Preses kluba pavēlnieks Aivis Ceriņš

STRAUJI TOPĀ. Aivis Ceriņš: «Es televīziju salīdzinu ar batutu, kas palīdz izlēkt virs pūļa. Iespējams, ka turpat līdzās ir desmit citu cilvēku, kas ir daudz interesantāki par mani, taču pamana tieši mani. Šī dotā iespēja ir jāizmanto» © Publicitātes foto: Rīga TV24

Apskaužami uzņēmīgs un apķērīgs – šķiet, tā dažos vārdos varētu raksturot Rīga TV24 raidījuma Preses klubs vadītāju Aivi Ceriņu. Pēc izglītības viņš ir būvinženieris, pēc aicinājuma – aktieris, pēc nodarbošanās – TV personība, savulaik tirgojis hotdogus, mizojis baļķus ar slīmestu, strādājis noliktavā utt. Šo uzskaiti varētu turpināt teju bezgalīgi.

Pieredze aug augumā

Savas pastāvēšanas laikā cauri Preses kluba dzirnām izgājuši vairāki simti cilvēku, no kuriem katrs bijis speciālists un/vai profesionālis konkrētā jomā, katrs ticis uzaicināts apspriest kādu tēmu. Kā raidījuma vadītājam Aivim Ceriņam nācies būt daudzmaz kompetentam visās no tām. «Kad pirms diviem gadiem sāku vadīt raidījumu, gatavojos tam būtībā visu dienu. Pētīju cilvēkus, izskautoju sociālajos tīklos, kas viņi ir, jo daudzus nemaz nepazinu. Pārējais laiks – tēmām, lai tās sagatavotu: ziņu portāli, tviteris, feisbūks utt. Pēc tam kopā ar producentu sagatavoto materiālu izanalizējām, jo nevaru taču vaicāt, piemēram, aktierim Jānim Āmanim par jauno nekustamo īpašumu nodokļu sistēmu. Savukārt pašlaik es vienam raidījumam gatavojos kādas trīs vai četras stundas, jo man jau ir izveidojusies sistēma – izejot cauri visai informācijas gūzmai, redzu, ko man no tā visa vajag, turklāt šobrīd jau zinu arī praktiski visus iespējamos ciemiņus,» stāsta Aivis. Par tēmām domājot, Aivis daudz nodarbojas ar tā saukto informācijas apstrādi – lasa rakstus, meklē informāciju tēmām Rietumu medijos. «Turklāt man šobrīd ir savākusies informācijas bagāža no iepriekšējām tikšanās reizēm, un es varu tēžu veidā atsaukties uz citu cilvēku pausto, protams, nemainot viņu teikto. Ikdienā varbūt šo informāciju nemaz neizmantoju, bet, kad ieslēdzas raidījuma draivs, var to izvilkt ārā kā no skapīša, ka, lūk, Ivars Godmanis par šo tēmu pirms pusgada ir izteicies tā vai citādāk. Es tiešām to atceros!» palepojas Preses kluba vadītājs.

Protams, 27 gadus jaunam puisim nav viegli cīņās uz diskusiju paklāja ar daudz pieredzējušākiem politzauriem. «Piemēram, kad pie manis uz raidījumu nāca Kārlis Streips, es biju nenormāli uztraucies: nāks profiņš, vērtēs, kā es uzdodu jautājumus, utt. – man no tā vien bija stress! Šodien esam labi draugi. Tāpat man ir bijušas reizes, kad uznāk tā sauktais blackout – es runāju un nezinu, ko runāju! Tā gan, šķiet, ir bijis visiem, kas strādājuši šajā jomā. Taču tagad vairs tā nav, es spēju nomierināties. Lai gan šī pietāte dažos gadījumos joprojām ir, es nespēju iedomāties, kam būtu jāatnāk ciemos, lai es būtu ļoti uztraucies. Pēdējā reize, kad es biju uzvilcies un pamatīgi stresains, laikam bija tad, kad raidījumā piedalījās Tatjana Ždanoka. Esmu lasījis ar viņu daudz interviju un zināju, kādā gultnē viņa visu velk. To zinot, daļēji es no tā nobijos, bet daļēji man tas bija sava veida draivs – kurš kuru?! Es sapratu, ka jāsagatavojas pēc iespējas labāk. Es tomēr spēju noturēt šo sarunu nepieciešamajās sliedēs. Esmu šo raidījumu noskatījies atkārtojumā kā skatītājs, un tā bija reize, kad domās uzsitu sev uz pleca – malacis!»

