Sintija Petroviča. Psiholoģe pie izložu bumbiņām

Par Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma Latloto izloze vadītāju nesen kļuvusi Sintija Petroviča (21). Pašlaik iegūst psiholoģes izglītību, savulaik skolojusies par čellisti, sešus gadus apguvusi bungotmākslu – talantīga un daudzpusīga meitene.

Pierunāja vectēvs

Savu oficiālo debiju pie Latloto izlozes stūres Sintija Petroviča piedzīvoja 25. jūnijā, lai gan patiesībā tas notika jau pērn, kad pēc balsojuma sociālajos tīklos rezultātiem viņa tika pie potenciālās raidījuma vadītājas amata. «Pagājušajā gadā bija izsludināts konkurss, kurā varēja pieteikties interesenti, kas gribētu vadīt šo raidījumu. Pēc tam sākās balsošana, sociālajos tīklos šīs balsis summējās, un uzvarētājs varēja tikt tālāk. Mums ar kādu meiteni punktu skaits bija ļoti līdzīgs, viņa kā pirmā devās vadīt raidījumu, bet pēc tam deva iespēju arī man, lai gan principā biju kā otrā. Novadīju vienu raidījumu, laikam jau tas atstāja kaut kādu iespaidu. Šā gada janvāra sākumā un tad maijā mani atkal aicināja uz provēm, kurās tika dota iespēja sevi pierādīt atkal - kā topošajai Latloto izlozes vadītājai. Tā kā es biju tur jau trešoreiz, tad viss notika pilnīgi mierīgi,» par savu debiju stāsta Sintija. «Jā, bija stress, taču tas nebija saistīts ar to, ka visapkārt ir TV kameras, ka kaut ko ne tā pateikšu, bet to, kā sevi parādīšu televīzijā, jo uz mani gūlās liela atbildība - es taču tur nokļuvu tikai ar konkursa un sociālo tīklu palīdzību! Gribējās atstāt labu iespaidu uz Latvijas Loto pārstāvjiem, lai viņi nav vīlušies. Domāju, ka man tas izdevās,» prāto Sintija.

Interesanti, ka viņa nekad nav piedalījusies konkursos, arī loterijas un cita veida azartspēles viņai ir svešas. «Mans vectēvs jau no pašiem šo loteriju pirmsākumiem spēlējis teju visus to veidus. Viņš ieraudzīja sociālajos tīklos, ka ir šāda iespēja [piedalīties konkursā], un man teica - nu, aizej, pamēģini! Aizgāju, līdz šim neko tādu nebiju darījusi. Konkursi vispār nav mans lauciņš, jo man ir grūti likt cilvēkiem par mani balsot - absolūti neesmu no tiem cilvēkiem,» atzīst jaunā meitene. «Jā, man ir grūti saprast spēles principus, man to visu vajadzēja iemācīties un joprojām jāmācās, piemēram, kam ir jānotiek, lai kaut ko laimētu, utt. Mans draugs šad un tad elektroniskā veidā kaut ko aizpilda un izmēģina savu veiksmi - viņam tas viss šķiet elementāri! Taču man tas ir jāiemācās - skatītājiem kaut ko ar labu pārliecību var pasniegt tikai tad, ja pati to saprotu.»

Mācījusi vakarskolā

Pašlaik Sintija Rīgas Stradiņa universitātē studē psiholoģiju, atlicis vēl pēdējais studiju gads. «Pēc četru gadu studijām vienalga būšu tikai psihologa asistente, kas var asistēt profesionāļiem, - lai gan esmu izgājusi tik garu ceļu, ar dažādiem pārbaudījumiem un praksēm, šobrīd nezinu, ko vēlos ar šo [iegūto izglītību] darīt. Palikt kā asistente es noteikti nevēlos. Par psihologu var strādāt tikai ar maģistra grādu, tātad, ja vēlos pretendēt uz šāda veida darbu, jāturpina mācības vēl apmēram divarpus vai trīs gadus. Garš ceļš... Ņemot vērā to, ka, laikam ejot, sevī sāku atklāt aizvien daudzas citas labas kvalitātes, šobrīd svārstos starp to, ko varu, un starp to, ko gribu. Es varu būt empātiska un iejūtīga, lai darbotos psiholoģijā, taču tagad esmu atklājusi sevī arī kaut ko jaunu - izrādās, ka varu iziet kameras priekšā un nebaidīties no plašas auditorijas, esmu spēlējusi arī mūziku utt. Šķautnes ir dažādas, laikam šobrīd esmu meklējumos un pamazām tikai sāku saprast, kā kas tiek realizēts dzīvē un vai man tas padodas,» argumentēti klāsta Sintija.

