APRITĒ: Sporta draugs Ineta Radēviča
Nesen noslēdzās Eiropas čempionāts vieglatlētikā, pie durvīm jau klauvē olimpiskās spēles Rio – trīskārt par labāko valsts sportisti atzītā (2010–2012) Eiropas eksčempione (2010) un pasaules čempionāta bronzas medaļniece (2011) tāllēkšanā Ineta Radēviča jau trīsarpus gadus sacensības vēro pie TV ekrāna.
Izdevusies karjera
Mūsu titulētā vieglatlēte Ineta Radēviča sportistes karjeru beidza 2012. gada beigās, taču joprojām sacensībām seko līdzi ar ieinteresētu skatu. «Es vienmēr šādus sporta pasākumus skatos un sekoju līdzi gan mūsu, gan arī citu sportistu gaitām. Mani joprojām aizrauj vieglatlētika, un domāju, ka tā būs vienmēr. Fanoju par mūsējiem!» stāsta Ineta. Eiropas čempionātu vērojot, lielāko prieku, protams, radīja Zigismunda Sirmā zelta metiens. «Man uzreiz acīs bija prieka asaras,» emocionāli atzīst Ineta. «Cik esmu novērojusi, šķēpmetējiem, izlaižot šķēpu no rokām, uzreiz acīs var nolasīt, vai sanācis labs metiens. Kad Zigismunds pagriezās [pret TV kamerām], man zosāda uzmetās! Kad uzzināju rezultātu, varēju raudāt no priekiem.» Lielāko interesi gan rada tāllēkšanas sacensības. «Joprojām lec daudzas no tām meitenēm, kas lēca arī tolaik, kad es vēl aktīvi sportoju. Skatos, kā viņas attīstās, kādi ir rezultāti, kurā virzienā virzās utt. Cenšos arī pētīt lēcienu tehniku, pamācīties un iegaumēt, lai pēc tam to varētu apspriest ar treneriem. Kaut ko jaunu uzzināt par lietām, kurās orientējies, vienmēr ir vajadzīgi un interesanti.»
Skatoties sacensības, pašai piedalīties tajās velniņš nedīdot. «Esmu laimīga sportiste, jo beidzu karjeru ar pārdomātu lēmumu, es to nedarīju piespiedu kārtā traumas vai citu apstākļu dēļ. Man ir padarīta darba sajūta, un zinu, ka es izdarīju visu, ko varēju sportā paveikt, - tie bija mani griesti. Protams, kaut kur varēja vairāk paveikties, taču tajā pašā laikā, atskatoties uz savu karjeru, es par to nevaru sūdzēties,» pārliecinoši nosaka Ineta.
Olimpiādes aura
Lai gan Inetas interešu lokā vieglatlētikai ir īpaša vieta, viņa seko līdzi arī citiem sporta veidiem, it īpaši… brīvajai cīņai. «Es labi pazīstu Anastasiju [Grigorjevu], mēs Londonas olimpisko spēļu laikā dzīvojām vienā istabiņā. Taču primārais ir fakts, ka Krāslavā vienmēr bijušas ļoti spēcīgas brīvās cīņas tradīcijas, tur bija labs treneris. Manēžā mūsu un brīvās cīņas zāles atradās blakus. Atceros, ka, atnākot no skolas un uzreiz dodoties uz treniņu, mūsu zāles durvis dažkārt bija ciet, bet brīvās cīņas zāle vienmēr bija vaļā, jo treneris bija sava darba fans un vienmēr bija uz vietas. Bieži runājāmies par sporta tēmām, un viņš vienmēr deva jaukus padomus, sarunājās ar mani kā ar līdzvērtīgu, pieaugušu cilvēku, neskatoties uz to, ka biju maza meitene. Tas ļoti motivēja!» bērnības dienas atminas krāslaviete.
