RECENZIJA: Iggy Pop - "Post Pop Depression"
Pēc paziņojuma par to, ka viens no šā gada «Positivus Festival» galvenajiem māksliniekim būs 68 gadus vecais (21. aprīlī viņam būs 69) pankroka un «new wave» mūziķis Igijs Pops, īstajā vārdā Džeimss Ņūels Osterbergs, par viņa daiļradi droši vien būs ieinteresējušies pat tie, kas līdz šim par šādu indivīdu neko nebija dzirdējuši (tiesa, diez vai tādi ir).
Turklāt Igijs tam devis vēl vienu labu iemeslu, jo nupat laidis klajā jaunju studijas albumu - viņa solokarjerā tas pēc skaita ir 17., bet vēl jāpieskaita pieci ripuļi, kas izdoti kopā ar leģendāro grupu «The Stooges». Kas attiecas uz jauno disku, tad to pareizāk būtu dēvēt par kopprojektu, jo bez ģitārista un šajā gadījumā arī producenta Džoša Hommes («Queens Of The Stone Ages») te diez vai kaut kas labs būtu sanācis. Lai cik tas nebūtu dīvaini, šis albums no komerciālā viedokļa izrādījies pats labākais garumgarajā Igija karjerā - piektā vieta Apvienotās Karalistes topā! Nu labi, lai jau būtu... Abu vīru sadarbība sākusies ar Igija vēršanos pie Hommes, nosūtot viņam savus dzejoļus un ideju skices - Džošs piekritis un pēc tam vairākus mēnešus būries cauri visai pierakstu čupai, lai no tās izlobītu kaut ko jēdzīgu un klausītājiem derīgu. Ieraksts noticis studijā pie Hommes kaut kur Kalifornijas tuksnešos, palīgos pasaukti arī multiinstrumentālists Dīns Fertita («Queens Of The Stone Age», «The Dead Weather») un bundzinieks Mets Helders («Arctic Monkeys») - vairāk par pāris nedēļām šīs darbiņš neesot prasījis. Igijs kaut kad iepriekš pieļāvis, ka šis varētu būt viņa pēdējais albums, tikai nav skaidrs, kā viņš to domājis. Jebkurā gadījumā nešķiet, ka pankroka krusttēvs grasītos finišēt - ne burtiskā, ne pārnestā nozīmē.
PAR. Savu specifisko muzikālo piesitienu Igijs ir saglabājis, arī īpatnējais balss tembrs nekur nav zudis, taču «Post Pop Depression» no citiem viņa darbiem atšķiras ar ģitārskanējumu, kur skaidri nojaušams Džoša Hommes (tas ir, «Queens Of Stone Ages») rokraksts. Šajā kontekstā spilgtākais piemērs laikam gan ir «In The Lobby» ar Igija histēriskā vokāla iestarpinājumu. No citiem gabaliem labākās ir «German Days» (tajā ir atsauces uz Igija sadarbību ar Deividu Boviju 70. gados) un biedējoši superīgā «Paraguay».
PRET. Labi gan, ka Igijs Pops «pozitīvo» festivālā ieplānots svētdienas vakarā - visu cieņu klasiķim, bet nav lielas vēlēšanās viņu dzirdēt (ja nu vienīgi redzēt). Albums ir tāds, nekāds - ne zivs, ne gaļa. Dīvainā kārtā mūzikas lietpratēji (piemēram, žurnāla «Rolling Stone» krievu versija) slavē dziesmas «American Valhalla», «Vulture» un «Chocolate Drops», kas šķiet pašas kaitinošākās - tās esot Igijam tipiskākās. Lai jau tā būtu...
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu «Randoms».