Kristīne Valdmane. Ar motocikliem sirdī

Šosestdien, 30. aprīlī, ar parādes braucienu no tirdzniecības centra Mols līdz 11. novembra krastmalai tiks oficiāli atklāta kārtējā motosezona. Šajā braucienā vienmēr piedalās simtiem motobraucēju, starp kuriem ir arī neskaitāmas dāmas – daudzas līdzbraucēju lomās, tomēr lielāku apbrīnu izpelnās tās, kuras pašas stūrē straujos dzelzs rumakus.

Dāmām ir savi burziņi

Starp Latvijas motosezonas atklāšanas dalībniekiem braucējas statusā droši būs arī Kristīne Valdmane – kādreizējā žurnāliste, tagad aģentūras Libelle Kids Photography īpašniece un fotogrāfe, dēla Tomasa (15) un meitas Amēlijas Mias (3) mamma. Viņas zirgs ir šosejas Suzuki GSXR 1000 motocikls. Pati parāde varbūt arī neesot tik būtiska, bet šis atskaites datums gan. «Motosezonas atklāšana ir atkalredzēšanās ar savējiem, jo nesāc jau obligāti izbraukt ielās ar motociklu katra gada pēdējā aprīļa sestdienā, kad ir oficiāla sezonas atklāšana. Tāpat tā ir iespēja pabrīdināt autovadītājus un apkārtējos, ka uz ielām parādīsies motociklisti. Šobrīd jau būtībā tā sezona nemaz nebeidzas un nesākas: ir krosa motocikli, kvadracikli, ar kuriem var arī ziemā braukt, un motobraucējs vairs nejūtas apdalīts, ka gadā sanāk vien daži mēneši, kad atļaut dvēselei elpot plašāk,» skaidro Kristīne.

Sociālo tīklu forumos motodāmas jau sen vienojušās kopējā dziesmā un sadraudzējušās. «Mums pašām ir savi izbraucieni. Tagad gan jau teju visas kļuvušas par māmiņām, bet, kad bijām brīvākas un laiskākas, vismaz reizi mēnesī satikāmies un tā izbraucām teju visu Latviju – mums bija savi meiteņu tusiņi.» Vai tad vīrieši šādos braucienos nav nepieciešami? «Pašas mākam nomainīt eļļu, pašas mākam nomainīt riepu – kad meitenes ir savā kompānijā, veču palīdzība nepieciešama tikai ārkārtas gadījumos!» smejas Kristīne. Viņas dzīvesbiedrs gan arī ir motobraucējs, līdz ar to neviebjas, ja otra pusīte atgriežas mājās, ožot pēc eļļas. «Pēc eļļas nav – parasti garāžā viss nosmird pēc dūmiem. Bet tas ir normāli! Vismaz tajos gadījumos, ja tev otra pusīte brauc ar mocīti,» joko motobraucēja. «Protams, ir bijuši gadījumi, kad esi izbraukājusies ar savu bariņu, nosalusi un pārsalusi, un vienīgais, ko vari, piezvanīt savam vīrietim un pateikt, lai iestumj garāžā moci, jo pašai vairs nav spēka. Viņš nesaka ne vārda: vienkārši iestumj garāžā moci un ielej vannā karstu ūdeni. Arī tā ir mīlestība! Bet tas ir jāsaprot, ar to ir jāsadzīvo, jo tas ir dzīvesveids.»

Jādomā trīs gājieniuz priekšu

Kristīnei šī būs piektā nopietnā moto sezona, un piedzīvots, protams, ir daudz. «Daudzi prasa – nu ko skuķim jālien uz moča, kāpēc sevi jāapdraud?! Jā, motociklists ir daudz apdraudētāks nekā autovadītājs, kuru no visām pusēm sargā dzelži, tāpēc vienmēr, kad sēžos uz motocikla, sev iegalvoju, ka mani neviens neredz un man vienmēr ir jādomā trīs gājieni uz priekšu: autovadītājs var neparādīt pagriezienu, autovadītājs var nepagriezt galvu izbraucot no pagalma vai krustojuma, autovadītājs var arī speciāli tevi nelaist, lai viņu apsteigtu utt. Vienmēr var gadīties arī kāds steidzīgs riteņbraucējs, kājāmgājējs, kurš kavē, bērns, kas izraujas no rokas mammai, vai dzīvnieks dodas pāri ceļam meklēt laimi. Tas viss ir jāskaitļo pie sevis, kad uzvelc ķiveri galvā.»

