Kristīne Virsnīte: mamma abpus ekrānam

Šosvētdien Latvija svinēs Māmiņu dienu, kad mammas tiks īpaši sveiktas un suminātas. Arī TV raidījuma Māmiņu klubs vadītāja Kristīne Virsnīte, kura ir septiņus gadus vecās Amēlijas un pavisam mazā Kaspara mamma.

Neatkarīgās apskatnieka saruna ar mūždien pozitīvo un smaidīgo Māmiņu kluba vadītāju Kristīni Virsnīti noris visai neierastos apstākļos. Proti, viņai uz rokām ir tikai trīs mēnešus vecais dēlēns Kaspars, kurš gan pacietīgi un bez čīkstēšanas noturas visu intervijas laiku, un tikai uz sarunas beigām mazo sāk uzveikt miega pele. Jāpiebilst, ka saruna notiek Māmiņu kluba telpā: Kristīne mammas pienākumus māk apvienot ar ekrāna mammas tēlu.

- Vai, Māmiņu dienu gaidot, vairāk jūties kā meita vai kā mamma?

- Abējādi. It īpaši tagad, kad man ir piedzimis otrais bērns. Jau pirmajam bērnam piedzimstot, sapratu, ka man svarīgā mamma patiesībā man ir vēl svarīgāka, bet ar otro bērnu aptver, ka mamma ir ziedojusi daudz vairāk, nekā kādreiz esi spējusi to saskatīt, un saproti, cik daudz mamma ir darījusi mūsu labā - nācies no kaut kā atteikties, kaut ko pieciest, kaut ko pieņemt. Līdz ar to es, protams, jūtos kā meita, taču, tā kā man tikko piedzimis bērniņš, šī mammu diena ir kaut kas vēl nozīmīgāks un vēl jūtamāks.

- Vai atceries, kā Māmiņu dienu svinējāt bērnībā?

- Es uzaugu divu bērnu ģimenē, man ir sešus gadus vecāka māsa Agnese. Patiesībā nekādu svinēšanu neatceros. Es augu padomju laikos, kad galvenais bija 8. marts, un to gan atceros - tētis mūs vienmēr visas sveica ar ziediem. Kad jau gāju pamatskolā, tad parādījās arī Māmiņu dienas svinības - skolā notika koncerti, uz tiem nāca arī mana mamma un raudāja tieši tāpat, kā to tagad daru es. Man liekas, ka to pārmanto visas mammas (smejas)!

- Šķiet, ka pie mums 8. martu joprojām svin aktīvāk nekā Māmiņu dienu.

- Jā, jo ne mēs visas esam mammas! Ne mēs visas gribam būt mammas, ne mēs visas to arī varam - dzīve ir ļoti dažāda. Daudzām bērni ir izauguši un, iespējams, vairs pat nedzīvo Latvijā, līdz ar to šī svinēšana vairs nav tik sirsnīga. Taču mums, sievietēm, patīk, ja mūs atceras un mums velta īpašu uzmanību. 8. marts ir diena, kad tas oficiāli ir atļauts - vīrieši jau nemaz tik bieži ziedus nedāvina!

- Savā ģimenē taču Māmiņu dienu atzīmē?

- Lielajam bērnam patīk apsveikt mammu, uzaicināt uz svinīgo koncertu. Pašlaik viņa iet skolā, iepriekš šādi koncerti tika rīkoti bērnudārzā, tad tur visas mammas sēdēja ar kabatlakatiņiem un šņukstināja - o, mans bērns ir izaudzis, viņš tevi tik ļoti mīl, un viņš to var parādīt! Mana Amēlija ļoti daudz zīmē. Šajā jomā man gandrīz katru dienu ir Māmiņu diena, tieku nepārtraukti apdāvināta. Taču uz svētkiem, protams, top kaut kas lielāks un īpašāks. Viņa jau zina, kad būs Māmiņu diena, un no rīta atskrien, lec gultā un steidz sabučot.

- Vai šīs svētdienas raidījums Māmiņu klubs būs ar kaut ko īpašāks?

