«Dejošana ir viens no burvīgākajiem veidiem, kā izzināt sevi, sajust ķermeņa, prāta un dvēseles vienotību, un kur nu vēl, ja tas notiek dabā, vēja un putnu dziesmu pavadībā! Tā ir iespēja sajust sevī visus dabas elementus, to spēku un izjust vienotību ar tiem,» saka bērnu jogas skolotāja Līva Kupča (29).
Jau sesto gadu pēc kārtas Ropažu novadā no šodienas līdz 10. jūlijam, pulcējot dejas mākslas mīļotājus no visas pasaules, notiks starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Vides deja, ko rīko dejas teātra kompānija Stars’ Well. Festivāla nedēļā profesionālu horeogrāfu un pasniedzēju vadībā notiks vides dejas performanču iestudēšanas darbnīcas, kā arī laikmetīgās dejas, improvizācijas un jogas nodarbības gan skatuves mākslas profesionāļiem, gan ikvienam laikmetīgās dejas interesentam. Festivāla laikā taps astoņas performances, kas 9. jūlijā tiks izrādītas brīvā dabā dažādos Ropažu apkārtnes vides objektos. Festivāla izrādes un performances viesiem ir bez maksas.
Bērniem no 3 līdz 10 gadiem
Šogad festivāla laikā - 7. jūlijā plkst. 10 un 8. jūlijā plkst. 18 - pirmoreiz notiks jogas meistarklase bērniem no 3 līdz 10 gadu vecumam, kuru vadīs jogas skolotāja Līva Kupča. Savukārt 9. jūlijā plkst. 10 viņa vadīs meistarklasi Ģimenes joga. «Joga savieno prātu, ķermeni un dvēseli, un patiesībā joga ir bērna dabiskais stāvoklis. Es vēroju savu meitu Māru, kurai ir četri gadi, un viņai viss sanāk dabiski, neko pat nemācot. Bet kāpēc es strādāju ar bērniem? Tāpēc, ka bērnam apkārt ir tik daudz no ārpasaules - televizors, dators, planšete, neskaitāmi pulciņi, uz kuriem viņš tiek vests. Pār bērnu gāžas milzīga informācijas gūzma, un, viņam pieaugot, bērns pamazām apaug ar tādiem kā sīpolu mizas slānīšiem - ar audzināšanas stereotipiem, kas ir labs, kas slikts, kādai jābūt meitenei, kādam jābūt puikam, un tā tālāk. Bet, jo bērns ir patiesāks, jo viņa sirsniņa staro uz visām pusēm...» stāsta bērnu jogas pasniedzēja. Viņas mērķis ir ļaut bērnam sajust sevi un šo sajūtu, pamazām pieaugot, nepazaudēt. Piedzīvot savu patieso es, būt patiesam pret sevi un zināt, kas viņš ir un ko viņš grib. Viņa meklē līdzekļus un instrumentus, kā ļaut bērnam iepazīt savas emocijas, kā tās izteikt un kā tikt ar tām galā. «Es uzskatu, ka es jau viņiem neko nemācu - ļauju viņiem būt pašiem. Un drīzāk pati mācos no viņiem, kā paturēt to savu es,» Līva atzīst. Šobrīd viņa strādā ar pirmsskolas vecuma bērniem, jo viņai pašai, audzinot meitiņu, tas šobrīd ir aktuāli. Bet Līva pieļauj iespēju, ka, pašas meitai pieaugot, viņu interesēs joga arī cita vecuma bērniem.
Profesija - mākslas zinātniece
Līvas pamatdarbs ir bērnudārza Ketes māja administrācijā, un tas ir viņas sirds darbs. «To, ka gribu strādāt ar bērniem, zināju jau bērnībā. Tāpat kā to, ka noteikti būšu mamma. Jo mans iekšējais bērns manī ir ļoti dzīvs. Arī bērniem es ļoti patīku, un pat nevaru izskaidrot, kāpēc,» Līva sirsnīgi pasmaida un turpina: «Mārai piedzimstot, mani pastiprināti interesēja bērnu audzināšana, un to pusotru gadu, kamēr biju mājās, ļoti daudz lasīju par bērniem, par jogu, līdz sapratu, ka tas ir tas, ko gribu. Jo vispār es pēc izglītības esmu mākslas zinātniece...»
Studiju gados izmēģinājusi dažādus darbus mākslas jomā, Līva, jau pabeidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, saprata, ka tas nedod gandarījumu. «Es nejutu piepildījumu, nejutu, ka man pašai tas būtu svarīgi. Tāpēc aizbraucu uz Londonu izvēdināt galvu. Divus gadus strādāju suši restorānā - strādāju ar rokām, bet galva tikmēr domāja savas domas... Londonā satiku Māras tēti, piedzima meitiņa, un, kad Mārai bija pusotrs gads, atbraucām uz Latviju.»