No darba nebīstas

Aivis ir cēsnieks, pēc izglītības... būvinženieris. «Jau kopš bērnības vienmēr esmu bijis uz skatuves: piedalījies dzejoļu skaitīšanas konkursos, amatieru teātros, vadīju pasākumus skolās un kultūras namos, tāpēc man bija doma par aktieriem. Ģimnāzijas laikā vajadzēja izdarīt izvēli, ko tālāk darīt. Pazinu dažus māksliniekus un zināju, ka viņiem ir švaki ar naudu – pa vakariem jāiet trinkšķināt ģitāru, kamēr ģimene viena sēž mājās. Nevar nopelnīt!» atminas Aivis Ceriņš. «Tāpat man vienmēr ir paticis darboties ar koku – pagalmā būvējām štābiņus. Ar džekiem domājām – eu, varbūt ejam uz būvniekiem?! Tolaik bija treknie gadi, skaiti tikai piķi! Mums solīja, ka jau otrajā vai trešajā kursā varēs sākt strādāt par būvdarbu vadītāja palīgu un pelnīt kādas divas štukas mēnesī – ko tur daudz domāt, laižam! Tā aizgājām mācīties uz Rīgas Celtniecības koledžu.» Pēc tam viss draudzīgais bariņš šajā nozarē vēl paskolojušies Jelgavā – universitātei ar koledžu bijis līgums, kurš paredzēja šādus absolventus automātiski ieskaitīt ceturtajā kursā. «Uzspējām arī nopelnīt, taču tad pielavījās krīze plus vairākas reizes aptina ap pirkstu naudas jautājumos. Ja viss būtu gājis tā, kā gāja, iespējams, es joprojām būtu būvniecībā. Tolaik paralēli es vadīju masu pasākumus: vakarā atnācu no stroikas, no dzīvokļa špaktelēšanas, mājās nomazgājos un gāju vadīt pasākumu vai filmēties kādā reklāmā.»

Pēc aiziešanas no būvniecības viņš kādus četrus mēnešus nav varējis atrast darbu. Starp citu, tas Aivi nekad nav biedējis – atnākot mācīties uz galvaspilsētu, viņš Arēnā Rīga tirgojis hotdogus, turklāt tik veiksmīgi, ka īsā laikā uzdienējies līdz vecākajam bārmenim. «Pastrādāju pie mākleriem un sapratu, ka es šim darbam neesmu derīgs. Draugi ieteicās, ka viņiem vajagot kādu, kas strādā noliktavā pie loģistikas lietām: organizēju noliktavas darbu, uzskaitīju ienākošo preci, veicu inventarizāciju, pieņēmu klientu pasūtījumus utt. Piemēram, vajadzēja aprēķināt, cik kāda firma iztērēs kafiju nākamajā mēnesī. Es no tā nezināju vispār neko, bet man bija labs skolotājs, un beigās jau es gluži labi orientējos arī loģistikā.» Noliktavā sabijis kādus divus gadus, taču pietrūcis darbošanās radošajās sfērās. «Lai gan labāku kolektīvu nevaru iedomāties, emocionāli jutos tādā kā psiholoģiskā pagrabā, jo noliktavā bieži biju viens, un tas sāka spiest – alku pēc cilvēkiem, gribējās vienkāršu komunikāciju. Tolaik sāka veidoties Rīga TV24. Mana draudzene aizgāja uz kastingu, viņu pieņēma. Meklēja arī citus raidījumu vadītājus, Lelde prasīja – vai negribi pamēģināt? Atnācu parunāties un arī izturēju konkursu. Iesākums gan bija neaprakstāmi grūts un vēl tiešraidē!» atzīst Aivis un piekrīt, ka, iespējams, viņam vairāk piestāvētu izklaidējoši raidījumi: «Preses klubs vairāk ir analītisks, taču vienmēr mēģinu to ievirzīt tādā kā nedaudz vieglākā formā.»

