Nule rekonstruētais Rīgas Motormuzejs nav tikai seno spēkratu krātuve, bet arī aizraujoša Latvijas vēstures liecība.
Teju katrs ekspozīcijas priekšmets ir ar savu stāstu, kurā ir vieta gan notikumiem, kuros tam nācies būt, gan cilvēkiem, kas to lietojuši. Kārļa Ulmaņa limuzīna dvīnis, latvieša Augusta Krastiņa 1903. gadā ASV Klīvlendā radītā Krastin auto, Staļina bruņotais automobilis, Maksima Gorkija auto ir tikai daļiņa no simts braucamo kolekcijas, ko ir vērts skatīt pašu acīm.
Muzeja pirmsākumi meklējami teju pirms pusgadsimta, kad tika izveidots Antīko automobiļu klubs (AAK) Viktora Kulberga vadībā. 1972. gadā tajā apvienojās gan tehniķi, gan interesenti, gan kultūras ļaudis un neformāļi. Tā šiem domubiedriem bija iespēja gan saglābt senos spēkratus (tolaik par muzeju vēl domas nebija), gan satikties un darboties ārpus padomju varas rāmjiem. Ne velti antīko automašīnu izstāde un salidojumi kļuvuši ļoti iecienīti, jo tie bija vieni no retajiem varas neuzspiestajiem pasākumiem, stāsta AAK prezidents un Motormuzeja direktora vietnieks Agris Šmits, piebilstot, ka daudziem tas ļāvis atcerēties pašu piedzīvotos neatkarīgās Latvijas laikus, pakavēties skaistās atmiņās, bet jaunākiem ļaudīm - redzēt ko košāku par padomju īstenību. Protams, AAK ar laiku radās mērķis izveidot pastāvīgu izstādes vietu - muzeju. Sākotnēji gan braucamie netika atlasīti pēc kādiem noteiktiem principiem, tikai palēnām par galveno atskaites punktu kļuva Latvija un ar to vai kādiem populāriem cilvēkiem saistītie auto.
Astoņdesmitie un garaž-stojanka
Astoņdesmitie gadi, kad tapa muzejs, nebija tie pateicīgākie, jo tikko bija beigusies Maskavas olimpiāde, līdzekļi bija iztērēti un kultūrai tos nebija plānots atvēlēt. Taču AAK entuziastiem palēnām izdevās pārliecināt padomju birokrātisko aparātu, ka ir vajadzīgs Motormuzejs. 1986. gadā tika ielikts pamatakmens jaunajai muzeja ēkai, un pēc diviem gadiem tā tika pabeigta. Nācās visādi laipot, lai tas varētu pastāvēt: vienubrīd tas bijis garaž-stojanka (garāža-stāvvieta), tad pārtapis par tehniskās jaunrades centru, kurā atradās gan kinozāle, gan veco spēkratu izstāde. Taču, par spīti šķēršļiem, palēnām kolekcija auga. Gan AAK biedri braukāja pa visu plašo zemi un meklēja, kur kādā šķūnī nav noslēpies kāds retums, gan cilvēki paši ziņoja par savā vai radinieku un draugu īpašumā esošiem vecajiem auto. Zinot, ka te ir vienīgā tāda kolekcija visā valstī, tai pievienojās arī pavisam necerētas un savdabīgas mašīnas. Tā uz šejieni tika pārvesta arī Kremļa kolekcija ar Gorkija, Staļina, Hruščova auto. Arī leģendārais, avārijā cietušais Leonīda Brežņeva Rolls-royce te piestāja. Un kur tad vēl tādi retumi kā Latvijas autobūves pirmsākumu piemineklis - firmas Russo Balt ugunsdzēsēju automobilis, 1938. gada sacīkšu braucamais un daudz kas cits.
