RECENZIJA: Zucchero - "Black Cat"
60 gadus vecais itāļu rokblūza izpildītājs Dzukero jeb Cukero (ej nu saproti, kā pareizi izrunāt šo pseidonīmu...) ar koncertiem arī Latvijā viesojies vismaz trīs reizes, bet varbūt pat biežāk, amplitūdā no «Arēnas Rīga» līdz pat Ventspilij 2013. gadā.
Šie koncerti pirms tiem vienmēr likuši neticīgi pavīpsnāt, bet pēc tam izteikt apbrīnu par veterāna nerimstošo sparu. «Black Cat» viņa karjerā ir jau 16. studijas albums, taču laists klajā pēc krietnas pauzes - tā priekštecis «Chocabeck» tika izdots 2010. gadā. Dzukero karjerā pārliecinoši populārākais albums ir «Oro Incenso & Birra» (1989), bet kopumā pārdoti aptuveni 60 miljoni šī dziedātāja albumu. It kā «Black Cat» esot veidots pēc «Oro Incenso & Birra» līdzības - nu, var jau būt... «Nemaz nebija viegli atgriezties tik daudzus gadus senā pagātnē un atjaunot naivitātes laikmeta garu: es tolaik biju spontānāks, manī bija mazāk baiļu, es nedomāju par to, vai šī vai cita dziesma derēs radio. Šoreiz vajadzēja krietni papūlēties, emocionāli bija grūti, taču esmu apmirināts ar rezultātu,» tā Dzukero.
PAR. Balstiņa viņam varena - teju vai itāļu Džo Kokers. «Partigiano Reggiano» spēks apliecina, kāpēc Dzukero tik piedēvēts rokblūza stils, interesantas ir arī «Buone Ragioni» ar Mendelsona kāzu marša semplu ievadā, «Ti Voglio Sposare» un «L’anno Dellāmore». Un, protams, smeldzīgā «Streets Of Surrender (S.O.S.)», kuru speciāli Dzukero sarakstījis grupas «U2» līderis Bono, un kuras iespēlēšanā piedalījies arī Marks Noflers - šī dziesma veltīta terora aktu Parīzē upuriem.
PRET. Iesāk šo albumu Dzukero vareni, taču līdz tā beigām spēka acīmredzami pietrūcis - virkne ar neizteiksmīgiem gabaliem vai slābanām balādītēm. Labāk būtu izdevis mazo platīti jeb EP ar kādām sešām dziesmām.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu «Randoms».