Aivars Zahārovs. Hokeja zinību tulkotājs

Jau no piektdienas latvju sporta fanu un ne tikai viņu uzmanība ir pievērsta Krievijai, kur risinās pasaules čempionāts hokejā – pie mums to bieži vien dēvē par lielo pavasara hokeja trakumu. Šī būs īpaša diena, jo Latvijas izlase krustos nūjas ar Krievijas hokejistiem, kurus pārspēt vienmēr ir lielākais gandarījums, bet it īpaši 9. maijā. Vai izdosies? Redzēsim

Optimisma pamaz

Pasaules hokeja čempionāta spēles var skatīt TV3, TV6 un Viasat Sport Baltic kanālos. Šīs dienas Latvijas un Krievijas izlašu spēli komentēs Aivars Zahārovs un Toms Prāmnieks - viņi un arī Jānis Vuguls un Oļegs Sorokins ir komentētāju daļas pamatkodols. Dažas čempionāta spēles komentēs arī treneris Artis Ābols un vārtsargs Edgars Lūsiņš, pieredzējušais Anatolijs Kreipāns un Dinamo šovmenis Armands Simsons. Lielākā slodze būs Aivaram Zahārovam, kuram šajā čempionātā kopskaitā sanāks komentēt 26 spēles (no 64 iespējamām) - visus Latvijas mačus plus virkni citu izlašu spēļu. «Šis man būs devītais čempionāts,» stāsta Aivars. «Lielākā daļa komentēta no Latvijas, kādi četri vai pieci bijuši arī klātienē. Pats pirmais bija Kanādā, Helifeksā, 2008. gadā notiekošais - to komentēju vēl no TV3 vecās ēkas Maskavas ielā.»

Vai arī komentētājam mačošanās pret Krieviju ir īpaša? «Jebkurā sporta veidā uzvarēt jebkuru lielvalsti ir pagodinoši, bet hokejā tas iegājies vēl no senākiem Rīgas Dinamo laikiem, kad vajadzēja par varītēm uzvarēt ACSK vai Maskavas Dinamo. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Kad iekļuvām elitē un pirmoreiz spēlējām pret Krieviju, bija ļoti aizraujošs mačs - toreiz kopumā tika gūti 12 vārti, mūsējie zaudēja ar 5:7. Nākamajos divos čempionātos uzvarējām: Sanktpēterburgā ar 3:2, bet Tamperē ar 2:1. Kopš tā laika pasaules čempionātos neesam uzvarējuši četrus mačus pēc kārtas, taču tāds liels zaudējums bijis tikai viens. Olimpiādēs - tur gan, 2:9 un 2:8,» savā atmiņu krātuvē kā interneta vietnē google bez problēmām vajadzīgo informāciju atrod Aivars. Intervijas laikā vēl nebija zināms, kā tiks aizvadīti pirmie mači, tāpēc arī prognozēs speciālists bija piesardzīgs. «Krieviem nav zvaigžņotais sastāvs, taču nevajadzīgu papildu slogu hokejistiem uzliks 9. maijs - viņi saprot, ka atkāpšanās ceļa nav. Domāju, ka krievi grauzīs ledu un Latvijas izlasi gribēs saraut gabalos. Grūti iedomāties, kā mūsējie varētu paveikt brīnumu un uzvarēt krievus, taču, protams, mēdz notikt visādi, un esam uzvarējuši krievus arī ar visiem burē un zuboviem viņu sastāvā, bet tas bija pirms 16 gadiem.»

Policists un galda tenisists

Aivars komentējis neskaitāmus sporta veidus, tomēr pašu visvairāk aizrauj hokejs un futbols. Starp citu, savulaik viņš arī pats futbolu (un arī galda tenisu) spēlējis diezgan augstā līmenī. «Man sešu gadu vecumā kaut kur vajadzēja likties, jo biju superaktīvs. Tēvam ļoti patika galda teniss, un viņš mani pieteica galda tenisa sekcijā. Es sāku trenēties, taču kājas bija par vāju, tāpēc vajadzēja iet paspēlēt futbolu. Sanāca tā, ka gāju uz futbola treniņu, bet, kad tas beidzās, uz galda tenisa treniņu. Viss vakars bija aizņemts!» atminas Aivars. «Galda tenisu spēlēju ļoti ilgi un pārsteidzu mūsu izlases treneri Genādiju Kartuzovu, apspēlējot visus viņa audzēkņus

1992. vai 1993. gada Latvijas spartakiādē, kas būtībā bija Latvijas junioru čempionāts, - toreiz izdevās ieņemt pirmo vietu. Savā vecuma grupā rangā tolaik biju otrais vai trešais, braucām uz ārzemēm - tika izbraukāta visa Krievija un arī Austrumu bloka valstis,» palepojas Aivars. «Futbolā trenējos pie Georga Andrejeva. Mēs ar Juri Laizānu trenējāmies Iļģuciemā un Bolderājā, lai gan paši dzīvojām Purvciemā - katru dienu braucām ar 47. autobusu cauri visai Rīgai uz treniņiem. Kādu brīdi spēlējām arī Carnikavā - no tiem puišiem, ar kuriem es tolaik spēlēju, Juris Laizāns ir vienīgais, kas sasniedza augstāko līmeni. Diemžēl man 14 vai 15 gadu vecumā bija smaga trauma, nācās gadu izlaist, pēc tam bija mēģinājums atgriezties [laukumā], taču tajā vecumā izlaist gadu un atgriezties - tas ir gandrīz bezcerīgi.»