Vai motociklisti skrien kā dulli – jo tāds taču ir vispārpieņemtais viedoklis? «Tāpat kā autovadītāji, arī motociklisti grēko – es neesmu izņēmums. Protams, ka pagriežas tā gāzes ručka šur tur vairāk nekā vajadzētu, bet apzinos, kurā vietā var un kurā ne. To var pajautāt jebkuram motociklistam, un viņš pateiks, ka pirmās divas sezonas ir lidojis nedomājot un nepārdomājot savu spēju robežas. Arī es nebiju izņēmums – varēju braukt bez ekipējuma vienos šortiņos un T krekliņā karstā vasaras dienā, neapzinoties sekas. Varēju zemu lidot pa šoseju, bet tas bija līdz mirklim, kad piedzima meita. Šobrīd tā adrenalīna meklēšana, kas bija pirmajās sezonās, ir noplakusi un braukšana ar moci kļuvusi par šī brauciena izbaudīšanu. Tika iegādāts arī labāks ekipējums, jo adrenalīnu tagad var ķert moto trasē un tur skriet uz vella paraušanu, neapdraudot citus.» Pēc nelielākas tincināšanas par savu ātrāko braukšanu Kristīne atzīstas, ka ap 200 km/h esot izcēlusi, bet absolūti drošā vietā. «Motociklistus iedala divās kategorijās: tie, kas jau ir šļūkuši, un tie, kas vēl šļūks. Jā, esmu jau izbaudījusi, kā tas ir krist un šļūkt, bet tas notika trasē, neapdraudot citus, un ne pašas kļūdu dēļ. Kas ir vissāpīgākais par fiziskām sāpēm pie kritiena? Kad redzi, ka tavs mocis tev aizšļūc pa priekšu un nekādi nevari to apstādināt, un pirmais, tu nedomā par savām traumām, bet gan – kas ar moci, to dzelža gabalu!»

No moča līdz fotostudijai

Ar dzelžiem Kristīne saaugusi jau no bērnības, kad dzīvojusies pa garāžu, kur tētis ņēmies ap savu moskviču un meitu mācījis braukt, vēl viņai knapi redzot pāri stūrei. «Braukt kartinga trasē – tā jau mums bija kā nedēļas nogales ikdiena. Tētis mani vienmēr ņēma līdzi arī uz riepu maiņām, jaunu riepu testēšanu. Esmu ģimenē vecākā no trim meitām, un iespējams, ka tētis gaidīja dēlu, bet tā nācās visur līdzi ņemt meitu.» Abas pārējās māsas esot piezemētākas savās interesēs par tehniku, lai gan viena tiesā motokrosu (trešā gan ir floriste). «Motociklu mums mājās nebija, vien brālēnam mopēds Delta, ar ko mani izvizināja. Iepatikās. Un tad kaut kā apkārt parādījās draugi, paziņas, kas savos laukos ķimerējās ap krievu močiem un tos pārbūvēja. Braucu ciemos, testējām, bija pirmie moto tusiņi un zila pēcpuse, kratoties aizmugurē uz tā dzelža gabala. Tad jau čaļi iepirka nopietnāku tehniku, pabraukāju uz astes un sapratu – nu nē, es negribu būt atkarīga no kāda, tāpēc ar steigu jāsāk kārtot motocikla vadītājas apliecība! Mācības nebija no vieglajām, jo tas bija pats pavasara sākums, un piedzīvoju gan slapju sniegu, gan tādu lietu, ka ķiverei cauri neredzi, pirksti atsaluši, bet to izdarīju – nokārtoju ar pirmo reizi eksāmenu! Vēl tagad atceros instruktora seju, kam teicu – ne vidusskolā, ne augstskolā eksāmenos tā nesatraucos kā tagad. Viņš pagriezās un teica: «Kundzīt, pati vien izvēlējies šādu hobiju!».»

Motocikls parasti tiek iemīļots kā ģimenes loceklis. «Jā, ir grūti no tā šķirties, ja vēlies to pārdot un pienācis laiks vai esi izaudzis citam. Bieži vien motociklistiem ir vairāki moči, jo emocionāli saaudz ar to un nešķiries, bet iegādājies kādu papildus. Es arī nekādi nevaru šķirties no sava mocīša – esmu to tikai pārkrāsojusi. Mums ģimenē ir trīs motocikli – man divi un vīram viens, un visi ir šosejas moči. Varbūt arī pienāks vecums pārkāpt uz cita tipa motocikla, bet tuvākajos gados vēl ne. Ja esi saslimis ar motobraukšanu, tad gadu laikā vienīgi varbūt vari nomainīt jaudīgāku moci uz kaut ko prātīgāku.»

Motobraukšana Kristīnei ir viens no hobijiem, bet ir arī citi. «Man tie hobiji ir pilnīgi nesavienojami – otra sirdslieta ir tautas deju dejošana. Par mani jau smejas kolektīva Dižbramaņi meitenes, ka esmu raudošā rokere, jo manī spilgtas emocijas lauztin laužas ārā,» smejas Kristīne. «Un kā trešā nesavienojamā lieta ar motobraukšanu šobrīd ir mana nodarbošanās – fotostudijas vadīšana. Fotografēju tikko dzimušus mazuļus un bērnus. Kad izmācījos par fotogrāfi, es uzreiz zināju, ka nebūšu nekāda kāzu fotogrāfe – vasarā nozagt ģimenei vēl vairāk laika, to es negribētu. Šī studija ir kā mana miera osta, kur atpūsties no ikdienas steigas, kas mani piezemē. Parasti motomeitenes liekas tādas skarbās, neaizskaramās, taču tā īstenībā nav – mēs esam sievišķīgas un maigas. Un arī mammas.