Pēc relatīvās izgāšanās 2014. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā grupas Aarzemnieki līderis Jorans Šteinhauers nozuda no plašākas auditorijas acīm un arī mūzikas. Šķita, ka viņš nozudis arī no Latvijas, taču nē – viņš te ir joprojām. Tāpat kā mūzikā.
Pavisam nesen Neatkarīgās apskatnieks mūždien smaidīgo un pozitīvo vācieti Joranu Šteinhaueru sastapa muzikāli izklaidējošajā atpūtas klubā 9. vilnis – bija īstais brīdis nelielai saruna. Izrādās, ka Jorans nekur nav pazudis. Pēc tam, pārlapojot internetā pieejamo informāciju, ar pārsteigumu nācās atzīt, ka viņš nudien nekur nav pazudis, tikai piedalās dažādos īpatnējos pasākumos. Piemēram, pērn Jorans spēlējis kafejnīcas Kursas putni gada jubilejā, piedalījies dziesminieku saietā Jaunpiebalgā, uzstājies un arī vadījis Eiropas čempionāta vindsērfingā jauniešiem svinīgo atklāšanas ceremoniju koncertestrādē Pūt, vējiņi!, muzicējis Staro Rīga skrējiena dalībniekiem u.tml. Pats galvenais – pieteicies ar soloprojektu De Jorans un videoklipu dziesmai Savējais, ar kuru vēlas atgriezties mūzikas apritē. Starp citu, ieteicams pameklēt minēto dziesmu internetā – tai nudien ir interesanti un trāpīgi vārdi, kas raksturo Jorana pašreizējās izjūtas un pārdomas par dzīvi Latvijā. Arī dziesmai nav ne vainas.
– Ko tu pašlaik dari Latvijā, vai vēl darbojies mūzikā?
– Jā, protams! Iespējams, ka drīz kaut kas jauns varētu nākt ārā arī projektam Aarzemnieki, bet pagaidām ir dziesma Savējie – es tur dziedu par savu laiku Latvijā, mans vārds ir De Jorans. Šobrīd dzīvoju Latvijā.
– Ar ko tu nodarbojies?
– Ar mūziku! Bet jūs, žurnālisti, jau nemākat popularizēt cilvēkus tādā smukā veidā (smejas)! Esmu ideālistisks cilvēks, varu darīt arī citus darbus.
– Tava latviešu valoda kļūst aizvien labāka, lai arī joprojām ir interesanta...
– Iepriekš strādāju bērnu centrā maskačkā, un man šķiet, ka jau kāda gada laikā iemācījos latviski runāt diezgan tekoši. Protams, man ļoti palīdzēja tas, ka pirms diviem gadiem, pirms Eirovīzijas, mani daudz intervēja, cilvēki interesējās par to, kas es esmu, ko daru, man tas palīdzēja! Es cenšos izteikties [latviski], tas gan nav tik vienkārši, ja esi ierobežots valodā, tāpēc valoda ir ļoti svarīga lieta, lai vispār tiktu uz priekšu.
– Bet kāpēc tik daudz pie mums dzīvojošo krievu joprojām nekādi nespēj ielauzīties latviešu valodā?
– Es to daļēji saprotu. Es pats esmu apguvis latviešu valodu, dzīvojot maskačkā, – tur ir ļoti daudz krievu, kas runā latviski. Taču problēma ir tāda, ka viņi ļoti bieži dzīvo tikai savā vidē, viņiem nemaz nav vajadzīga latviešu valoda. Lai iemācītos valodu, nepieciešama motivācija. Es nāku no citas zemes, tā ir pavisam cita lieta, man tas ir izaicinājums. Krieviem tādas nav, viņi te dzīvo. Protams, viņiem pašiem [valodas iemācīšanās] būtu tikai ieguvums, jo šādas valodu zināšanas rada tuvināšanos starp cilvēkiem.
– Vai tev nešķiet, ka Latvijā situācija pēdējo gadu laikā ir mainījusies?
– Man šķiet, ka Latvijā dzīvo ļoti atsaucīgi cilvēki, kas spēj pielāgoties jebkurai situācijai, – es to ļoti apbrīnoju. Mums Vācijā bieži vien ir tā, ka cilvēki dzīvo katrs savu dzīvi, kā saka, Alles in Ordnung jeb viss ir kārtībā, bet īstenībā tas nemaz tā nav. Savukārt latvieši prot pielāgoties situācijai, un es to kā iebraucējs jeb ārzemnieks patiešām novērtēju. Es to ņemu par piemēru. Pat cilvēki ar grūtiem dzīves apstākļiem to spēj.
