkāpjot uz skatuves, es to izbaudīju par visiem simt procentiem. Man ļoti patika, bija gandarījums un – āķis ir lūpā,» atzīst dejotāja, horeogrāfe un arī kādreizējā TV raidījumu vadītāja Liene Stepena. Viņa spēlē teātra kluba Austrumu robeža humoristiskajā izrādē Mūsu pašu republika 2.
Turpinot Austrumu robežas humora vakaru Mūsu pašu republika ciklu, otrā sezona atnākusi ar jauniem stāstiem un jaunu komandu, jo režisora Kārļa Anitena un aktrises Annas Šteinas vadītais kuģītis ir piestājis kādā interesantā mūsu republikas ostā - sieviešu savstarpējo attiecību piestātnē. Abiem ideju ģeneratoriem šosezon pievienojusies arī aktrise Zane Vaļicka un horeogrāfe Liene Stepena.
Aktrises debija
Lieni Stepenu plašāka sabiedrība iepazina vispirms TV ekrānā, kur viņa bija viena no populārās izložu spēles SuperBingo vadītājām, vēlāk rosījās pa virtuvi, raidījumā Esi gardēdis! aicinot ciemos sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Septiņus gadus viņa dzīvoja starp Latviju un Igauniju, kurp viņu aizveda mīlestība. Bet, lai sagatavotos meitiņas Darjas skolas gaitu uzsākšanai, ģimene pirms trim gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, un Liene, kā pati saka, vairāk darbojās aizskatuvē - veidoja horeogrāfijas režisores Ineses Mičules iestudējumiem Par saknēm, upēm un debesīm (Valmieras Drāmas teātra (VDT) 90 gadu jubilejas koncerts, 2013), Dejas Lūnasas svētkos (Nacionālajā teātrī, 2014) un Klusumu! Notiek izrāde (VDT, 2014), Jaunatnes teātra muzikālajām izrādēm Mazais Princis, Eslingena.
«Bet uz teātra skatuves sevi prezentējusi nebiju nekad,» viņa secina, uzsverot, ka par aktrisi sevi arī nekādā gadījumā nesauc. Tomēr darbs izrādē Mūsu pašu republika 2 ir viņas kā aktrises debija.
«Kad maijā Kārlis Anitens pavisam negaidīti uzrakstīja, piedāvājot lomu, es neatteicos, sakot, ka vienmēr esmu atvērta visam jaunajam. Tas bija laikā, kad mans vīrs [gaismu mākslinieks Igors Kapustins] bija jau smagi slims. Kārlim atbildēju, ka varam mēģināt: sanāks - labi, nesanāks - nesanāks. Vēl sarunājām, ka aiziešu noskatīties pēdējo Mūsu pašu republika 1 izrādi, kur spēlēja Jana Duļevska un Valters Krauze. Kad mans vīrs nomira un draugi sāka rakstīt līdzjūtības un atbalsta vārdus, Kārlis Anitens, neko nezinot, uzrakstīja: «Atceries, ka Tev nākamnedēļ jānāk uz teātri.» Un šis viņa komentārs, viņam nezinot, iedeva man jaunu elpu un papildu spēkus, palīdzot saprast, ka dzīve turpinās, un tagad varu teikt: viņš mani burtiski saķēra aiz rokas. Viņš pateica īstos vārdus īstajā laikā,» atzīst Liene Stepena. Viņa gan neatminas, kā, bet kopā ar draudzeni aizgāja uz izrādi un, to noskatījusies, pat nešaubījās, ka ir gatava mēģināt.
Studē fizioterapiju
Aizvadītajā vasarā, pavisam nejauši ieraudzījusi informāciju par jauno studentu uzņemšanu Rīgas Stradiņa universitātē, Liene pēkšņi apjauta: kad vēl, ja ne tagad, sākt studēt fizioterapiju, par ko jau sen bija domājusi. «Tie ir pieci gadi, es ceru, ka to pieveikšu,» apņēmīgi nosaka jaunā studente, kurai mācības jāapvieno ar teātra izrādēm, pasniedzējas darbu deju studijā Ritms, ar topošo projektu Cabaret, kur viņa būs uz skatuves, un ar rūpēm par diviem bērniem, kuri abi ir skolnieki, - Darja mācās 2. klasē, Danielam jābeidz 9. klase. «Šonedēļ augstskolā sākas pirmās ieskaites, bail ir kā skolniekam. Bet es mācos ļoti cītīgi, tādā ziņā sevi netaupu, jo ļoti patīk.»
