APRITĒ: Ieviņa Ieviņas tēlā
Nebeidzamajā Līgo svētku piedāvājumā ar nosaukumu Skroderdienas Silmačos acīs iekrita Ieviņu tēlojošā Ieva Sutugova (pēc pases – Miltiņa), un ienāca prātā šādas pārdomas: dzimšanas diena viņai ir Jāņos, vārdadiena – Ziemassvētkos, kad tad pasvinēt?!
Grāvelis ausi nenoplēsa
Ievas Sutugovas personīgie svinību datumi ir neapskaužami - 24. jūnijā viņai apritēja 25 gadi, turklāt vīrs ir Jānis, bet mūziķiem Līgo svētki ir pļaujas laiks. «Mēs parasti mēģinām izlauzties no masu svinēšanas un atgādināt, ka mums taču arī ir svinības! Jā, man sanāk precīzi ar pusgada pauzi: Jāņos ir dzimšanas diena, bet Ziemassvētkos - vārdadiena. 24. un 24. datums. Jau no skolas laikiem tā iegājies: visiem vienmēr dzied «daudz baltu dieniņu», bet man nekā! Arī mācoties mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā - aut.), sesija ilga līdz 26. jūnijam, taču Jāņos bija sarkanais datums, un mani vienalga neviens neapsveica. Atbraucu ar kūku, tad visi - ā, pareizi, tev taču ir dzimšanas diena! Savukārt Ziemassvētkos kā bērns, atminos, vienmēr cerēju uz tādu kā dubulto dāvanu - man taču divi svētki! Taču tā jau laikam ir visām Ievām,» smejas dziedātāja. Šogad viņai svētku burzmā vēl iegadījās izrādes - Ieviņa izrādē Skroderdienas Silmačos tēloja Ieviņu. «Man izrāde bija 23. jūnijā, taču uz to nebiju (aizvietoja aktrise Zane Aļļēna - aut.), jo man Ādažos bija koncerts kopā ar Daumantu Kalniņu, Gintu Andžānu un Ievu Segliņu. Labi, ka tas sākās ļoti agri, jo Daumants pēc tam skrēja uz koncertu krastmalā, līdz ar to jau ap pusnakti varēju būt laukos Dobeles pusē, varējām pasvinēt. Parasti man šis pasākums Līgo svētkos izkrīt, bet šoreiz man sanāca feini!» priecājas Ieva.
Viņas pārstāvētās skroderdienas bija savdabīgs dream team no daudziem teātriem - Valmieras, Liepājas, Dailes, Nacionālā. Ievas papuci tēloja atraktīvais Gints Grāvelis, kurš plēsa meitas ausi, kad viņa bija sastrādājusi nerātnības. «Nē, viņš tā ļoti solīdi to darīja!» vaicāta par auss veselību, smejas Ieva. «Atceros, kad man bija 14 vai 15 gadu, spēlēju Merionu izrādē Robins Huds. Tur bija aina, kad karaļa sieva mani mēģina pārmācīt - viņa iesākumā man staigā apkārt, pēc tam parauj aiz auss, tad aiz matiem un beigās nogrūž uz grīdas un ķeras ar rokām pie kakla. To tēloja Ance Krauze, bet režisors bija Juris Rijnieks, un, kad viņš viņai rādīja, kā to varētu darīt, man no sāpēm izsprāga asaras. Protams, ka viņš negribēja neko sliktu, viņš tikai gribēja parādīt, kā tas jādara. Salīdzinot ar to, Grāvelis bija ļoti maigs!»
Dziedātāja, ne aktrise
Ieviņai Ieviņas tēls ir jau otro gadu. «Pagājušajā gadā man to piedāvāja producents Niks Volmārs. Ieviņas loma man šķita kas tāds, ko tiešām vēlos darīt, turklāt vēl tādā aktieru kolektīvā. Protams, ka es piekritu! Šogad jau bija sajūta, ka esam iespēlējušies - īsākas pauzes, mazāk kļūdu utt. Viedokļi pēc izrādes par to, protams, bija dažādi, taču galvenais, ka mums pašiem forši!»
