Boksa karognesējs Briedis

Šķiet, pēdējā laikā neviens sava sporta veida popularizēšanai nav paveicis tik daudz kā Mairis Briedis – pēc viņa pēdējām cīņām par boksu un Maira gaitām ir sākuši interesēties pat tādi cilvēki, kurus sports iepriekš nekad nav saistījis.

Pirmo plašākas auditorijas atmiņā palikušo uzvaru Mairis Briedis guva pērn augustā, kad Čečenijā ar iespaidīgu nokautu nolika uz dēļiem (ja precīzāk - uz ringa virvēm) paša prezidenta Ramzana Kadirova atbalstīto bokseri Manuelu Čaru. Pēc tam sekoja uzvara pār Deniju Venteru no DĀR (februārī), bet aptuveni pirms mēneša viņš izrēķinājās ar pieredzējušo nigērieti Olenrevadžu Durodolu.

Uzvara ar lauztu ribu

Jau pirms šīs cīņas par Maira gaitām sāka interesēties aizvien vairāk cilvēku - pat Eirovīzijas komentētāji tiešraidē prātoja, nez kā Arēnā Rīga tobrīd sokas mūsu bokserim. Savas profesionālās karjeras laikā 31 gadu vecais latvietis uzvarējis 20 cīņās no 20, turklāt 17 reizes pretinieku nokautējot. Nākamajai Brieža cīņai vajadzētu būt par pašu prestižāko pasaules čempiona jostu - Pasaules boksa padomes jeb WBC versijā.

«[Pēc cīņas ar Durodolu] kādas divas nedēļas bija pilnīgākais off, nedarīju neko, tikai trešajā nedēļā pamazām sāku trenēties. Pašlaik treniņš ir vienreiz dienā - peldam, skrienam, svaru zāle. No boksa, es domāju, kādu laiku vēl atpūtīšos - kaut ko mazliet paākstījos, taču rokas vēl joprojām sāp,» atzina Mairis. «Šī cīņa bija diezgan pasmaga. Grūtākais bija sagatavošanās periods, kas kopumā ilga pusgadu: iesākumā divarpus mēneši tika veltīti Venteram, pēc tam uzreiz bija gatavošanās ar Durodolu.» Jāpiebilst, ka pirms pēdējās cīņas Mairis sagatavošanās periodā lauzis ribu - tā ieplīsusi. «[Fizioterapeits] Mareks Osovskis mani visu laiku mēģināja saārstēt - gan teipoja, gan injicēja pretsāpju līdzekļus. Pēdējos treniņos mēs ar sparingpartneriem sarunājām, lai man pa to vietu nesit, jo kā uzsit, tā atkal ribas savienojums bija vaļā. Taču, ja es savainojuma dēļ būtu atteicies, tad šādas cīņas nebūtu un otras iespējas, visticamāk, arī nebūtu.»

Popularizē sporta veidu

Lai sportists no mazās Latvijas tiktu līdz cīņai par kādu no prestižākajām boksa pasaules čempionu jostām (WBC, WBA, WBO, IBF), ir jānotiek astotajam pasaules brīnumam, bet Mairis to ir paveicis. Turklāt viņš pasaules līmeņa boksu ir atvedis uz Latviju, jo pēdējās cīņas notika Arēnā Rīga. «Grūti savākt finansējumu. Solītāju ir ļoti daudz - man kādi 20 cilvēki, kuriem tiešām ir nauda un liela nauda, bija solījušies palīdzēt. Cik ir palīdzējuši? Neviens! Paši zvana, paši piedāvā palīdzību, bet pēc tam pazūd!» par biznesmeņu tikumiem pabrīnījās sportists. Briedim šobrīd ir WBC sudraba josta smagajā svarā (līdz 90,7 kilogramiem), nākamajai cīņai vajadzētu būt ar pašreizējo čempionu šajā versijā angli Toniju Beljū. «Pirms dažiem gadiem angļu olimpiskais sudraba medaļnieks Deivids Praiss bija izteicies, ka Latvijā jau tikai vieni vienīgi maisi, te nav bokseru! Viņš bija boksējies ar kādiem diviem vai trim mākslīgi uztaisītajiem bokseriem, visus vinnējis pirmajā raundā. Man savulaik viens no mērķiem bija - vajag ne tikai viņam, bet visai Anglijai pierādīt, ka mums tomēr ir labi bokseri!»

Protams, faniem jābūt gataviem, ka arī Mairis agri vai vēlu var zaudēt. «Es par to cenšos nedomāt!» momentāli atbild Mairis. «Es darīšu visu, ko varu, lai gūtu maksimāli augstus rezultātus. Kad es kļūšu fiziski vai garīgi vājš, tad būs laiks iet prom. Ar katru sagatavošanās periodu, ar katru cīņu ķermenis traumējas - rokas, galva. Kā mašīna, kas lietojas un vienā brīdī savu mūžu nokalpo. Ar profesionāliem sportistiem tas notiek daudz ātrāk nekā ar cilvēkiem, kas vienkārši trenējas savam priekam. Bet es par to pagaidām nedomāju. Pašlaik ir īstais laiks: esmu nobriedis gan fiziski, gan psiholoģiski, lai beidzot plūktu sava darba augļus. Protams, dzīvojot Amerikā, Vācijā vai citās lielvalstīs, es jau sen būtu nopelnījis sev, savai ģimenei un savai nākotnei, bet Latvijā tā nav, taču man ir prieks, ka šeit par boksu runā daudz vairāk nekā pirms četgriem gadiem.»