- Mums reizi mēnesī ir Māmiņu kluba speciālizlaidums, kad visa raidījuma garumā apskatām kādu nopietnāku, dziļāku tematu. Šajā reizē būs temats par māmiņas īpašo vērtību - ko mēs iegūstam, bet ko mēs arī upurējam mātes lomā. Savā dzīves stāstā un pieredzē dalīšos es, vēl mums ir tāds superbēbju projekts, kurā sekojam līdzi kādai ģimenei no bērniņa piedzimšanas līdz gada jubilejai, nāks arī šī mamma. Un vēl piedalīsies aktrise un bijusī Māmiņu kluba vadītāja Santa Didžus. Raidījums būs balstīts uz izjūtām, kā atgādinājums mums pašām, cik nozīmīga loma dzīvē ir būt mammai, to nedrīkst nenovērtēt. Ļaut aizdomāties par to, cik daudz mēs ziedojam [kļūstot par māti], vai tas vispār ir vajadzīgs, taču tajā pašā laikā likt saprast, cik daudz mēs tomēr no tā iegūstam.

- Daudzas nekļūst par mātēm tikai tāpēc, ka ziedojas karjeras labā, taču tu izvēlējies citu ceļu - kļuvi par māmiņu, lai gan varēji strauji izvirzīties TV dīvas lomā.

- Kad gaidīju bērnu un gāju prom no Latvijas Televīzijas, es sapratu, ka diez vai vairs tajā kādreiz atgriezīšos. Domāju, ka es mainīšu savu nodarbošanos, bet, ko es darīšu, man nebija ne jausmas. Taču, kad Amēlijai bija pieci mēneši, mani uzrunāja Māmiņu klubs - tas bija 2009. gads, es sākotnēji biju redaktore un vadīju raidījumu Latvijas Radio. Es sapratu, ka mani aizkadra darbs interesē daudz vairāk, jo vari pats veidot raidījumu - kā kadra cilvēki mēs reizēm esam tikai runājošas galvas. Protams, mēs izklaidējam un aizraujam cilvēkus, arī tas ir svarīgi, taču globālākā veidošanā nepiedalāmies - ir ļoti daudz aizkadra cilvēku, kas izauklē konkrēto projektu un to veido tādu, kādu to redz skatītāji. Taču pagāja gadi, dzīvē kaut kā atkal viss sagriezās, un nu atkal esmu kadrā!

- Kā runājoša galva tu sāki LTV7 raidījumā SeMS, bet pēc tam turpināji ar Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālo atlasi.

- Man tolaik bija tikai 20 gadu. Toreiz veidoja SeMU, un mūs, veselu bariņu jauniešu, uzaicināja piedalīties šajā projektā. Es apbrīnoju LTV: ielaist dzīvajā ēterā pilnīgu neprašu baru, bez jebkādas pieredzes (smejas)! Skaties pēc tam [raidījumu] un domā - ak, Dievs... Bet labāku skolu nevarēja vēlēties - krīti un celies, krīti un atkal celies. Pēc tam ar pārtraukumiem kādus sešus gadus novadīju Eirovīziju. Es vairākas reizes esmu gājusi prom no televīzijas sfēras, jo šķitis, ka man ir jādara kaut kas cits, tomēr ceļš visu laiku ir atvedis atpakaļ. Aizgāju no Māmiņu kluba un ar ģimeni aizbraucām uz trīs mēnešiem uz Indiju - pārziemot. Pēc atgriešanās kādu gadu dzīvoju mājās ar Amēliju - viņai bija tikai divi gadiņi. Priecājos par šo laiku - tas bija ļoti svētīgi, jo biju ļoti ātri atgriezusies darbā. Amēlijai bija tikai 7,5 mēneši, kad sāku uz pilnu slodzi strādāt Māmiņu klubā, - tas tomēr bija pārāk agri. 2012. gadā atgriezos Māmiņu klubā jau kā raidījuma vadītāja.

- Starp citu, vai sākotnēji nebija grūti Māmiņu klubā, jo tu taču vēl biji pavisam jauna māmiņa - tieši šajā jomā tev praktiski nebija pieredzes?