Dziedātājai gan iejušanās dažādos tēlos nav nekas jauns. «Kad spēlēju pie Lailas Ilzes Purmalietes, sanāca relatīvi daudz izrāžu. Trīs sivēntiņos spēlēju Lapsu, vēl bija Robins Huds, Olivers Tvists un Pelnrušķīte. Hmm, cik tad man bija gadu? Es vēl biju pusaudze, tas bija pirms kādiem padsmit gadiem. Pēc tam ar Izklaides producentu apvienību 7 sanāca pāris reižu padziedāt brīvdabas vasaras mūziklos - tā bija laba pieredze sadarboties ar profesionāliem aktieriem un režisoriem,» atminas Ieva. «Pēc tam bija izrādes pie Annas Zadovskas mūzikas namā Daile - tas bija nopietni, Sniega karalienē tēloju Gerdu. Ļoti smaga loma, turklāt vēl [Jānis] Lūsēns pirms izrādes iedeva pārdesmit centimetrus biezu mapīti ar notīm izrādes muzikālajam repertuāram. Man gan ir bijušas izrādes, kur ir dziesmas, dziesmas un dziesmas, bet te šķir un šķir, bet notis nebeidzas! Un visa šī mape ir jāiemācās, jo tur nebija tā - divas dziesmas un beigās kopdziesma, tie bija divi cēlieni uz skatuves. Bet es biju ļoti priecīga, ka esmu uzaicināta uz šo izrādi, un biju gatava kaut negulēt, lai tikai visu iemācītos. Un es mācījos! Kādus fragmentus, ko bija grūti iemācīties, es izgriezu kā audiofailus un uzliku par modinātāju, bet vēl kādus - kā mobilā telefona zvana signālu. Kad katru dienu tie zvanīja, man tas iegājās, turklāt man beigās izrādes muzikālais materiāls iegājās tā, ka es zināju ne tikai savu repertuāru, bet arī visu pārējo dziesmas. Sniega karalieni esam nospēlējuši trīs ziemas, cerams, ka tā būs arī šogad. Pēc tam bija Burvis no Oza zemes. Lai gan mūzikas autors bija Valts Pūce, man šķita, ka spēlēju to pašu meiteni: atkal esmu cīnītāja, tikai šoreiz nevis Gerda, bet gan Doroteja. Un tad pie manis atnāk loma, kas ir Ieviņa Skroderdienās Silmačos - tik forši, tas jau kā atvaļinājums!» Lai gan Ieva uz skatuves ir jau ar aktierisko pieredzi, viņai dziedošās aktrises apzīmējums nepatīk. «Nu kāda es aktrise?! Man taču nav augstskolas diploma, neesmu gājusi kursos, es esmu vienkārši dziedātāja, kurai palaimējies tapt uzaicinātai dažos projektos kaut ko nospēlēt! Protams, ka es no katra šī projekta un tajā sastaptā profesionāļa kaut ko iemācos. Arī elementāras lietas, kas būtu skaidras katram aktierim, piemēram, to, ka nepieciešams domāt caur sava tēla prizmu, nav nepieciešams satraukties, kā Ieva to nedarītu. Kāda starpība, mana tēla meitene varbūt visu mūžu tā darījusi! Iesākumā tas gan nepadodas viegli, jo - es taču neesmu aktrise!»
Ieraudzīt Braunu un nenoģībt
Nu jau divarpus gadu Ieva ir pasniedzēja - viņa no sava vīratēva Arņa Miltiņa rokām pārņēmusi vokālās studijas Tu un es stūrēšanu. «Uzskatu, ka man ir paveicies. Es pirms tam uz neilgu laiku aizstāju kādu skolotāju vokālajā studijā, kas atrodas centrā - pēc tās gan man likās, ka šo darbu es nevēlos. Nejutu saikni ar bērniem, man viņi likās tādi palutināti centra bērni, turklāt daudzi nāca ar piespiešanos. Man bija līdz kaklam! Savukārt Imantā bērni uz studiju nāk tāpēc, ka viņi paši šausmīgi grib dziedāt! Visu, ko pedagogs stāsta, viņi ar prieku ņem pretī. Skolā viņi visi ir teicamnieki, fantastiski pēc rakstura un strādā nenormāli. Ir prieks tādiem kaut ko mācīt!» Šis darbs Ievai ir norādījis arī turpmāko mācību ceļu. «Pašlaik neklātienē mācos Liepājas universitātē, mūzikas skolotājas specialitātē. Pēc mediņiem taustījos un domāju, ko darīt tālāk. Šajā skolā tomēr visu laiku mēģina it kā pagrūst uz Latvijas Mūzikas akadēmijas pusi, ja tajā netiec, tad - RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija). It kā loģiski, taču atšķirībā no manām draudzenēm, kas mediņos pabeidza vijoli vai akadēmisko dziedāšanu, es pabeidzu džeza un populārās mūzikas nodaļu. Doties mācīties džezu uz akadēmiju man kaut kā negribējās. Svārstījos. Negribēju mācīties par pedagogu, taču pagāja četri gadi, un re - domas mainījās!»
