15.jūnija jubilārs: Valsts prezidents Raimonds Vējonis
Dārza un biešu lauka ravēšana, Jāņu siera siešana, dažādi mājas darbi – tāda bija Raimonda dzimšanas diena, kad viņš vēl bija mazs puika. «Nekad jau nesanāca svinēt,» viņš atceras, «bija pirmsjāņu laiks, vecāki mani no rīta apsveica, un tad bija jāsāk strādāt. Kad vēl bija dzīva vecmāmiņa, dzīvojām Sarkaņos, netālu no Madonas. Un tur bija daudz ko darīt.» Un nevienam rokas no darba nenokrita.
Šodien Valsts prezidents Raimonds Vējonis savu 50. dzimšanas dienu svētīs ģimenes un tuvu draugu lokā un - kas zina - varbūt arī atcerēsies bērnības laikus, kad dzimšanas dienu svinēt nebija laika...
Bērnība ir tāds pamatvērtību savākšanas laiks. Darbs, kas rada un rāda rezultātu. Kaut vai tas ir tikai - tikai! - ravēšana vai cūkēdiena gatavošana. Vērošana, kā vecāmāte sien sieru. Ar kādu mīļumu viņas rokas sasien balto marli, kas aptver silto un dzelteno siera kunkuli. Vai arī - siena laiks. Bērni kāpj šķūņaugšā un mīda no lejas uzmestos siena klēpjus. Ne tik viegls darbiņš. Vakarā kājas sāp un mazliet kņud no sausā siena stiebriem. Toties nakts! Palags ieklājas siena gubā, kāda sega pāri, un tu iegrimsti smaržu pasaulē līdz rītam. Vai šodien jūs piekristu atkal gulēt sienaugšā? Raimonds pasmaida, varbūt pat nedaudz vainīgi: «Ai, nezinu... Tagad iedomāties, ka guļu siena blāķī? Sānos duras siens... Droši vien tas vairs nebūtu tik ērti kā bērnībā.» Savukārt rudens nāca ar citiem darbiem - ar ābolu vākšanu, kartupeļu rakšanu, piemēram. Un tad jau arī skolas laiks klāt - pusotra kilometra līdz autobusa pieturai, tas pats pēc skolas atpakaļ. Neviens Raimondu ar mašīnu uz skolu neveda: «Toreiz jau mašīnu bija ļoti, ļoti maz. Tēvam bija tikai mocītis, bet ar to jau ziemā nebrauc.»
Tagad citi laiki, tagad Raimonds Vējonis tomēr svin. Tagad uz dzimšanas dienas godiem sanāk dzimtas ļaudis, atbrauc arī jaunākais brālis Normunds ar ģimeni. Šogad - lielās jubilejas gaidās - Raimonds tomēr nolēmis neko dižu neorganizēt. «Pēc slimošanas nejūtu vajadzību kaut ko lielu rīkot,» bilst prezidents, «es tomēr domāju vēl kādus desmit gadus aktīvi darboties, un tad jau sešdesmit gadus varēsim svinēt: tuvāk pensijas vecumam. Pirms slimošanas biju domājis - jā, vajadzētu... Man - piecdesmit, sieviņai Ivetai - 4. jūlijā arī piecdesmit, un tad vēl trīsdesmit kopdzīves gadi. Tad domāju: jātaisa baļļuks - Vējoņiem 130. Taču tagad prāts uz tik lielu svinēšanām nenesas.» Nu tad pēc desmit gadiem nāksies svinēt Vējoņiem - 160.
Prezidents atzīstas, ka 40 gadu jubileju tomēr svinējis, taču nekādu «četrdesmitgadnieku krīzi» gan neesot pārdzīvojis. «Nekādas garīgās mokas man nav bijušas,» viņš smejas. «Esmu dzirdējis, ka pat viens otrs trīsdesmitgadnieks domā: viss, dzīve ir beigusies! Nu kādi nieki! Dzīve tikai sākas. Un mans noskaņojums vienmēr bijis optimistisks.»
Un tomēr Raimonds Vējonis, sagaidot 50 gadu robežšķirtni, izceļ trīs notikumus savā dzīvē. «Ģimenes izveidošana, pirmā dēla Ivo piedzimšana. Protams, arī otrā dēla Naura piedzimšana bija svētki. Bet pirmais - tas ir īpaši. Trešais notikums: ievēlēšana par Valsts prezidentu. Vēl gribu pieminēt mazdēliņa Valtera piedzimšanu: paņēmu puisīti rokās, sen nebiju turējis tik mazu bērniņu... Man prieks, ka dzimta turpinās.»
Un vēl Raimondam Vējonim ir prieks, ka viņa draugi nevērtē viņu pēc tā, kas Raimonds ir, bet pēc tā, kāds viņš ir. Ja tas būtu citādi, tie nebūtu nekādi draugi, vien amata izmantotāji. Bet tādiem nesajust vienkāršību un siltumu, kas mīt cilvēkos. Arī prezidentā.