Psiholoģija - diezgan neierasta izvēle jaunai meitenei. «Pēc vidusskolas biju diezgan lielā neizpratnē, ko gribu darīt. Šajā brīdī ar saviem dažādajiem piedāvājumiem mani uzrunāja Rīgas Stradiņa universitāte, un es iestājos vairākās specialitātēs vienlaikus - multimedijos, žurnālistos, psihologos un vēl kaut kur. Tā kā mani paņēma visās programmās, atlika vien izzīlēt, kur doties. Aizgāju uz psiholoģiju. Un tā bija pareizā izvēle! Mācoties aizvien vairāk sapratu, ka tā dod pamatu jebkurai nozarei, es šīs zināšanas varu izmantot jebkur. Daļēji esmu tās izmantojusi nokļūšanai arī televīzijā, jo pareizā iespaida atstāšanu [uz darba devējiem], tāpat kā daudzas citas svarīgas lietas, māca psiholoģija.» Sintija jau pamēģinājusi strādāt kā psiholoģe - viņai bijusi prakse Sarkandaugavas vakarskolā, kur klienti bijuši 13-14 gadu veci jaunieši. «Man tas bija kā neatalgots darbiņš, uz kuru gāju un pilnveidoju savas prasmes. Kā jauniņajai man tā bija sarežģīta vide, jo vakarskolā mācās jaunieši ar ļoti dažādiem dzīves stāstiem un dažādu dzīves pieredzi. Tas nebija viegli, man bija savas pretestības un dažādas grūtības, taču es tās pārvarēju un, kad tagad uz to atskatos, man šis laika posms šķiet ļoti vērtīgs un interesants. Es šajā vidē tiku pieņemta, nebija jāraud un jāskrien ārā no klases.»

No čella pie bungām

Sintijas Petrovičas vēl viena talanta šķautne ir mūzika - Jāzepa Mediņa mūzikas skolā viņa mācījusies spēlēt čellu un klavieres. «Trīs gadus mācījos, taču uz skolu gāju ar grūtībām, tas bija tāds kā piespiedu laiks. Neatceros, cik tad man bija gadu - astoņi, varbūt deviņi. Iestājos skolā ar vēlmi spēlēt vijoli, jo arī mans tēvs agrāk Liepājā spēlēja šo instrumentu. Taču mani nepaņēma, jo es biju... par vecu! Tad man piedāvāja tādu kā kompromisu - varbūt vēlies spēlēt čellu?! Piekritu, taču ātri sapratu, ka tas īsti nav man. Arī muzikālajā jomā gan viss it kā sanāca, padevās pat solfedžo, tomēr - nē,» atminas Sintija. «Ar čellu man gāja stipri grūti. Kaut vai pārvietoties ar 3. autobusu, lai tiktu uz mūzikas skolu, - cik reižu es no tā tiku izgrūsta vai pagrūsta, arī čells tika saplēsts! Cilvēki mēdz būt ļoti neiejūtīgi. Es biju mazs bērns, augumā kalsna, bet čells slējās pāri galvai - nezinu, vai es aiz tā vispār biju pamanāma. Staigājošs čells!» smejas meitene.

No čella viņa pārgājusi uz vēl nesievišķīgāku instrumentu - sešus gadus mācījusies spēlēt bungas pie Andžeja Grauda. «Es biju viena no pirmajām viņa audzēknēm, man tolaik bija 13 gadu. Ar skaļu blīkšķi aizgāju no mūzikas skolas - tas nebija skaļš blīkšķis skolā, bet mājās. Protestēju pret to, ko nevēlējos darīt, beigās vienojāmies, ka tā arī būs. Man vajadzēja kaut ko krasi mainīt, jo mūzikas skolā bija pavisam cita vide: nošu zīmes, viss jāatrāda un jāatdzied, gados vecākas skolotājas utt. Es to visu gribēju mainīt - uzvilkt kedas, saplēstas džinsas, sakarināt kaklā krelles un justies brīvi. Ieraudzīju, ka Andžejs tieši kaut ko tādu piedāvā. Tolaik viņš arī pats tā izskatījās, Gain Fast bija visu meiteņu sapnis - arī es klausījos šo grupu! -, kaut kā mani tas piesaistīja. Iegāju šajā vidē, tas bija aizraujoši! Tas nebija ierastais - «tev jābūt tur un tur tikos un tikos, atrādi, ko esi izdarījusi» - utt. Brīva vide!» atminas Sintija. «Mums bija arī sava bungu grupa, tā saucās Plaukstas, pabraukājām arī uz dažādiem pasākumiem, piemēram, Ritma svētkiem Cēsīs, tāpat bija arī individuālie koncerti, kurus nodrošināja Andžejs. Starp citu, tas arī piesaistīja mācīties tieši pie Andžeja, jo viņš deva iespēju vismaz reizi gadā sevi parādīt arī publiski. Tolaik koncerti notika Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā - spēlēju bungas, man solists bijis Ivo GrīsniņšGrīslis, reiz arī Ralfs Eilands. Tā bija ļoti laba sajūta, ka vari būt uz skatuves ar kādu, kas šo lietu patiešām saprot!» to atceroties, joprojām sajūsminās Sintija. «Šis bija viens no aizraujošākajiem posmiem manā dzīvē - es pat vēl līdz šai dienai nesaprotu, kāpēc pārtraucu spēlēt bungas, tas notika kaut kā pats no sevis. Taču manī joprojām virmo ideja, ka varētu to atsākt.».