Diviem kopā spēks lielāks

Par draudzeni Leldi Lietavieti – jādomā, ka katrs, kurš interesējas par kultūras aktivitātēm, jaunām idejām, uzņēmīgiem cilvēkiem un modi, kaut reizi ir redzējis Rīga TV24 raidījumu TeteaTete ar Rīgu. «Godīgi varu teikt, ka šim raidījumam ir liela pievienotā vērtība, ko iegūst skatītājs. Arī šovs Rīgas stila pavēlnieks piestāv Leldei – skatos un jūtu līdzi katrai tiešraidei!» Arī pasākumus Aivis un Lelde regulāri vada kopā. «Jā, tas ir pluss,» atzīst Aivis. «Nav daudz tādu tandēmu, kas nolasītu viens otru no pusvārda. Starp mums vieglāk veidojas saspēle.» Kopā darbavietā, kopā brīvdienās un izklaidēs – tas varētu būt smags pārbaudījums attiecībām? «Arī par to esam domājuši, cik daudz kopā pavadām laiku,» momentā atbild Aivis. «Manuprāt, par daudz laika nav iespējams pavadīt ar tādu sievieti kā Lelde.»

Aivim ir vēl viens patstāvīgs darbs – viņš strādā pie pasaules slavenajiem vertikālo vēja tuneļu ražotājiem uzņēmumā Aerodium. «Mans pienākums ir vienkāršā un saprotamā veidā stāstīt par tuneļiem, sākot no to veidiem un izmantošanas iespējām, beidzot ar tehniskiem video, kur video formātā veidojam pamācību dzinēja apkopei.» Kā to visu var pagūt un apvienot?! «Jā, es visu laiku sūdzos – nav laika, nav laika, arī draugi pārmet – nu, jā, tu vispār nemaz nepiezvani, esi palicis iedomīgs! Ir sāpīgi bijis saņemt šādus komentārus. Man tīk domāt, ka esmu labojies, jo draugi to sen nav pārmetuši (smejas)! Kā reiz teica viens no maniem dzīves skolotājiem Mārtiņš Dzenis – laiks mums ir dots vienlīdz daudz. Jautājums, kā to māki saplānot un izmantot! Protams, skrējiens ikdienā ir pamatīgs, es gulēt neeju agrāk par pusnakti vai vieniem. Taču nav jau variantu, ir jāpaspēj, citādi – bada nāve!» smejas Aivis. «Nu, labi, labi, tik traki jau nav, taču tad droši vien nāktos atteikties no tādām lietām, kuras patiesi vēlos.» Protams, nauda tiek atvēlēta arī pragmatiskām lietām (dzīvoklis, automašīna, rēķini utt.), taču viena no galvenajām vēlmju piepildīšanas lietām ir ceļojumi. «Mums ar Leldi ļoti patīk ceļot!» tā Aivis. «Šobrīd visu tā saukto lieko naudu, kuru nopelnām, atliekam malā un kaut kur aizbraucam. Un tā ir ļoti laba investīcija! Nav būtiski, uz kurieni aizbrauc, katru reizi gūsti sev kādu atziņu un skatu uz mūsu mazo pasauli no citas kultūras, mentalitātes vai dabas skata punkta.»

Aivis Ceriņš

• Dzimis 1988. gada 19. septembrī Cēsīs

• Izglītība: Mārsnēnu pamatskola («Līdz 6. klasei nodzīvoju Mārsnēnos – tā joprojām ir mana sirdsvieta») un Liepas pamatskola, Valmieras Pārgaujas ģimnāzija, Rīgas Celtniecības koledža būvdarbu specialitātē;

• Rīga TV24 raidījuma Preses klubs vadītājs («Esmu tajā jau divus gadus, tagad aizgājis trešais»)

• Hobiji: ceļošana un koncertu apmeklēšana («Mēs nesen tikām pie biļetēm uz Coldplay koncertu Vemblijā. Nokavējām pašas lētākās biļetes, nācās pirkt par 94 mārciņām. Prieks par to, ka pērn Drēzdenē piepildīju vienu no mazajiem sapņiem – tiku uz AC/DC»), brauc ar sniegadēli («Es tad vienmēr klausos maksimāli smagu un agresīvu mūziku: man ir bail no augstuma un salauzt kājas, bet smagajai mūzikai ir spējas šīs bailes no manis izdzēst»)

• Draudzene: Rīga TV24 raidījumu TeteaTete ar Rīgu un Rīgas stila pavēlnieks vadītāja Lelde Lietaviete



Izklaide

Pēc grupas “bet bet” koncerta Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” prezentēta Guntara Rača pirmā prozas grāmata – autobiogrāfiskais atmiņu stāsts “Trakais”. Pasākumu apmeklēja vairāki grāmatas varoņi, tostarp “Līvu” līderis Ainars Virga, kā arī vēl viens jaunības laika draugs Ivo Fomins.