- Pieredze kā mammai man bija maza, toties interese bija ļoti liela. Kad bērns ir maziņš, tad par mammošanos interese ir daudz lielāka; kad bērns paaugas, tad stipri attālinies no bēbīšu mammu lietām. Kad bērns ir izaudzis, jau esi gana sasmēlies informāciju, prasmes un zināšanas, vairs tik liels atbalsts nav nepieciešams. Kad gaidi [bērnu], kad bērniņš tikko piedzimis un viņam aprit pirmais gads, šī interese ir daudz lielāka. Arī es augu un mācījos, raidījuma sagatavošanas laikā satiekot tik daudz speciālistu. Jā, izmantojot dienesta stāvokli, uzzināju arī to, kas pašai bija interesanti (smejas). Nu Kaspars ir maziņš, un šī interese atkal ir pavisam cita - atkal mammas saprotu daudz labāk, es no šīm problēmām jau biju attālinājusies. Man patika mans darbs, bet tas bija kļuvis tikai par darbu. Bet tagad es atkal saprotu šo mammošanās lietu, kāpēc mammām patīk satikties citai ar citu, kāpēc ir tik ļoti svarīgi, ka - vai, viņš pirmo reizi pasmaidīja, vai, izaudzis pirmais zobiņš, tas taču ir notikums Nr. 1!

- Vai kadrā ej tāpēc, ka tā ir nepieciešamība, vai arī kāds vienkārši izdomāja, ka tu tajā labi izskatīsies?

- Šis ir ļoti veiksmīgs modelis, kas mums labi darbojas arī Lietuvā - tur raidījuma vadītāja ir arī redaktore. Līdz ar to vadītājs vairs negaida, ka kāds iedos virzienu, ko jautāt ģimenēm un speciālistiem, bet pats jau zina šo virzienu. Tā arī raidījums sanāk pavisam citādāks. Tiesa, atsāku [parādīšanos kadrā] ar ierakstiem - līdz šim televīzijā to nebiju īpaši piekopusi. No tiešā ētera pārlēkt uz ierakstu sākumā bija ļoti, ļoti grūti - saproti, ka tas nav pa īstam, tas nenotiek tagad, mēs varam manipulēt ar informāciju, kā vien gribam. Taču, protams, pieradums rodas ļoti ātri, un drīz vien saproti, kā kas darbojas un funkcionē. Ieraksts tomēr ir arī ar ļoti daudz plusiem, iespējams kaut ko palabot, ja uzreiz neizdodas. Pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā biju redaktore, un uz to laiku kolēģe pārņēma manus darbiņus, bet ētera priekus mēs sarakstījām uz priekšu. Vai ne (sarunājas ar Kasparu), ar lielu punci? Neviens pat nepamanīja. Kad piedzimst bērns, neesi jau slims, var taču staigāt un pārvietoties (smejas).

- Vai tēmu raidījumiem pietiek?

- Protams, daudzas tēmas atkārtojas, taču mēs nelaižam ēterā vecos sižetus, bet gan mēģinām uz šīm tēmām paskatīties no cita skatu punkta, vaicāt konsultācijas citiem speciālistiem un rādīt to citās nokrāsās. Taču atkārtojas nevis tāpēc, ka nebūtu, ko rādīt, bet tāpēc, ka mainās to vecāku loks, kas skatās raidījumus. Māmiņu klubam ir jau vienpadsmit gadu, tātad pirmie bērni šobrīd ir jau labos skolēnu gados, un viņiem diez vai interesē Māmiņu klubs. Šo gadu laikā mainījušās arī tehnoloģijas. Kādreiz taču neviens neprātoja par to, kā iestāstīt bērnam, lai viņš stundām nesēž pie datora - tas nebija aktuāli. Temati mainās, taču to vienmēr ir ļoti daudz.

- Ģimenes, kuras piedalās raidījumos, bieži vien meklē sociālajos tīklos. Kāda ir atsaucība?

- Ļoti laba! Es apbrīnoju tās mammas, kas ir gatavas dalīties savā pieredzē un stāstīt bieži vien pat ļoti personīgas lietas. Un vēl vairāk es apbrīnoju tās ģimenes, kuras ir gatavas ielaist mūs savā dzīvē tad, kad bērniņš dzimst. Taču ir cilvēki, kas to ļauj, tas ir fantastiski, jo mēs visi varam redzēt un piedzīvot, kā tas notiek! Piemēram, es varu par to pastāstīt, bet nekad nerādītu [ēterā] - vienkārši neesmu tāda tipa cilvēks. Taču ir cilvēki, kas to izdara, un es viņus par to ļoti cienu.

