Nupat klajā nācis interesants albums – Mōaigā. Tas ir pirmais līvu laikmetīgās mākslas autordarbs, tas ir pirmais solodarbs arfai. Tā autore – tikai 26 gadus jaunā un ļoti interesantā personība, viena no nedaudzajām arfistēm Latvijā Elizabeta Lāce.
Albums Mōaigā jeb Zemesmala ir divpadsmit mūzikas kompozīciju, tekstu un fotogrāfiju albums, kura autore un izpildītāja ir arfiste Elizabeta Lāce. «Līdz šai idejai es nonācu pakāpeniski,» stāsta Elizabeta. «Pagājušajā gadā vienā brīdī apkopojās visi impulsi un man bija skaidrāks par skaidru, kas ir jādara – savu debijas albumu veidot kā solo arfai, jo to esmu darījusi un mācījusies profesionāli jau kopš septiņu gadu vecuma. Par līvu lietām – līvi ir Latvijas pamatiedzīvotāji, un man ir ļoti, ļoti svarīga viņu kultūra, mēģinājumi uzturēt līvu garu un tautību, valodas izmantošanu kā tādu, tāpēc man likās, ka būtu baigi forši, ja varētu arī savu ieguldījumu vai pienesumu tajā visā ielikt,» par savu darbu stāsta Elizabeta. Viņa jau vairākus gadus interesējas par līvu kultūru – mācās valodu, vēsturi, paražas.
Līvus popularizējot
«Mana saistība ar līviem ir tāda pati, kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo visiem ir kaut kāds līvu genoms, un nav pat svarīgi, vai cilvēki to atminas savos ciltsrakstos, vai nē, tas tā vienkārši ir.» Lai Elizabetas doma tiktu saprasta, albumā teksti uzrakstīti līvu, latviešu un angļu valodās. «Ir 12 atvērumu, kur ir fotogrāfijas, un katrai kompozīcijai ir uzrakstīts savs teksts – vai nu dzejas, vai prozas formā. Es domāju latviski, tāpēc mani teksti ir latviešu valodā, taču man ir būtiski, lai tie būtu līvu valodā – tos ir atdzejojusi Latvijas Universitātes pasniedzēja Ērika Krautmane. Pēc tam es tos bez atdzejošanas pārtulkoju uz angļu valodu, jo ir 21. gadsimts un ir daudz cilvēku, kas neprot latviešu valodu, piemēram, mani ārzemju draugi, kuriem būtu interesanti uzzināt, par ko vēstījums.» Par stilu – Elizabeta par to daudz nedomā: «Es pēc profesijas esmu arfiste – esmu beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, līdz ar to tā ir mana pamatnodarbošanās. Par mūzikas izteiksmes līdzekļiem – lai teorētiķi analizē, kādi kompozīcijas varianti, risinājumi un tehnikas tur ir izmantotas. Es domāju, ka tas ir ieliekams arfas mūsdienīgas mūzikas laikmeta repertuārā.»
Smagākais instruments
Starp citu, cik tad mums ir arfistu, kas spēlē nopietnā līmenī? Elizabeta smejas, ka trīsarpus, taču neklasiskā jomā viņa laikam ir vienīgā. Pati ar šā sarežģītā instrumenta spēli nodarbojas jau no septiņu gadu vecuma. «Mana mamma [Svetlana Lāce] pēc izglītības ir muzikoloģe un mūzikas skolotāja. Mums mājās bija klavieres. Kad man bija trīs gadi, apsēdos pie klavierēm, sāku spēlēt, un mani nenormāli kaitināja tas, ka man neskan tik labi kā mammai. Tad mamma iemācīja notis, un es varēju tās lasīt no nošu grāmatām. Mūzikas skolā sāku iet septiņu gadu vecumā, taču notis un klavieres es pirms tam jau mācēju. Es uzreiz sāku ar arfu. Tam ir daudz iemeslu, bet primārais laikam bija tāds, ka man rodas adrenalīns no sevis izaicināšanas. Kad es pirmoreiz apsēdos pie arfas, es sapratu, ka tas ir vissarežģītākais instruments. Tas bija trīsreiz lielāks par mani: jau pie tā apsēžoties vien, man sareiba galva no daudzajām stīgām. Es sēdēju uz krēsla, kuram virsū bija uzliktas kādas desmit grāmatas, bet man zem kājām bija divi ķeblīši, jo es biju tik maza, ka nekādi nevarēju pie tā piesēst. Tas bija tik drausmīgi grūti, taču kaut kādu iemeslu dēļ man gribējās sev pierādīt, ka es to varu,» tā Elizabeta. Viņa piekrīt, ka tas zināmā mērā ir muzikālais sadomazohisms – instruments sver 30–40 kilogramu, tas ir 1,80 metru augstumā. «Lai spēlētu arfu, ir jāsaprot, ka tas būs ļoti sāpīgi tīri fiziskā nozīmē – āda no pirkstiem nāks nost līdz asinīm. Stīgas ir dažādas – neilona, zarnu, metāla. Tie ir dažādi materiāli, kas dažādi ietekmē ādu – tas tiešām ir baigi sāpīgi, varbūt tikai ar laiku var pierast pie visām tām tulznām. Otrs – sprandas, kakla, muguras, galvas sāpes, neērtās pozas, no septiņiem pedāļiem ir pamežģītas kāju potītes utt. Turklāt vienmēr ir nenormāli jāorganizējas un jāplāno, kā es aizbraukšu, kurš man arfu nesīs, kā braukšu atpakaļ utt. Ja es nevaru sarunāt nevienu no savējiem, tad man ir darījums ar kaimiņu – darījuma subjekts ir viens Pilzenes aliņš. Galapunktā man vienmēr ir skaidri jāzina, ka tur būs divi vīrieši, kuri varēs palikt līdz ballītes beigām, turklāt būs pēc tam tādā kondīcijā, ka varēs arfu ielikt mašīnā arī atpakaļ,» smaidot stāsta Elizabeta. Skaidrs arī tas, ka arfu trolejbusā nevedīsi. «Nācās pelnīt naudu mašīnai un tiesību kārtošanai. Protams, kad biju sīka, neiedomājos, ka tāda būs mana mūziķes dzīve. Mēs, arfisti, savā starpā saprotamies bez vārdiem, jo labi zinām, kā tas ir un kas tas ir. Kad klausāmies par kādām mūziķu nedienām... Ha, pastāstiet mums par to kaut ko vairāk!» ironizē arfiste.