Kāpēc olimpiādei tiek pievērsta tāda uzmanība, ar ko tā ir pārāka par citiem sporta forumiem? «Olimpiāde notiek reizi četros gados, turklāt te vienkopus pulcējas visu sporta veidu pārstāvji. Ne tikai rezultāti ir svarīgi, bet arī dalība šajās spēlēs. Ir jūtams draudzības gars, to nevar nesajust. Taču tajā pašā laikā jūti elektrību, ko dod sportisti, kas ir atbraukuši cīnīties par medaļām. Tāpēc olimpiādes gaisotne ir tāda draudzīgi uzlādēta - ļoti patīkama atmosfēra,» skaidro Ineta. Šo atmosfēru rada arī dzīvošana olimpiskajā ciematiņā. «Atrodoties tur, staigājot pa ciematiņa ielām un kaut vai ieejot ēdnīcā, jūties īpašs - vari uzsist sev uz pleca un palepoties ar saviem sasniegumiem, jo esi ticis līdz olimpiādei! Esot tur, vari beidzot sev pateikt, ka ieguldītais smagais darbs ir atmaksājies, jo esi nokļuvis pasaules sporta elitē, kur atbraukuši labākie no labākajiem. Ir cilvēcīgi patīkami būt starp viņiem un kopā piedzīvot šīs olimpiādes dienas.» Cik laika augustā plānots pavadīt, vērojot olimpiādi? «Visu, kas man būs brīvs! Visi darbi jāizdara jau tagad, lai var augām dienām sēdēt pie televizora!» smejas Ineta.
Žurnālistes amatā
Pašlaik Ineta Radēviča ir zināma arī kā LTV raidījuma Sporta studija radošās komandas pārstāve. «Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm es pārliecinājos, ka attieksme pret sportistiem kļuvusi daudz pozitīvāka - esmu bijusi profesionālas sportistes gaitās no 2003. gada, gandrīz 12 gadu, tāpēc es varu to secināt. Tas ir arī žurnālistu nopelns, jo viņi rāda arī sportistu ikdienu, nevis raksta tikai par rezultātiem, kad jau ar smaidu iznāc no smiltīm un pēc tam skrien ar karogu goda apli. Sacensības ir tikai procesa redzamākā daļa, arī zaudējums ir tā daļa. Patiesībā zaudējam krietni biežāk nekā uzvaram, un ir ļoti svarīgi, kā tas tiek parādīts, kā to uztver līdzjutēji. Un pēdējos gados šī attieksme mainījusies uz pozitīvo, gribēju būt daļa no šīs attieksmes veidotājiem.» Vai viņu dēvēt par sporta eksperti? «Man gribētos, lai esmu vienkārši sporta draugs, par ekspertu sevi tomēr nevarētu saukt!» smejas Ineta.
Sporta studijā Ineta tiek pozicionēta kā sev neierastu sporta veidu izmēģinātāja. «Ļoti interesanti bija izmēģināt skeletonu. Ieskrējiens it kā ir ļoti līdzīgs [tāllēkšanai], bet ielēkšana skeletonā, baiļu sajūta [braucienā] - tās bija spēcīgas emocijas, interesants piedzīvojums. Daudzi mēdz sacīt, ka ar tāllēkšanu pasaulē nodarbojas miljoniem cilvēku, bet ir sporta veidi, piemēram, brīvā cīņa vai BMX, kuros ir salīdzinoši maz cilvēku, turklāt ne katrā valstī. Taču, piemēram, Anastasija nolika mani uz lāpstiņām 30 sekundēs - viņa vienkārši deva man laiku izmēģināt šo cīņu. Mēģināju braukt ar BMX - arī sarežģīti. Atrasties virsotnē un būt starp labākajiem jebkurā sporta veidā - tas prasa milzīgu koncentrēšanos un pašatdevi, ir jābūt talantam un smagam darbam, ir daudz jāupurē. Un jābūt arī čempiona raksturam. Nav svarīgi, vai esi labākais no simts vai tūkstoš cilvēkiem, būt labākajam - tas vienalga prasa ļoti daudz. Esmu vēl vairāk sākusi cienīt visus sporta veidus un nekad nepiekritīšu šādām runām par kāda mazāku svarīgumu.»