Lai skolā neizsmietu

Uz boksa sekciju Mairis devies visai triviālu iemeslu dēļ - iemācīties sevi aizstāvēt. «Problēmas bija gan pagalmā, gan skolā. Es vienmēr baidījos atbildēt, psiholoģiski nevarēju iesist cilvēkam, neskatoties uz to, ka sita mani. Aizgāju uz boksa sekciju un pamazām psiholoģiski šo barjeru pārvarēju. Notrenējāmies kādus pāris mēnešus, un kāds klasesbiedrs atkal izaicināja - bija tāds liels čalis. Pārējie - davai, davai, tu taču boksējies, vari iet! Izsauca uz mežu, aizgājām... Pēc tam viņš teica - nē, nē, vairāk nevajag! Es vēl atceros, ka viņa seja bija nevis sasista, bet saskrāpēta - nezinu, kā tad es tur situ,» smejoties skolā piedzīvoto atminas Mairis.

Acīmredzot viņš jau bērnībā bijis ārkārtīgi mērķtiecīgs. Dzīvojis Juglā, bet treniņi notikuši Mežciemā. «Atceros, kā es maziņš gāju uz treniņiem - lietus līst, jāiet cauri mežam, taču man bija pašmotivācija, daudziem diemžēl tā nav. Dabū vienreiz pa degunu un vairs negrib nākt [uz treniņiem]. Ir sevi jārūda! Protams, arī aukstā dušā uzreiz iekšā nelēksi, ir jānorūdās pakāpeniski. Tāpat arī boksā - ir jāsaprot, ka šis ir sporta veids, kur nebučojas, bet sit! Taču arī treneriem jābūt tādiem, kas tevi uzreiz neiemet šajā aukstajā dušā, un pēc tam būs bail no tā. Nedrīkst ļaut, lai mazam bērnam treniņā uzreiz sadauza galvu.» Starp citu, viņš arī pats varētu trenēt bērnus - viņam ir Latvijas Sporta akadēmijā iegūta augstākā izglītība kā vecākajam trenerim boksā un sporta pedagogam vidusskolēniem.

Policists un ģimenes cilvēks

Šķiet, visiem zināms, ka Mairis ir arī policists, bet nonākšana līdz šim darbam bijusi gana raiba. Pēc kaimiņa ieteikuma sportists devies mācīties uz dzelzceļnieku skolu, taču «ceturtajā kursā es izdomāju, ka man tas nav vajadzīgs - strādāju apsardzē». Protams, sporta gaitas nav atmestas - tolaik Briedis uzvarējis Latvijas čempionātā kikboksā, bet viņa treneris uz šiem mačiem kā goda viesi bija paaicinājis toreizējo iekšlietu ministru Ivaru Godmani. Piesēduši, parunājušies, un ministrs aicinājis strādāt policijā. Taču šajā darbā vajadzīga vidējā izglītība, kas nozīmēja, ka jāpabeidz dzelzceļnieku skola. «Tas man lika saņemties: mēneša laikā nokārtoju visus eksāmenus un iestājos Valsts policijā, bet tad nodomāju - kaut kas ir jādara, jāiet tālāk! Pats uz savu roku izlēmu, ka stāšos Sporta akadēmijā. Ieguvu augstāko izglītību un pēc gada, kad tiku pie augstākās izglītības, ieguvu arī inspektora amatu. Manā dzīvē bijis daudz nejaušību!» šīs visai sarežģītās peripetijas skaidrojot, smejas bokseris. Viņš strādā Valsts policijas Speciālo objektu apsardzes pārvaldes tehniskās apsardzes nodaļā.

Mairis ir arī ģimenisks cilvēks: jau astoņus gadus precējies («Sieva mani ļoti atbalsta - palīdz psiholoģiski!»), viņam ir dēli Rafaels (2) un Brendans (7). «Sagatavošanās periodā sievai un bērniem atliek maz laika,» atzīst sportists. Viņa cīņu laikā bērni jau guļ, jo tās parasti notiek vēlu, taču tēvu darbībā redzējuši viņi ir. Mājās ar vecāko dēlu mēdzot pa jokam uzcīkstēties - puikām jau tādas lietas patīk, taču boksā trenēties negribot, ejot uz vingrošanu. «Lai fiziski apaug un nostiprinās organisms,» skaidro Mairis un pastāsta kādu smieklīgu, taču arī zīmīgu atgadījumu. «Mazākā dēla audzinātāja stāstīja, ka viņu dārziņa citā grupiņā bērniem tika uzdots jautājums, par ko viņi vēlētos kļūt. Un viens sešgadnieks esot pateicis, ka gribētu kļūt par Mairi Briedi! Es ceru, ka Latvijā nākotnē būs bokss un, protams, sports kā tāds.»