Mājās Līvai bija skaidra pārliecība, ka jāmeklē darbs, kas saistīts ar bērniem. Tā kā viņai nav pedagoģiskās izglītības, bija skaidrs, ka bērnudārzā par audzinātāju nevarēs strādāt. Un tad pavisam nejauši viņa padzirdēja par Ketes māju, kur vajadzīga administratore, un nonāca savā īstajā vietā! «Es joprojām uz to skatos kā uz brīnumu. Jo mums ar bērnudārza vadītāju Kristīni gan sakrīt dzīves vērtības, gan ir līdzīga uztvere par būtisko, un man tiešām nav izjūtas, ka es strādātu viņai, - es strādāju pati sev!» Līva ir gandarīta un pateicīga par viņai doto iespēju. «Kristīne, būdama ļoti, ļoti atsaucīga un, iespējams, redzēdama manī ko tādu, ko tolaik pati sevī vēl neredzēju, aicināja mācīt jogu bērniem. Kad teicu, ka man nav atbilstošas izglītības, tik vien, cik pati desmit gadus ar to nodarbojusies, viņa teica: «Mēģini!» Tā es sāku, paralēli ļoti daudz mācījos un apmēram gada laikā atradu, kā es to gribu darīt un kas man pašai tajā visā ir svarīgi,» stāsta bērnu jogas pasniedzēja. Informācija par jauno, aizrautīgo un sirsnīgo jogas pasniedzēju ātri izplatījās no mutes mutē, un nu jau Līva pasniedz ne tikai Ketes mājā (gan bērnudārza bērniem, gan interesentiem no malas), bet arī studijā Mandalu pasaule un vasarā dažādos festivālos. Vairāk informācijas atrodama viņas facebook lapā Joga bērniem.
Mīlestība plūst
Pēdējā gada laikā Līva padziļināti apgūst un praktizē ģimenes jogu, ko arī varēs izmēģināt festivālā Vides deja. «Šobrīd to taisu pāriem - pieaugušais un bērns. Bet, ja kāda mamma vai tētis atnāks ar diviem bērniem, viņiem būs vairāk jāstrādā,» stāsta jogas pasniedzēja. Viņa skaidro, kāpēc pievērsusies ģimenes jogai: «Vecākiem bieži nav laika, ko pilnvērtīgi pavadīt kopā ar bērniem. Viņi atnāk pēc darba, gatavo ēst, kārto māju, un laiks, ko ikdienā pavadīt ar bērnu viens pret vienu, ir ļoti, ļoti īss. Arī brīvdienās visi brauc uz laukiem vai ir kādi citi darbi. Bet ģimenes joga ir tā stunda, ko var pavadīt ciešā kontaktā ar bērnu, un ideāli, ja tajā laikā izdodas izmest no galvas visas citas domas,» uzskata Līva. Viņa stāsta, kā notiek nodarbība: tā ir ilga acīs skatīšanās, mīļošanās, bučošanās, kopīgas pozas, meditācija un atslābināšanās. «Tā ir satikšanās. Tā ir kopīgās saiknes kopšana. Protams, vecākiem ar bērnu saikne jau ir, tikai ir svarīgi to ik pa laikam sajust,» domā četrgadīgās Māras mamma. «Es smejos, ka man šajās nodarbībās patiesībā nekas nav jādara, es uzdodu uzdevumu skatīties vienam otram acīs, un viss notiek - mīlestība plūst...»
Indiešu klasiskā deja
Oktobrī būs gads, kopš Līva atgriezusies pie dejas. «Bērnībā dejoju tautas dejas, bet tad vienā brīdī bija jāizšķiras - dejošana vai mākslas skola. Es izvēlējos mākslas skolu. Un tikai tagad, pie skolotāja Arņa Siliņa Latvijas Universitātes (LU) tālākizglītības programmās padziļinātāk mācoties jogu, sajutu, ka mani velk dejot... Šobrīd es izzinu sevi, mācoties indiešu klasisko deju Odissi pie skolotājas Premala Madina. Es gribēju nevis vienkārši dejot, bet lai deja ir mana garīgā prakse - veids, kā iepazīt sevi, savu ķermeni, prātu un dvēseli,» Līva atklāj. Viņai joprojām spilgtā atmiņā ir sajūtas pirmajā nodarbībā: «Es jutos tik neveikla, tik nemākulīga, tik neglīta. Un tajā pašā laikā es izbaudīju to sajūtu, jo sapratu, cik man daudz ir kur augt un ka šī deja man dos iespēju iet dziļumā...»
Būdama mazliet perfekcioniste, Līva savai deju pasniedzējai žēlojusies, kāpēc tik vēlu sev atklājusi indiešu deju. Būtu sākusi bērnībā, dejotu jau ļoti labi.
Uz ko Premala Madina atteikusi, ka indiešu klasiskajā dejā meistarība nāk ar gadiem, ar dzīves pieredzi. «Jo tas, kā tu stāsti šo stāstu, ir garīgs process. Un, kamēr tev nav savas dzīves pieredzes, tu jau nevari to izstāstīt. Tad nu manī iestājies sirdsmiers, ka varbūt visu vēl neesmu nokavējusi...