Lai nepārdotu nieri
Elizabeta pabeigusi Rīgas Jāzepa Mediņa 1. mūzikas skolu, tad absolvējusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, pēc tam absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju arfas klasē – profesionāle! «Es ļoti mīlu un cienu šo instrumentu, bet tas nenozīmē, ka es automātiski mācētu spēlēt kokli vai kādu citu stīgu instrumentu, jo tiem ir pavisam cita tehnika. Arī ģitāru – pasarg die’s! No arfas spēlēšanas mums izveidojušies pavisam citi pirksti, jo mums, arfistiem, ir gari pirksti, arī nagi pavisam citādāki – nav kā vijolniekiem vai čellistiem,» klāsta Elizabeta. Ģitāristi parasti sūdzas, ka viņiem plīst stīgas, bet arfai to ir veselas 46 – Elizabeta nesūdzas. «Protams, ka stīgas plīst. Tāpēc man vienmēr līdzi ir tāda kā celtnieku soma, kurā ir pilns komplekts ar stīgām, vēl arī āmurs, skrūvgriezīši, dažādi uzgriežņi utt. Par stīgām – tas ir štrunts, bet arfai ir septiņi pedāļi un trošu mehānisms tās savieno caur kolonnu augšā, lai stīgas varētu pārslēgt. Metāla mehānisms sastāv no aptuveni 3000 metāla detaļām. Mums šeit tuvumā nav arī meistaru: ja kaut kas arfai notiek, tad instrumentu būtībā var izmest, jo nogādāt to līdz tuvākajam meistaram, kas ir Sanktpēterburgā, prasītu kādus 3000–4000 eiro,» klāsta Elizabeta. Starp citu, instruments arī maksā vidēji 20 000 eiro. Tad jau arfa jāsaudzē kā acuraugs? «Es daru visu, lai mana arfa neizietu no ierindas – ja tas notiktu, tad vai nu mana karjera ir beigusies, vai jāpārdod niere,» ar ironiju saka mūziķe. Viņai gan ir mazā ķeltu arfa, ar kuru var spēlēt nedaudz vienkāršāku mūziku – popu, folku vai roku, bet, «man labāk patīk lielā pedāļu arfa: jo lielāks instruments, jo vairāk tīri fizikāli no tā var dabūt ārā dažādākas skaņas».
Ar viedokli
Uz dažādiem izbrīnas pilniem tekstiem par arfas spēlēšanas grūtībām Elizabetai ir atbilde: «Dievs neuzliek vairāk, nekā tu vari panest – cenšos sev to iestāstīt. Bet vispār... Ej nu zini, kāpēc dzīvē tā notiek. Joprojām esmu šeit un joprojām ar to nodarbojos!» Un viņai sanāk! «Agrāk strādāju Latvijas Nacionālajā operā, šobrīd spēlēju Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Latvijas Nacionālajā teātrī spēlēju Indras Rogas izrādē Kabarē – spēlēju arfu, dziedu, dejoju. Esam ar šo klasikas darbu nobliezuši jau trīs sezonas, 1. maijā būs pēdējā izrāde,» atminas arfiste. Savulaik spēlējusi meiteņu grupā Sus Dungo, piedalījusies arī Gundara Ruļļa projekta Alis P pagājušajā gadā izdotā diska Ciparu pasaule ierakstā. «Ik pa laikam kādam [koncertā vai ierakstā] vajag arfu, un tad es izpildu šā cilvēka slēptākās arfas vēlmes – nav pat tik svarīgi, vai tas ir kaut kas interesants, vai galīgi neinteresants. Taču īpaši šādos projektos neiesaistos, jo esmu nogurusi no vienveidības un zemas kvalitātes mūzikas, kas valda mūsdienās. Cilvēki baigi domā par to, lai izveidotu kādu ilgtspējīgu darbu, lai ar mūziku varētu nākotnē arī pelnīt un izdzīvot, mēģina veidot kaut ko autentisku un oriģinālu, taču laikam nav pareizās iedvesmas uz šādām lietām un beigu galā nekas nesanāk. Pēdējā laikā es pat neko neklausos, jo tam vajadzētu būt kaut kam īpašam, bet tā – kāpēc man jātērē savs laiks kaut kam tādam, kārtējās grupas kārtējam iznākušam albumam?! Kāpēc tas vispār ir iznācis?! Par ko viņi runā, ko viņi grib pateikt, kāds ir viņu vēstījums?! Arī daudzi mākslas teorētiķi ir teikuši, ka tikai tad, kad tev ir kaut kas obligāti sakāms un ko nevari nekādi apvaldīt, ir vērts runāt. Bet es neredzu tādu entuziasmu un spilgtas enerģijas. Nezinu, varbūt iestājies dzīves apnikums, bet mani galīgi neiedvesmo tas, kas pēdējā laikā notiek latviešu mūzikā.» Skan depresīvi? Taču Elizabetai ir pilnīga taisnība.