RECENZIJA: Skunk Anansie - "Anarchytecture"

Kolorītā angļu „indie & alternative rock” grupa ar vēl kolorītāko, plikgalvaino un tumšādaino vokālisti Skin (īstajā vārdā Debora Anna Daijere) priekšgalā laiduši klajā savu sesto studijas albumu un trešo pēc atgriešanās. „Skunk Anansie” darbību var iedalīt divos periodos: 1994. – 2000. gads un 2008. gads līdz mūsu dienām, taču sastāvam peripetijas ap grupas pajukšanu un atjaunošanos nekādi skādi nav izdarījušas, tā pati četrotne vien mauc kopā.

Kas attiecas uz komerciālo pusi, tad situācija ir krietni bēdīgāka: ja pirmie divi albumi „Paranoid & Sunburnt” (1995) un „Stoosh” (1996) trāpīja britu Top 10, tad jauno laiku „Skunk Anansie” izdotie trīs garadarbi nav spējušie iesvempties pat Top 50, bet jaunākais ripulis vispār rēgojas nožēlojamajā 85. vietā – šķiet, Skin nevajadzēja apstāties ar labi iesākto solokarjeru... Pašlaik grupa iesākusi koncerttūri pa Eiropu, taču par to, tāpat kā par jauno albumu, ir visai skopas ziņas, lai neteiktu, ka to nav vispār.

PAR. Par ko briti šo grupu tā?! Diezgan jaudīgs albumiņš, kas it īpaši attiecas uz tā sākumu ar enerģiskajām dziesmām „Love Someone Else” un „Victim” (te gan viņi dziesmas uzbūvē, šķiet, kaut ko pazagušies no „Muse”). Interesantas ir arī „In The Back Room” un „Bullets”, bet „That Sinking Feeling” vispār gāž no kājām jau ar pirmajiem akordiem un liek tās noklausīšanās procesu klausīties atkārti. Skin demonstrē savas balss labākās īpašības, puiši spēlē enerģiski – kāda vaina?!

PRET. „Skunk Anansie” savās dziesmās lielākoties „uzsēžas” vienam ģitāras vai basa motīvam un tad turpina to malt līdz pat attiecīgā gabala beigām – ja šis motīvs nav veiksmīgs, tas sāk tracināt. Dažos gabalos grupa bīstami balansē uz popa robežas, dažos šo robežu pat pārkāpjot. Turklāt ar modernās mūzikas prasību ievērošanu „Skunk Anansie” arī klājas pagrūti – tā varēja spēlēt iepriekšējā gadsimtā.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.