Aivars iestājās Policijas akadēmijā un mācības tajā arī pabeidza. «Pirmajās lekcijās visi parasti mēģina gulēt, bet man tikmēr uz galda bija Sportiņš - kursabiedri teica, ka man akadēmijā neesot ko darīt, lai ejot mācīties par sporta žurnālistu. Pabeidzu akadēmiju un tiešām iestājos Latvijas Universitātē, žurnālistos. Mācības nepabeidzu, tiku līdz trešajam kursam, taču bija pārāk daudz darba, tāpat laiku prasīja arī ģimenes dzīve.» Iesākumā Aivars strādāja aģentūrā LETA kā sporta žurnālists, pēc tam veidoja sporta ziņas TV24, no kurienes paaicināts veidot sporta ziņas TV3 - gan kā redaktors, gan kā moderators. «Kā moderators jau biju apbružājies, runāt mācēju. Atceros, ka, vēl strādājot LETA un TV24, mums bija runas mākslas kursi - lai nav liekvalodības, lai izvairītos no dažādiem ē un citām liekām skaņām.» Kad sporta ziņas likvidētas, uz kādu brīdi Aivars bija TV3 ziņu moderatora lomā. Tolaik radās pirmais piedāvājums komentēt - pokeru. Pēc tam tika nolemts pārbaudīt, kā Aivaram sokas ar futbolu un hokeju, un tā nu viņš jau astoņus gadus ir stabila komentētāju saimes vērtība. Ja pieskaita olimpiādes, tad, pēc paša Aivara aprēķiniem, komentētas vismaz 40 dažādas sporta disciplīnas.

Lai visiem saprotami

Ar gadiem nākusi arī pieredze un sagatavošanās spēles komentēšanai vairs tik ilgu laiku neprasa. «Atceros, ka pirmā čempja laikā būros cauri komandu sastāviem teju visu dienu, lai mēģinātu saprast, kas ir kas, kāpēc komanda ir tāda vai citāda. Šobrīd ir uzkrāta laba informācijas bagāža: man ir saglabājušies pieraksti no visiem pasaules čempionātiem, kurus esmu komentējis, ir informācija par visu komandu sastāviem. Protams, pašlaik ir interneta laikmets, visu informāciju var iegūt daudz vienkāršāk. Jāzina viss sastāvs no A līdz Z - nedrīkst būt tā, ka pēkšņi sāc papīros meklēt, kas tas par džeku, kas tikko iemeta golu, - tev tas vienkārši ir jāzina, daudz kas ir jāatceras,» atzīst Aivars. «Gatavošanās katrai spēlei ir ļoti individuāla, it īpaši mūsējo spēlei: ja Latvija spēlē ar zviedriem, čehiem vai krieviem, skatītājs grib dzirdēt par mūsējiem. Protams, ir jāzina būtiskākie fakti [par pretiniekiem], taču vidējam skatītājam ir pie vienas vietas, vai tas ir Forsbergs vai Fošberjs, Karlsons vai Kāšons un kur viņš spēlē. Latvijas izlases spēles skatās visi, arī tante Valmierā vai Cēsīs, tāpēc jākomentē tā, lai arī viņai būtu saprotami, nevis spēles laikā piedāvāt sarežģītu analīzi par to, ka šeit vajadzēja horizontālu vai vertikālu uzbrukumu ar diagonālu piespēli caur otro zonu - tas ir ekspertu darbs, mums jāpadara spēle tāda, lai tā ir vienkārši uztverama. Kad spēlē citas valstis, tad gan pievēršam lielāku uzmanību pašiem spēlētājiem, pastāstām par viņiem kaut ko interesantāku.» Vidēji vienai spēlei gatavošanās aizņem kādas trīs stundas, bet, ja nākas komentēt mazāk zināmu sporta veidu, tad gan šajā procesā var aiziet visa diena.

Nostāstos par leģendāro krievu komentētāju Nikolaju Ozerovu tiek minēts, ka reiz viņš tiešajā ēterā iebļāvies: «Gols! Nē, h..., štanga.» Aivaram nekas līdzīgs neesot gadījies: «Līdzko ierodos darbā, es pilnībā pārslēdzos uz darba valodu, lai nekas lieks ēterā nepaspruktu.» Katram komentētājam gan ir kāds savs firmas vārds, piemēram, Mārim Rīmenim tie ir «labi, ka tā» un bezgala kaitinošais «ja kas», savukārt Aivaram - «bīstami!» (TV ekrāna otrā pusē šķiet, ka ar visiem lielajiem burtiem). «Manuprāt, bīstami ir visiem - gan man, gan [Ilvaram] Koscinkevičam, gan citiem. Protams, mēģinām no tā vārda atkratīties, bet - nu ja ir bīstami, tad ir bīstami!» smejas Aivars. Pēc tam paši analizējam savas spēles: ja pats zini, ka ir bijis slikti [nokomentēts], tad mēģini saprast, kāpēc tā sanāca, kāpēc bijusi, maigi izsakoties, sūdīga reportāža. Kad atej no konkrētās spēles, tad pēc dienas vai divām par to vari konstruktīvi padomāt un saprast, kas nesanāca, kāds bija tā iemesls - vai spēle bija ne tāda, vai pats nebiji labi sagatavojies. Un tad izdarām secinājumus.