– Šobrīd Eiropā un it īpaši jau tavā dzimtajā Vācijā īpaši aktualizējies bēgļu jautājums.
– Es mazliet brīnos par šo pieņēmumu, jo uzaugu rajonā, kur spēlēju futbolu, un mūsu komandā vienmēr bija kādas desmit nācijas. Tas bija tikai un vienīgi normāli! Ja cilvēki tagad bēg no kara, tas nozīmē tikai to, ka mums tagad jāvērš uzmanība uz to, kas notiek citās pasaules daļās. Latvijā ir diezgan homogēna sabiedrība, mums Vācijā tā nav. Mani šāda situācija nešokē un nepārsteidz, es vienkārši ceru, ka cilvēkiem, kuriem jābēg no kara, tiks palīdzēts. Man šķiet pilnīgi loģiski, ka tiem, kuriem to vajag, ir nepieciešams palīdzēt. Es arī esmu cilvēks, kas devās dzīvot no vienas valsts uz citu, un man ļoti patīk, ka cilvēki mani tik pacietīgi un pateicīgi uzņēma, un – jā, es vienkārši cenšos pielāgoties šai dzīves situācijai, man ar to nav problēmu! Esmu ļoti pateicīgs latviešiem, ka mani te tā novērtēja un pieņēma, esmu par to priecīgs.
– Kā tu redzi savu nākotni? Šeit, Latvijā, vai tur, Vācijā?
– Step By Step [soli pa solim]. Man ir vēl viena misija – es gribu sarakstīt un pēc tam arī ierakstīt dažas dziesmas, un tad skatīšos. Mana nākotne ir saistīta ar mani pašu, tas nozīmē, ka man vēl jāsaprot, ko darīt tālāk.
Te vietā atgādināt Jorana Šteinhauera stāstu. Viņš ir no Bohumas, mācījies Brēmenes universitātē Eiropas zinībās. Pēc paša teiktā, par Latviju viņš pirmoreiz uzzinājis 2000. gadā, kad uz Eirovīzijas skatuves redzējis Renāru Kauperu un grupu Prāta vētra, izpildot dziesmu My Star. Priekšnesums tā iepaticies, ka viņš jau nākamajā dienā aizgājis uz veikalu un nopircis divus prātnieku ripuļus (protams, angliski). Par otru neklātienē iepazīto latvieti esot kļuvis Māris Verpakovskis – 2004. gada Eiropas futbola čempionātā mūsējie ar Vācijas izlasi sensacionāli nospēlēja 0:0, un Māris bija pamanāmākais Latvijas izlases rindās. Pirmoreiz Jorans te ieradās 2005. gadā Eiropas skolu apmaiņas programmā. Pēc tam viņš strādājis bērnu centrā maskačkā. Popularitāti Jorans strauji ieguva 2013. gada rudenī, kad kopā ar angli Niku Mesī izveidotā grupa Aarzemnieki palaida internetā dziesmu Paldies latiņam (starp citu, šīs dziesmas ideja pieder viņa mammai Ani) – tā īsā laikā vietnē YouTube ieguva vairāk nekā 80 000 skatījumu un kļuva par interneta hitu.
Pateicoties latiņam, Jorans latvju zemē kļuva pieprasīts arī dzīvajā. Tiesa, neviens nespēja iedomāties, ka tik ļoti pieprasīts. Aarzemnieku piedalīšanos Eirovīzijas atlasē lielākā daļa neuztvēra nopietni, tāpēc arī grupas uzvara Eirodziesmā bija tik šokējoša. Ja uz šo notikumu paskatās ar šīs dienas acīm, tad Jorana&Co triumfs vispār liekas kā no citas galaktikas: aiz Aarzemniekiem palika Dons, Samanta Tīna, Ralfs Eilands&Valters Pūce, arī Aminata Savadogo, Olga Rajecka, MyRadiantU un daudzi citi. Protams, starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Aarzemniekiem tika ierādīta viņu īstā vieta – no pusfināla grupa neizkļuva. No otras puses – viņi aiz sevis atstāja piecas valstis un kopumā palika 13. vietā, piemēram, pat tādiem stāriem kā Intaram Busulim, Aijai Andrejevai (tolaik vēl Aisha), Musiqq un PeR bija klājies krietni vien sliktāk. Latvija sesto reizi pēc kārtas neiekļuva finālā, un eirofanu mērs bija pilns – Latvijas Televīzija izšķīrās par atlases formāta maiņu, kā rezultātā pie mums jau otro gadu risinās interesantā un visai veiksmīgā Supernova. Tātad – paldies Joranam!
