15.marta jubilāre: aktrise un jāšanas sporta trenere Ieva Aleksandrova-Eklone
 
VĒL IR KO MĀCĪTIES. Aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone ar jāšanas sportu sāka nodarboties pirms septiņiem gadiem. Viņa regulāri piedalās sacensībās, un reizi pa reizei gadās arī labi starti. «Mums ar Milordu vēl ir ko mācīties, mēs arī centīgi tai lietai pieejam, un es ceru, ka labākie rezultāti mums ir vēl priekšā» ©no Ievas ALEKSANDROVAS-EKLONES personiskā arhīva

«Bērnam ir vieglāk iemācīties jāt un to darīt pareizi, bet, tā kā es sāku mācīties pieauguša cilvēka vecumā, man aizvien ir ko slīpēt un slīpēt. Vēl ir daudz ko mācīties, bet pamazām var teikt, ka kaut ko jau esmu apguvusi,» saka aktrise un nu jau arī sertificēta jāšanas sporta trenere Ieva Aleksandrova-Eklone. Viņu šodien sveicam dzimšanas dienā!

«Šī diena būs ļoti darbīga. Vispirms jāieskaņo viena pīle multiplikācijas filmiņā par pīlēm, bet pēc tam jābrauc uz stalli, jo manam otram zirdziņam – Ričmondai, kas iegādāta, lai kaimiņu meitene Kristīne varētu trenēties un sasniegt labus rezultātus – arī šajā dienā ir dzimšanas diena. Tad nu braukšu ķēvīti apsveikt un paņemšu līdzi arī kaut ko garšīgu, ar ko pacienāt tos, kuri būs stallī,» stāsta šodienas gaviļniece. Viņai tikko sākusies šā gada jāšanas sporta sacensību sezona – svētdien Kleistos Ieva ar savu Milordu startēja LR Ziemas čempionātā iejādē, 1. posmā, 2. posma sacensības gaidāmas 9. aprīlī. Starp citu, šīs sacensības iespējams vērot ikvienam interesentam, turklāt bez ieejas maksas. «Tikai jāuzvedas klusi, nedrīkst klaigāt un skraidīt, jo zirgs var izbīties, un tad jātnieks būs neapmierināts, ka nav varējis parādīt savu labāko sniegumu,» Ieva piebilst.

Pie saviem zirdziņiem uz stalli, kas atrodas zemnieku saimniecībā Ekvi Carnikavas novadā, viņa dodas vismaz trīs reizes nedēļā. «Visas mazās meitenes un puiši, kurus interesē jāšanas sports, var atbraukt pie mums 7. maijā, kad notiks sacensības. Paskatīties, kā tas notiek, un saprast, vai arī to gribat. Jo nereti ir tā, ka bērniem zirdziņi patīk filmās un bildēs, bet, ieraugot tos tuvplānā, no viņiem nobīstas. Jā, zirgs ir liels dzīvnieks, un ar viņu ir jārēķinās. Un nav tā, ka pirmajā nodarbībā uzkāpjam zirgam mugurā un uzreiz skaisti lēkšojam pa pļavu ar ziedu vainagu galvā. Ja gribas iemācīties jāt ar zirgu, jāapbruņojas ar lielu, lielu pacietību. Un viena gada laikā to izdarīt nevar,» Ieva nosaka, uzreiz gan piebilstot, ka, sākot nodarboties ar jāšanas sportu, tas ļoti ievelk. Ar to saslimst gluži tāpat kā ar teātri un kino. «Jā, man tagad ir divas slimības – mana profesija, ar ko slimoju jau ilgstoši, un jāšanas sports. Tas, protams, prasa daudz laika, bet tas ir arī ļoti veselīgs hobijs, kas garantē labu sejas krāsu un optimistisku noskaņojumu. Turklāt ar jāšanas sportu var sākt nodarboties jebkurā vecumā, jo, piemēram, Japānas sportistam, kurš piedalījās olimpiskajās spēlēs Londonā 2012. gadā, bija 71 gads. Tā ka – man viss vēl priekšā!» aktrise sirsnīgi nosmej un saka, ka viņai priekšā ir arī nemitīga savu profesionālo prasmju pilnveidošana un zināšanu papildināšana – gan kā sacensību dalībniecei, gan kā jāšanas sporta trenerei iejādes disciplīnā. Jā, Ieva ir izgājusi treneru kursus, aizstāvējusi diplomdarbu un nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu. «Sākotnēji gāju uz šiem kursiem vairāk sevis dēļ – lai saprastu, kāda treniņu slodze jāliek sev, kāda zirgam, kādi fizioloģiskie procesi notiek treniņa laikā. Tur apguvu arī anatomiju, uztura zinības. Tagad apmeklēju seminārus pie viestreneriem un smeļos arvien jaunas zināšanas,» stāsta jāšanas sporta trenere.

Bet tas nenozīmē, ka aktrises profesija ir nolikta malā. Ieva aizvien gaida uz vienu interesantu ungāru filmas projektu, kas šobrīd mazliet iestrēdzis, un, protams, aktrise ir atvērta arī citiem projektiem un piedāvājumiem. Un savā dzimšanas dienā viņa sev novēl kādu skaistu lomu, bet mūsu kino industrijai un visai Latvijai kopumā – kādu jaunu un skaistu vēsturisku kino, kas celtu mūsu patriotisma garu. «Šajā ziņā kā kulaks uz acs būtu daudzsēriju vēsturiskā filma Zīmogs sarkanā vaskā [pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Lejiņa triloģijas par Latvijas vēsturi 12. un 13. gadsimta mijā], kuras pilotrullītis jau uzfilmēts, bet finansiālu apsvērumu dēļ filmēšana ir iebuksējusi. Bet – mums vajag tādus projektus, kas ļautu celt galvu augšup un lepoties ar to, ka dzīvojam Latvijā un esam latvieši!».