- Cik liela ir šo aktīvo māmiņu auditorija?

- Tūkstošiem! Mums ir interneta portāls, kas ir ļoti, ļoti dzīvs: tur ir sava pasaule, tur noris sava dzīve. Ir mammas, kas raksta savus blogus, ir forumi, kuros viņas satiekas un draudzējas. Mammas, kuras vienā laikā gaida bērniņa piedzimšanu, bieži vien tiekas arī dzīvē, savukārt pēc piedzimšanas dalās pieredzē. Tā ir vesela kustība, kas man kādreiz bija pilnīgi sveša bilde, kamēr man pašai nebija bērnu, es nedomāju, ka kaut kas tāds vispār eksistē! Šajā portālā tikai kaut ko pajautā un uzreiz būs atbilde! Mēs gan arī esam kā starpnieki, kas palīdz gūt atbildi uz jebkuru jautājumu.

- Skatījos internetā, ka Māmiņu klubi ir arī Jelgavā, Rēzeknē, Maltā un citur. Tās ir kā teritoriālās organizācijas, kuras veido viņas pašas?

- Jā, mammas tās veido pašas, protams, iedvesmojoties no mums. Tie ir kā klubiņi, kuros viņas satiekas, kaut ko kopā dara, pārrunā savas lietas. Mammām tur ir dažādas nodarbības, pirmsdzemdību sagatavošanās kursi, mācības par bērna attīstību utt. Tas ir kā savs tusiņš, biedrošanās - nāc un pastāsti, kā tev iet, kā sokas citām. Tā vieglāk pārdzīvot kādus grūtus brīžus, bet prieka mirkļos ir, ar ko tajos padalīties, jo ir, kas tevi saprot. Daudzām varbūt ir tikai tādas draudzenes, kurām bērnu nav, un, kad jūsmo par saviem bērniem, tad pārējās raugās ar neko neizprotošām acīm - sak, par ko ir runa?!

- Māmiņu klubs ir arī Lietuvā un Igaunijā.

- Lietuvā jau daudzus gadus ir mūsu raidījuma adaptētā versija - tur ir savs klubiņš un darbojas arī savs portāls. Raidījums tiek filmēts Lietuvā ar lietuviešu mammām un viņu stāstiem, arī uz jautājumiem atbild lietuviešu speciālisti, taču raidījuma vadītāja brauc filmēties uz mūsu studiju, lai saglabātos vienotais Māmiņu kluba stils. Igaunijā arī mēs esam, taču tur ir interneta raidījums, aktīvi darbojas arī līdzīgs portāls. Esam izpletušies un izauguši, kaut kur latvieši tomēr ir priekšā kaimiņiem!

- Ja nemaldos, arī tava Amēlija bija Māmiņu kluba vadītājas statusā?

- Mēs vairākus gadus raidījumu vadījām divatā. Man apkārt nebija vesels bērnu bariņš, kā tas ir tagad, bet tikai viņa viena - Amēlijai tolaik bija trīs gadi. Viņa reizēm brauca arī izbraukumos, kas viņai ļoti patika - viņa bija ļoti laimīga, kad tika kādā sižetā. Līdz ar to viņa ir augusi šajā TV pasaulē, tas ir kā dzīvesveids. Bērni aug kopā ar mums.

- Noslēgumā - kā nosvinēsi šo Māmiņu dienu?

- Šo dienu atzīmēšu visai netipiski - Maskavā. Uz visu maiju brauksim prom uz Maskavu, domāju, ka tā būs interesanta pieredze mums visiem četriem. Mans vīrs (veloveikala īpašnieks Kaspars Virsnītis - aut.) brauc uz Maskavu darīšanās, mēs vienkārši atpūtīsimies. Es nekad neesmu bijusi Krievijā, tā nav bijusi manā ceļojumu sarakstā, bet, redz, kā dzīve pati uz turieni aizvedīs!