Kinētiskais skulptors Gatis Kreicbergs

SAIMNIEKS. Šķiet, tikai pats Gatis Kreicbergs spēj savā darbnīcā milzīgajos rezerves daļu un citu vajadzīgu lietu krāvumos atrast vajadzīgo © F64

Lai gan velosipēdu meistarošanas entuziastu citadele vai/un ērmriteņu republika tikai pērn decembrī pārcēlās no darbnīcām Gaujas ielā uz jaunu mājvietu, drīz Gata Kreicberga vadītājam uzņēmumam atkal gaidāmi piespiedu jurģi. Taču tas nekas – ričuki būs arī tur.

Ja kāds neko nav dzirdējis par ērmriteņu jeb frīkbaiku meistaru Gati Kreicbergu (35), tad vismaz vienu no viņa populārākajiem darinājumiem droši vien būs manījis teju katrs – tas ir trīs metrus augsts, rozīgs velosipēds, kas izskatās pēc trīsstūrveida saliekamajām kāpnēm.

No lūžņiem darināt jauno

Taču viņa KreicBike darbnīcā, kas izvietota kādreizējās Rīgas tanku rūpnīcas attīrīšanas iekārtu mājā, dažādu brīnumu ir varen daudz – arī čupu čupām dažādu rezerves daļu, no kurām tiek meistaroti šie frīkbaiki. «Pie šādas ideoloģijas mēs arī pieturamies – visu izmantot otrreiz. Protams, tagad tas ir modē, bet man šādas idejas bijušas jau sen, kā jau 80. gadu bērnam, kam nebija iespējams nopirkt vai dabūt rotaļlietas, viss bija jātaisa pašam,» stāsta Gatis. «Daudzi, kas te bijuši un redzējuši, ko mēs darām, atdod vecās riteņu rezerves daļas – saprot, ka nav vērts tās izmest, labāk atbraukt un atdot mums, bet mēs pēc tam tās varam kaut kā iedzīvināt,» stāsta meistars.

No Brasas gan drīz nāksies pārcelties – pie dzelzceļa esošo teritoriju ir iecerēts pārvērst par muitas zonu. Jaunā darbnīca atradīsies Biķernieku ielā, kur gan galvenā būs pēc pasūtījuma tapušu kvalitatīvāku velosipēdu darināšana. Kvalitatīvāki velosipēdi – tas nozīmē, ka no vecajām daļām tiek izmantots rāmis, priekšējā daļa un tamlīdzīgi, bet pārējais tiek metināts no jaunām caurulēm, krāsots utt., līdz beigu galā velosipēds izskatās kā veikala produkts. «Apvienoju visu, lai varētu darīt to, kas man patīk, un arī pelnīt naudu. Lai gan tā pelnīšana būtībā vajadzīga tikai tāpēc, lai varētu nomaksāt īri. Respektīvi – strādāju pēc pasūtījuma, lai brīvajā laikā varētu taisīt frīkbaikus. Protams, ja būtu kāds sponsors, kas dotu naudu, es taisītu tikai visādus frīkus.»

Traki izskatās, ērti brauc

Gatis Kreicbergs pēc izglītības ir koktēlnieks. Strādājis arī kā kokgriezējs, kādu gadu nostrādājis mēbeļu restaurācijā. «Pirms kādiem desmit gadiem nopirku metināmo aparātu, lai iemācītos arī metināt, un beigās mani tas viss kaut kā ļoti piesaistīja,» atminas meistars. Kāpēc tieši velosipēdus, ar šādām zelta rokām apveltīts cilvēks taču varēja konstruēt, piemēram, motociklus? «Tu esi uz pareizā ceļa. Šī ideja sākotnēji tieši tā arī radās, zīmējot kladītēs visādus močus un prātojot, kādus tikai varētu uztaisīt, un cenšoties saprast, kā ar tiem vispār brauc, kā ir ar dažādiem leņķiem, stiprību un citiem aspektiem. Pieejamas bija velosipēdu daļas, no kurām uztaisīju savu pirmo čopera veida riteni – sametināju, bet ar to nebija iespējams pabraukt, viss bija galīgi garām. Sāku skatīties, kas tam kaiš, pārveidoju to un pārveidoju, bet sapratu, ka tam nav jēgas, jāņem nākamais. Tā pamazām, pamazām no koka pārgāju uz metālu.»