Starp divām valstīm
Pašlaik Ineta ir mājsaimniece. Dēlam Markam ir septiņi gadi, un viņš trenējas hokejā tāpat kā tēvs, krievu hokejists Pjotrs Sčastļivijs, - sanākot labi, bet galvenais, ka pašam patīk. Savukārt divus gadus vecā Amēlija laikam būs atsitusies mātē: «Viņa mājās visu laiku lec! Ieskrienas no zemā starta un lec uz dīvāna. Izskatās, ka būs tāllēcēja,» smejas Ineta. Ģimene dzīvo pārbraucienos starp Latviju un Krieviju. «Pašlaik esmu Rīgā, drīz braucu uz Maskavu, tad atpakaļ uz Latviju utt. Cenšos iespējami vairāk būt Rīgā, taču arī Maskavā ir darīšanas,» skaidro Ineta. Vīrs pērn spēlēja KHL komandā Soči, pašlaik ir bez līguma, taču piedāvājumi esot. «Tāpēc arī nevaru kaut kur ļoti dziļi iesaistīties, jo mēs nezinām, kur būsim šajā sezonā. Esmu gan pieteikusi Marku skolā un Amēliju bērnudārzā Rīgā, taču esmu pieteikusi viņus arī Maskavā, tāpēc man ir visas opcijas, esmu gatava startam!» joko sportiste. Pie šīm opcijām tiek pieskaitīta arī iespēja kādreiz kļūt par treneri: «Kāpēc ne?! Esmu šobrīd tādā dzīves posmā, kad man ir sajūta, ka varu darīt pilnīgi visu! Tāpēc arī šobrīd vēroju dažādas lietas un cenšos būt iesaistīta itin visur, un skatīties, kas man labāk varētu sanākt. Kad sapratīšu, kur mūsu ģimene bāzēsies, tad arī varēs sākt kaut ko darīt. Pilnīgi pieļauju, ka tā varētu būt arī trenēšana.» Ineta pabeigusi maģistrantūru Diplomātijas akadēmijā Maskavā, taču nepieciešamības gadījumā nesaskata problēmas uzsākt (un arī pabeigt) studijas Latvijas Sporta akadēmijā treneres specialitātes iegūšanai.
Paretam sanākot aizbraukt arī uz dzimto Krāslavu, kur joprojām dzīvo Inetas mamma un pirmā trenere Inna Radēviča. «Kad piedzima Marks, es palūdzu viņai, lai mums palīdz. Viņa atstāja savu darbu Krāslavas sporta skolā, kur bija strādājusi par treneri 25 gadus, un brauca kopā ar mani, bija ar mani arī visās treniņnometnēs, pieskatīja Marku un vienmēr bija līdzās. No šā gada janvāra viņa atkal strādā Krāslavā - kāds viņas puika jau ieguva bronzas medaļu Latvijas čempionātā! Varbūt viņa uztrenēs vēl kādu olimpieti,» par mammas panākumiem priecājas Ineta.
Bezgalīgi ceļot no vienas valsts uz otru nevarēs, nāksies kaut kur piezemēties. «Jau tuvākajā laikā būs jāpieņem lēmums,» atzīst Ineta. «Būs jāapsēžas un jāizdomā [par dzīvesvietu], bet es, protams, darīšu visu, lai mēs būtu šeit. Es piederu šai zemei. Esmu ilgi ceļojusi apkārt un atceros, kā Amerikā skaitīju dienas, līdz varēšu atbraukt uz Latviju, pēc tam tas pats bija Krievijā - kā vien bija brīvs, tā uzreiz lidoju uz šejieni. Tāpēc es negribētu pārvākties uz citurieni, taču, protams, tas atkarīgs arī no Pjotra, kādi ir viņa plāni un vēlmes.».