Deviņdesmitie un tirgus ekonomika
Deviņdesmitie gadi muzejam bija visai raibi, jo, ienākot tirgus ekonomikai, daļa seno spēkratu īpašnieku pārdeva savus kolekcijas auto ārzemniekiem, kuri te jau bija uztaustījuši zelta āderi. Par viņiem vien saprotamiem noteikumiem daudzas vērtīgas mašīnas pameta Latviju, ar nožēlu atzīst A. Šmits.
Pateicoties tam, ka Padomju Savienība bija noslēgta teritorija, daudzi reti un seni auto te bija saglabājušies. Arī pirms Pirmā pasaules kara tapušie, jo Rīga tolaik bija ļoti rūpnieciski attīstīta pilsēta - Krievijas smadzeņu vieta, kur tapa pirmie impērijas transportlīdzekļi.
Labi, ka tomēr arī juku laikos atradās entuziasti, kas nepārdeva antīkos auto ne par kādu naudu. Citādi AAK prezidentam bija radusies izjūta, ka drīz vien te nekas nepaliks pāri no senajiem spēkratiem. Arī muzejs drīzāk vilcis dzīvību, nevis attīstījies, un tikai 2009. gadā, kad to pārņēma Ceļu satiksmes drošības direkcija, varēja domāt par krājuma attīstību un ēkas atjaunošanu. Šobrīd, protams, te neko senu atrast nav lielas cerības, taču šo un to ārzemēs iegādājas bagāti ļaudis un atved uz Latviju. «Parasts mersedess viņiem vairs nav tādā vērtībā, kāda ir antīkajiem braucamajiem, tāpēc tagad netiek žēloti līdzekļi to restaurācijai. Tā ir arī laba investīcija, jo šādi auto maksā ļoti lielu naudu,» teic A. Šmits. Viņš norāda, ka šobrīd arvien biežāk tiek atjaunoti padomju laika braucamie. Tiem gan nav tādas vērtības kā pirmskara mašīnām, tomēr sava laikmeta zīme tāds žigulītis vai moskvičs ir.
Jauna elpa un telpas
Tas, kas kopš 70. gadiem savākts un atjaunots, tagad ir lieliski apskatāms atjaunotajā ēkā. Te var izsekot visai autobūves attīstībai, sākot no 19. gadsimta 80. gadiem, kad tika radīts pirmais automobilis, līdz pat Andra Dambja paškonstruētajam bezceļu elektroautomobilim OsCar. Kopumā ēkas trijos stāvos izvietots ap simts automobiļu, motociklu un velosipēdu. Visa auto vēsture kā uz delnas - turklāt lieliskā izpildījumā, pateicoties restauratoru pacietīgam darbam. Pilnīgi neticami, kā no pilnīgas lūžņu kaudzes cilvēki palēnām kā Fēniksu no pelniem uzbur spožu automašīnu, kā tikko no senās rūpnīcas izripojušu.
Ne velti tās vēlas iemūžināt savās filmās arī kinoļaudis. Uz viņu piedāvājumiem gan muzejs raugās uzmanīgi, ne katram piedāvājumam piekrīt, lai kādu naudu solītu. Jo arī kādreiz padomju laikā pret antīkajiem autiņiem izturējās cienīgāk, liekot bīstamākajās un netīrākajās epizodēs strādāt spēles mašīnām - mulāžām. Kāpēc gan tādas vērtības apdraudēt dažu kadru dēļ, īpaši, ja sižets nav uzrunājošs? Vienubrīd gan rietumnieki bija ļoti iecienījuši filmēt šeit. Ir pat gadījušies kuriozi. «Nevarējām saprast, kāpēc vācu kinoļaudis Hamburgas pēdējās kara dienas vēlējās uzņemt Rīgā. Izrādās, te joprojām esot atrodamas vietas (piemēram, Maskavas forštatē), kur izskatās kā 1945. gadā. Nevajagot celt kino pilsētiņu, jo te ir viss gatavs,» pasmaida Motormuzeja direktora vietnieks. Kam nu gan muzeja ļaudis atvērtāki - tie esot nacionālā kino garadarbi. Jo kā tu savējos neatbalstīsi?!