«Esmu gatavs pārsteigumiem. Pirms dažiem gadiem apaļajā jubilejā sieva man aizsēja acis un iebāza lidmašīnā, es attapos Parīzē. Šoreiz diez vai tā būs, jo – skaitlis nav apaļš, tas neprasa lielas svinības, bet varbūt neesmu pelnījis,» ironiski smaidot, saka šīs diena gaviļnieks Māris Ozoliņš (54). Televīzijas režisors, producents un daudzu realitātes šovu veidotājs pieļauj, ka, visticamāk, lai arī nebūs Parīzē, būs kaut kur ārpus mājas.
«Nedaru neko tādu, kas varētu interesēt dzelteno presi. Grāmatu nerakstu, seriālu nefilmēju, no medijiem esmu prom - īsumā, divos vārdos,» nosaka Māris Ozoliņš. Šobrīd viņš darbojas ģimenes uzņēmumā, palīdz attīstīt sievas vēlmes, jo viņai ir veikals ar specializāciju rokdarbos.
Pašmāju realitātes šova pamatlicējs Māris Ozoliņš televīzijas biznesā jau nav vairākus gadus, lai gan bijusi īslaicīga atgriešanās. Piezvanījusi viņa bijusī kolēģe no realitātes šova Fabrika laikiem un piedāvājusi veidot «kārtējo talantu šovu». Šīs jomas speciālists negribīgi atrūcis: «Ja piekritīs arī «Balstiņa» jeb Rolands Laķis, tad es strādāšu. Pēc pārdesmit minūtēm zvanīja, ka Rolands Laķis teicis - ja Ozoliņš strādās pie šī šova, tad arī viņš piekritīšot.» 2014. gada nogalē veidotais šovs TV Zvaigzne, kurā jaunieši cīnījās par iespēju kļūt par raidījuma vadītāju, pagaidām ir Māra pēdējais darbs televīzijā. «Es labprāt palīdzu jaunajiem censoņiem ar konsultācijām, labprāt paņemu rokās kameru,» atzīst televīzijas speciālists. Pirms vairākiem gadiem viņš uzfilmējis dokumentālu stāstu ar aktierfilmas elementiem par laupītāju Kaupēnu, izrādījis to arī Anglijā, Vācijā un ASV, bet jauni projekti šajā jomā vairs nerodas, jo naudas piesaistīšana neesot viņa stiprā puse.
Arī lēkt iekšā filmu industrijā viņš nav gatavs, turklāt uzskata, ka latvieši neprot izstāstīt kino stāstus, bet tas tāpēc, ka «švaki scenāriji». Latviešu kino jaunākās paaudzes veikumu, kas pēdējos gados tiek novērtēts daudzviet pasaulē, viņš esot redzējis, tomēr arī par to ir skeptisks. «Kad cilvēks aiziet uz kinoteātri, samaksā piecus eiro par seansu, sapērkas kolu un čipsus, tad ir jānosēž līdz galam, lai gan bieži vien nav vērts. Televīzijā ir citādāk - ja skatītājam nepatīk pirmās minūtes, tad viņš pārslēdz kanālus. Kā skatītājs es labprāt pakļaujos režisora algoritmam, pat varu nobirdināt kādu asaru, tomēr vienlaikus esmu kļuvis cinisks - ja mani teātrī vai kino neuzrunā pirmo 20 minūšu laikā, es vienkārši eju ārā no zāles, jo man nav jāgaida tie maģiskie zelta vārdi, ko režisors varbūt būs ielicis kādā frāzē pašās beigās.»
Tā nu sanācis, ka abi Māra dēli dzīvo ārpus Latvijas - jaunākais dēls Jēkabs šogad absolvē pirmo kursu augstskolā Londonā, savukārt vecākais dēls Miks ar ģimeni dzīvo ASV. Tāpēc, visticamāk, šīsdienas jubilāru sveiks sieva Ieva un audžumeita Elīza, kas, iespējams, būs pagatavojusi dāvanu - gardumu, jo ir topošā pavāre. «Tā ir - abu dēlu izvēle nav tālu no manas profesijas, ir turpat blakus. Jēkabs studē reklāmas biznesu, Miks izmēģināja roku tā sauktajā lielajā kino, šobrīd darbojas man īsti nesaprotamā feisbuka vidē, kur arī notiek vizuālas aktivitātes.»
Māris Ozoliņš atzīst, ka šogad pirmo reizi viņā iezagusies doma par to, ka pašam jābrauc prom no Latvijas. «Bērni jau ir prom. Iespējams, pēc gada es būšu kaut kur citur. Kas to lai zina? Turklāt Latvijā es sev nekādu īpašo pensiju nevaru nopelnīt, tāpēc man, iespējams, jābrauc to pelnīt citur.» Pagaidām viņš ir Latvijā, gaida ciemos savu vecāko dēlu ar vienīgo mazmeitu. «Aislijai ir trīs gadi, es viņu saucu par mazo Vitniju Hjūstonīti - ne jau balss, bet melnīgsnējuma dēļ. Ceru, ka viņa runās arī latviski, jo līdz 10 skaitīt viņa jau prot. Protams, viņa pagaidām nerunā latviski. Ap 30 gadu vecumu tas nešķiet svarīgi, bet, kad nāk mazbērni, mēs gribam, lai viņi vismaz apzinās savu piederību, ja neatgriežas pavisam šajā tautā un valstī. Tas ir svarīgi pamazām izmirstošas nācijas vecvecākiem...».