VAKARA ZIŅAS: Astra Mille pēc mātes nāves palikusi pilnīgi viena

«Tu man to vārdu nepiemini,» saka Astra Mille, kad pirms dažām dienām apciemoju viņu īrētajā dzīvoklī Duntes ielā.

Viņas noraidījums veltīts sociālajai mājai. Sociālajam dzīvoklim. «Bet būtu vieglāk,» ieminos. Nē, tur Astra nedzīvošot. Taču redzams, ka sadzīve, ar kuru jātiek galā vienai, viņai sagādā grūtības. Pašlaik palīdz aprūpētāja. Pirms pāris gadiem parādījās publikācijas, kuru virsraksti vēstīja, ka slavenajai žurnālistei draud bezpajumtnieces liktenis. Pārspīlēti teikts. Viņa saņem visu sociālo palīdzību, kas pienākas. Pašvaldības pretimnākšana varbūt pat ir lielāka, nekā «papīros» noteikts.

90. gados bija provokatīva žurnāliste un publiciste

Deviņdesmitajos gados viņa bija stila ikona. Tiklīdz tagadējiem piecdesmitgadniekiem un par viņiem vecākiem ļaudīm pasaki «Astra Mille», acu priekšā ir skaista, slaida, blonda sieviete ar sarkani krāsotām lūpām. Provokatīvā žurnāliste un publiciste slavu iekaroja ar kutelīgu erotisku tēmu apspriešanu televīzijā, taču uz popularitātes viļņa spēja noturēties ne tikai ar to, bet arī ar publicistiku un viedokli vairs ne par seksa tēmām, bet Latvijā notiekošo.

Divas tik atšķirīgas tikšanās

Ar Astru Milli pirmoreiz sarunājos 2006. gada nogalē, kad tika atvērta viņas uzrakstītā vairāk nekā 600 lappušu biezā grāmata «Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā», kas turpināja ne mazāk apjomīgo «Sarkano» grāmatu jeb stāstu par laiku, kad Baltijas valstis atguva neatkarību. Mūsdienu vēstures hroniku.

Togad oktobrī tikāmies viņas gaišajā īrētajā studijas tipa dzīvoklī Vecrīgas sirdī, kur kādreiz atradās gleznotāja Rūdolfa Piņņa darbnīca. Tur Astra Mille uzrakstīja savu «Tumšsarkano». Rosīga, steidzīga viņa uzvārīja tēju. Runājām par grāmatu un situāciju Latvijā. Astra Mille teica: «Es neesmu vēsturniece, un man ir garlaicīgi lasīt tā saucamās vēstures grāmatas. Man patīk publicistika. Kas var būt interesantāks par dzīvo vēsturi?»

Nākamreiz satikāmies pēc vairākiem gadiem, kad Astra Mille kopā ar mammu mita Vecrīgā, bet jau citā īrētā dzīvoklī, jo īpašumā esošais mammas dzīvoklis ticis izkrāpts, viņa tolaik sacīja un to pašu apgalvo arī tagad. Dokumentos rakstīts, ka dzīvoklis pārdots par smiekla naudu, bet Astra paliek pie sava - izkrāpts. Kopš tā laika viņas mitinājušās vairākos īrētos dzīvokļos. Bija redzams, ka abām ir veselības problēmas, mammītei vajadzēja profesionālu aprūpi. Nekādu pansionātu - tāda tolaik bija meitas nostāja.

Sadzīve sagādā grūtības

Pašlaik viņa dzīvo Duntes ielā, bet esot jāpošas uz citu mājokli. Mamma šogad februārī aizgājusi taisaulē, un tagad kādreizējai TV dīvai ar visu jātiek galā pašai. Dzīvoklī pie sienas - grāmatu plaukts. Grāmatas lielākoties krievu valodā. Pašas rakstītās esot nozagtas. Dokumenti arī. Istabā uz sarkana dīvāniņa nolikti likumu krājumi, uz palodzes - dokumentu klājiens. Redzams, ka ikdienišķiem darbiem viņai rokas nolaidušās.

Sarunas laikā tēmas mainās vienā laidā. Klausoties noprotams, ka interese par žurnālistiku viņai ir, piemēram, 2012. gadā viņa iesniegusi pieteikumu Latvijas Radio vadītāja amata konkursā. Doma gan metas un mezglojas. Astra cilā papīru kaudzes, kam jāapliecina, kā viņa skaidrojusies par to, cik likumīgi dzīvoklis pārgājis citas personas īpašumā. Pēc mammas nāves viņai ir daudz jautājumu arī par Rīgas krematorijas pakalpojumu izmaksām un, citējot Astru, pelnu identitāti un krāšņu tīrību.

Dzīvoklis par īpašiem nopelniem

Atsevišķā mapītē ir radošo savienību un mākslas cilvēku rakstītas izziņas, kurās uzsvērti Astras Milles nopelni valsts labā, lai cik banāli tas skanētu. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze uzskata, ka Astras Milles uzrakstītās grāmatas ir sava laika hronika, turklāt ietekmīga hronika - kā «Labvakar, Edvīn Inkēn: varas fizioloģija». Viņš augstu vērtē Milles publicistiku, ko norādījis arī Latvijas Rakstnieku savienības izziņā.

Daļa no izziņām un rekomendācijām adresētas Rīgas domes Mājokļu un vides departamentam, acīmredzot tādēļ, lai iekļautu attiecīgajā pašvaldības dzīvokļu rindas reģistrā. Dzīvoklis par īpašiem nopelniem - tā būtu pašvaldības pretimnākšana. Astra Mille ir uzņemta dzīvokļu rindā pat divos reģistros. No sociālā dzīvokļa viņa joprojām atsakās.

Pašvaldība palīdz

Žurnāliste vairs neatgādina sievieti, no kuras televīzijas ekrānos nevarēja atraut acis. Tie, kuri pazinuši Astru Milli viņas ziedu laikos, tagad saka: «Žēl.» Taču kā lai palīdz? Sociālo palīdzību jau sniedz pašvaldība, tajā skaitā aprūpētāja pakalpojumu. Radošās savienības savus biedrus atbalsta dažādi, bet daudzām no tām nav iespēju dāsniem pabalstiem, jo ieņēmumus veido lielākoties biedra nauda. Vispirms gan ir jāiestājas radošajā savienībā un biedra nauda jāmaksā.

Rīgas pašvaldībā ir izstrādāta kārtība, kādā īrniekam piedāvā dzīvokļus. No piedāvājuma nav iespējams atteikties neskaitāmas reizes. Pienāks brīdis, kad vairs neko nepiedāvās. Arī Astrai būs jāizšķiras par labu kāda pašvaldības piedāvātā dzīvokļa īrei. Taču viņa ir nepiekāpīga. Telefonsarunā piekrīt, ka vairāki dzīvokļi ir piedāvāti, viņa, «iespējams, vēl vienu aizbrauks apskatīties», tomēr dzīvoklis esot pārāk augstu, bet viņai pēc operācijas ir grūti staigāt. Ja nu lifts sabojāsies, kā varēs uzkāpt? Bet ja nu lifts nebojāsies, Astra? Viņa neatbild.