Liene atklāj: augustā viņas ģimenē ir ienācis četrkājainais draugs - Džeka Rasela terjers Garijs, kuram ir četri mēneši. «Lai arī par saimnieci viņš ir atzinis mani, viņš priecājas par katru, kurš atnāk mājās. Tas ir vesels rituāls, kā viņš tad ir jāmīlē, jānēsā. Un tad viņš no priekiem atstāj slapju peļķīti. Nu, īsts mazulītis,» Liene mīļi stāsta, piebilstot, ka suni, protams, gribējuši bērni. «Kamēr braukājām no vienas valsts uz otru, to īsti nevarējām atļauties. Igors arī nepiekrita. Bet neilgi pirms savas aiziešanas viņš sev raksturīgā melnā humora stiliņā teica: «Kad es nomiršu, tad ņemiet suni...» Tā šis gudrais un burvīgais radījums, uzskatu, atrada mūs, jo pavisam nejauši uzzinājām, ka paziņas meklē saimnieku kucēniņam. Nu, jā, garlaicīgi mums nav,» Liene skumji pasmaida.
Nostājusies uz savām kājām
Lienei ļoti ir vajadzīgs laiks sev, un to viņa atrod gan agrajās rīta stundās, pirmā pieceļoties un izpildot savu vingrojumu kompleksu, gan universitātē, smeļoties jaunas zinības, gan vakarā, kad bērni guļ. «Tad es sakārtoju domas, sarakstu plānu nākamajai dienai. Jā, piespiedu kārtā esmu kļuvusi daudz organizētāka, sakārtotāka. Esmu nostājusies vairāk uz savām kājām un patiesībā man tas arī patīk,» viņa sapratusi. Protams, viņa neiztiek arī bez līdzcilvēku atbalsta. «Mamma un visa mana ģimene man ļoti daudz palīdz. Man ir arī tuva draudzene no Tallinas, Igora draugi un paziņas ir gatavi vienmēr mūs atbalstīt. Esam labu cilvēku ieskauti.» Liene ir pateicīga.
Viņa stāsta: dzīvojot Tallinā, ļoti skumusi pēc Rīgas, pēc tā ritma, kas ir mūsu pilsētā. Tagad, dzīvojot Rīgā, Liene kopā ar bērniem brīvdienās labprāt aizbrauc uz Tallinu, kur viņiem joprojām ir dzīvoklis, ir kur palikt. «Tur var aizbraukt, izbaudīt mieru un atpūsties - tā ir īpaša vieta.»
Vēl īsti nesaprot
«Es sekoju tam, ko ēdu, jo ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā labāk jūtos, kad esmu formā. Es jūtos labi, kad esmu viegla. Un arī pašapziņu tas, protams, paceļ, ja man patīk tas, ko redzu spogulī,» stāsta dejotāja un horeogrāfe, uzsverot, ka būt kustībā - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - viņai vienmēr bijis svarīgi. Arī savas dzīves grūtajā periodā. «Jo man ir interesanti, kas būs tālāk... Es saprotu, ka vīra vairs nav. Un es nezinu, kas man palīdz nesalūzt. Es tikai zinu, ka ir divas pasaules - viena, kas ir mana ikdiena un pienākumi, otra mūsu pasaule, kas ir tikai mana un mana vīra. Bet tā pasaule, kurā esam mēs divatā, pieder tikai man, un tajā es ne ar vienu negribu dalīties. Pat ar mammu ne, pat ar labāko draudzeni ne. Tur, protams, ir skumjas un asaras, un tur notiek viss... Tur ir tikai gaišas atmiņas, arī manas skumjas un asaras ir gaišas, bet tās ir manas. Tikai manas.».