Savus ražojumus viņš smejoties sauc par «kinētiskām skulptūrām, kas darbināmas ar muskuļu spēku» – radošais moments te ir ļoti noteicošs. Aplams ir priekšstats, ka šie ērmriteņi domāti tikai tam, lai citu priekšā paērmotos – par to liecina minētie pasūtījumi. «Iesākumā vairāk tiešām tika strādāts pie vizuālā aspekta, bet vēlāk procesā radās apjausma, kas ir ergonomika, kā var ērti braukt, kā var ātri braukt utt., līdz ar to tagad daži riteņi tiek taisīti tā, lai tie arī izskatās briesmīgi, bet ar tiem var braukt pat labāk nekā ar kādu mazbudžetnieku, lielveikalā pirktu riteni,» skaidro Gatis. Jāpiebilst, ka pie viņa pasūtījumus veic pat pensionāri (pērn vien kādi 15), kuriem iepaticies trīsritenis – ar to ērti braukt uz veikalu, lielais grozs aizmugurē un tik ripini! Frīkbaikus mēdz arī iznomāt, piemēram, pilsētas svētkiem vai vecpuišu ballītēm.

Prot visu

Lai parādītu ceļu uz darbnīcām, Gatis atspolē ar zaļu žigulīti, turpat savu kārtu remontam gaida VW Golf, bet telpās rēgojas daudz arhaisku lietu, ieskaitot pāris senus ventilatorus – šķiet, viņš visam spēj atrast piemērotu lietojumu. «Golfiņš ir kā darba zirdziņš – tam uz jumta ir bagāžnieks, es tur ļoti daudz ko varu salikt. Bet vispār – retro lietas un tehnika kā tāda man nav svešas, ir taisīti arī motocikli un visādi citādi pārvietošanās līdzekļi,» atzīst uzņēmējs. Viņam pašam personīgā lietošanā ir ļoti daudz riteņu. «Es tos izvēlos pēc apstākļiem un vajadzības.» Pārdoti tie lielākoties netiek. «Man jau pietiek ar pasūtījumiem, lai strādātu dienu un nakti, līdz ar to eksperimentālie ričuki labāk tiek iznomāti pasākumiem un izklaidēm, kā arī paliek pašiem, ar ko vizināties vai arī kopā ar draugiem doties izbraucienos.» Starp citu, šis «strādāt dienu un nakti» ieviesis korekcijas arī ģimenes dzīvē – nācies izvēlēties, sieva vai darbs. «Ja jāizvēlas, kas ir svarīgāks, tad, protams, ģimene! Bet, ja tā reāli padomā, tad 70% no sava laika esmu darbnīcā, bet atlikušos 30% es mājās vienkārši guļu. Izvēli nācās veikt pēc dzīvesveida,» atzina Gatis. No šīm attiecībām viņam ir 7 gadus veca meita, no jaunajām – mēnesi vecs dēlēns, un arī abām atvasēm radīti speciāli riteņi, lai mazos vieglāk kaut kur aizvest.

Runājot par KreicBike, Gatis visu laiku lieto apzīmējumu «mēs», lai gan darbnīcā redzams lepnā vientulībā. «It kā esmu viens pats, bet viens visu nevar izdarīt, tāpēc ir draugi, atbalstītāji un līdzdomātāji, kas vienmēr pieslēdzas pie projektiem vai telpu aprīkošanas. Ir, uz ko paļauties,» tā teic velomeistars. «Vidēji strādā kādi pieci cilvēki, taču katru sezonu tie mainās – iet citur strādāt u.tml. Ir arī kāds puisis, kam ir tikai 13 gadu, kurš dzīvo kaimiņos un nāk palīdzēt – viņam par to ir interese. Un puisim jau var uzticēt, piemēram, veikt ritenim apkopi.» Nepaiet ne 10 minūtes kā šis puisis ir klāt, turklāt kopā ar vēl kādiem četriem tāda paša vecuma zēniem: visi ar interesi aplūko pagalmā izstumtos riteņus, tiek arī pie izbraukšanas. Te visi ir laipni gaidīti. «Ja kādam ir interese darboties, var mani uzmeklēt, atnākt un aprunāties vai varbūt pamācīties. Pats arī tā sāku.».



Izklaide

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī mūzikas ierakstu Gada balvas „Zelta mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.