Arī pati Ieva vēl ne tik sen bija apmācāma - lai gan viņa šķiet uz skatuves redzēta jau ilgi, viņai taču ir tikai 25. «Es centos piedalīties visos iespējamajos konkursos - pirmais bija Cālis, pēc tam arī Olgas disenītes un Dziesma manai paaudzei, vēlāk arī bērnu Eirovīzija un viss cits, kas vien bija iespējams. Katrā konkursā ir žūrija, palēnām kāds mani arī pamanīja, uzaicināja uz koncertiem. Piemēram, desmit gadu vecumā es piedalījos Raimonda Paula Jaunajās zvaigznēs. Man tur ļoti labi veicās, pēc tam paaicināja uz citiem koncertiem. Bet pats pirmais bija Harijs Zariņš: ļoti daudzi jau pēc šiem konkursiem nāca klāt un kaut ko labu teica, bet viņš tiešām piezvanīja un uzaicināja sadarboties. Atbrauciet ar tēti un mammu pie manis uz Ogri, parunāsimies, padomāsim! Tā nu es savos 16 gados padziedāju kopā ar leģendārajiem Opus Pro, no tā viss tālākais arī izrietēja. Savukārt reiz Niks Matvejevs teica - atnāc uz mēģinājumu Rīgas kinostudijā, mēs tur kādam koncertam gatavojamies! Aizeju, bet tur - pie klavierēm sēž Mārtiņš Brauns! Mīļais dievs, pats Mārtiņš Brauns! Izrādās, viņi ar Sīpoliem gatavo koncertprogrammu. Es kaut ko mēģināju dziedāt, bet no uztraukuma pat rokas drebēja. Dziedu, bet Mārtiņš saka - ir labi, taču dusmīgāk, dusmīgāk, dod iekšā! Devu ar’!»
Bez milzu ambīcijām
Ārpus mūzikas Ievas hobiji ir vienkārši, taču nevarētu teikt, ka neinteresanti. Kopā ar vīru Jāni patīkot pabraukāt ar velosipēdiem - tāpat vien, bez mērķa. Savukārt rudenī un ziemā varot arī mierīgi pasēdēt mājās. Ceļošana? «Man ļoti patīk ceļot, kaut vai uz Tallinu vai Viļņu, bet izbraukt ekskursijā [ārpus Latvijas]. Neesmu bijusi nevienā no siltajām zemēm, man nesanāk katru gadu aizbraukt kaut kur ļoti tālu, taču man patīk klasiskas vērtības. Piemēram, esam vairākas reizes bijuši Brēmenē. Tur ir interesants haidparks ar amerikāņu kalniņiem - šajā jomā esmu trakā, bezbailīgā. Uz Londonu esam braukuši vairākas reizes. Ja vēl līdzi ir kāds jauns ceļabiedrs, kuram vari visu izrādīt - tas nekas, ka Londonā esi bijis tikai trīs reizes, bet esi taču baigais eksperts, nu vari visu izrādīt! -, pavisam labi, sajūties tā, it kā pats būtu to Bigbenu uzbūvējis,» joko Ieva. «Arī tagad, 25. jūnijā, uzreiz pēc svētkiem aizbraucām uz Tallinu. Bez kāda mērķa, tāpat vien, pastaigājāmies - forši! Ieelpoju citu gaisu, sajūta, ka tomēr esi bijis ārzemēs. Braukt uz Indiju meklēt sevi? Man mamma teica - lai tie meklētāji atbrauc pie manis, ļaušu paravēt, viņi ātri sevi atradīs...» aizgūtnēm smejas mūziķe. Uz kurieni gribētos aizbraukt? «Es gribētu... Jā, un atkal es nepareizi domāju. Man vienmēr saka, ka nepieciešams domāt augstākos līmeņos. Bet es iesākumā gribētu aizbraukt uz Itāliju, varbūt uz Spāniju - neesmu tur bijusi. Nekad neesmu bijusi arī Amerikā, lai gan mani tie miljardi ielās bišķiņ baida. Un Austrālija - kam gan uz turieni negribas aizbraukt?!»
Ieva Sutugova (Miltiņa)
• «Esmu Ieva Sutugova - uzvārds man nomainīts tikai pasē. Man bija ļoti svarīgi paņemt vīra uzvārdu, jo esmu taču daļa no viņa. Taču tikpat svarīgi man bija saglabāt arī Sutugovas uzvārdu - es tā esmu sākusi, es tā gribu arī turpināt. Mani vecāki būtībā ir ielikuši visu savu dzīvi, lai es varētu dziedāt, tāpēc mana dzīve šobrīd kā starp diviem uzvārdiem»;
• Dzimusi 1991. gada 24. jūnijā Dobelē;
• Izglītība: Dobeles Valsts ģimnāzija, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola, Liepājas universitāte;
• Diplomēta manikīrepedikīre;
• Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Jānis Miltiņš - pianists.