Marts klāt, un citugad šajā laikā sniegpulksteņi jau bija noziedējuši. Mums tik sniega kupenas un sals, un ticība, ka paciešoties labāki būs. Lai man piedod Veidenbaums par šo viņa panta pārfrāzēšanu, bet šoreiz sestdienas sleja būs veltīta nevis sušķīgiem politiķiem, dīvainiem aizliegumiem un sociālai spriedzei valstī, bet gan dāmai, kuru es ļoti cienu un apbrīnoju.
16. martā viņai apritēs jau 145 gadi, tomēr, manuprāt, šī kundze ir viena no retajām, kas saprata, ko nozīmē Latvijā tik svešais un savādi skanošais vārds "pašcieņa".
Lai gan komunistu laiku skolu programmas ir darījušas visu, lai Aspazija šķistu putekļaini nebaudāma, viņa vienalga ir latviešu kultūras grande dame, mistifikāciju un leģendu apvīta, kā neviens šajā valstī.
Tā īsti nav zināms, vai Aspazija dzimusi 1865. gada 16. martā, 1888. gada 16. martā vai vēl kādā citā datumā, jo pēc papīriem viņa vispār nav dzimusi. Turklāt kā raksta Saulcerīte Viese – tādas Elzas Rozenbergas nemaz nav. Izcilajai pētniecei tik vien izdevies kā atrast kādu 1865. gada 16. marta ierakstu par Johannu Emīliju Lizeti Rozenvaldi. Ja reiz pat rūpīgā un korektā Saulcerīte Viese ir neziņā...
Mistifikācijas, neapzinātas vai apzinātas, Elzu Rozenbergu – Aspaziju – pavada visu mūžu. Par garšīgākajām viņa spēj parūpēties pati, izvēloties seksuāli divdomīgu pseidonīmu Aspazija, ar kuru iekaro latviešu kultūras vīru klubiņu, kam šāda ekspresīva dāma nemaz tik ļoti nav vajadzīga. Viņa sacer fantastisku burlakstāstu par pirmo un negribēto vīru Maksi Vilhelmu Valteru, rakstot savā biogrāfijā: "Es tikai tagad sapratu, ka mans likumīgais vīrs beidzot grib pārdot arī mani pašu: grib pārdot žīdiem un nodot balto verdzeņu tirgotāju nagos."
Vēl iespaidīgāku mistifikāciju Aspazija sarīko jau pēc savas nāves. Kurš tad galu galā Doma baznīcā nakts laikā apmainīja okupācijas administrācijas piedāvāto priedes koka zārku pret daudz greznāku ozolkoka zārku? Saulcerītes Vieses pieminētais Miezīša kungs vai varbūt vainojama Zigmunda Skujiņa romānā savērptā intriga par radniecību ar reihsleiteru Alfredu Rozenbergu...
Lai nu kā tas arī būtu, 16. martā Aspazija ir pelnījusi lai, viņu pieminot, paceltu šampanieša glāzi. Latvieši par to, ka viņa savās lugās atļāvās būt radikāli nacionāla tad, kad liela daļa latviešu nacionālistu vēl tikai saskaņoja viedokļus vai nemaz vispār nebija dzimuši. Latviešu sievietes par to, ka Aspazija iestājās par viņu tiesībām tikt neizvarotām piespiedu laulībā, vai tāpēc, ka arī bez piespiedu laulībām, meitu bagātnieka gultā neieguldot, ģimene mirs badā. Viņas darbība un runas Satversmes sapulcē, laulības institūtu reformējot, bija gudras, stratēģiskas un tālredzīgas.
Latviešu dzejas cienītājiem par sarkano kaislību krāsu un Mēness starus stīgo, par Raini, galu galā, kuru tieši Aspazija no politiķa, kurš viņš nekad nebija, padarīja par to ģēniju, kas viņš bija.
Nu nav mums Latvijas vēsturē un kultūrā daudz tādu personību, kuras bijušas tik spožas, pamanāmas un ilgtermiņā iedarbīgas. Kā raksta Saulcerīte Viese un apstiprina Aspazijas laikabiedri, 1905. gada pirmperiodā Aspazijas lugas uz teātru skatuvēm iestudētas, pārvērtās par manifestācijām. Pēc pirmā cēliena zālē dažkārt sākušās politiskās debates, kas bijušas tik asas un kaismīgas, ka izrāde nemaz nav turpinājusies. Aizrāvušies ar debatēm, skatītāji un aktieri sprieduši līdz pat rītai gaismai, un pēc tam tas izvērties demonstrācijās un petīcijās. Žēl, ka personības, kas spēj radīt šādu efektu, dzimst tik reti!
Bet jebkurā gadījumā – paldies par visu labo un daudz laimes dzimšanas dienā, Aspazija!