Magones Burkas sirdi plosošā vēstule bērna tēvam Ventim
Šova "Saimnieks meklē sievu" dalībniece Magone Burka izlēmusi atklāti pateikt visu, ko domā par sava bērtna tēvu Venti.
(atklātā vēstule, kas publicēta delfi izklaide)
Nerunājot par visu to ārprātu, kas notika Kandavā, kad dzīvojām ar Robi pie tevis. Kautiņi, lamas, rupjības, agresija. Man tev tas nav jāatgādina! Vai bērnam tas ir jādzird, jāredz un jāaug tādā psiholoģiski saspringtā vidē? Esmu dzīvs cilvēks, un man ir svarīgi, kā jūtas bērni. Ja viņi baidās no tevis (ko ir atzinis arī psihologs), tad neviens nevar piespiest mums būt ar tevi divatā.
Magone atgādina Ventim, kurš savu dēlu nav saticis jau vairāk kā gadu, ka mazais viņu nemaz nepazīst. Tieši tāpēc Ventis nemaz nedrīkst pieprasīt palikšanu divatā ar puisēnu, jo pusotru gadiņu vecajam Raimondam Saulgaitim Ventis ir vien svešs onkulis.
"Izlieto ūdeni atpakaļ nesasmelsi. Par to vajadzēja domāt tad, kad tev bija iespēja būt ar mani kopā, kad biju vēl grūtniece - mīlēt, rūpēties, cienīt, ne pazemot un gānīt. Tu šo iespēju neizmantoji, un nu vilciens ir jau sen garām. No tevis esam saņēmuši tik vien kā emocionālās un fiziskās sāpes. Un nekas to visu notikušo nespēs atgriezt un padarīt par nebijušu. Tad es klusēju - tevis iebiedēta, apsmieta, lamāta, pazemota, iekaustīta. Bet nu vairs ne. Es ļāvu tev iet, tad kad tu aprecēji Maritu. Tu toreiz, vēl nedēļu pirms laulībām ar Maritu, man rakstīji. Gribēji un gaidīji, ka es teikšu - nepreci viņu, esi ar mani, jo vēlējies, domāji, cerēji būt ar mani. Gribēji un domāji, ka kļūšu greizsirdīga. Nē, nekļuvu. Es tev atbildēju - dari, kā gribi. Tava izvēle, tavs lēmums. Nav mana dzīve, un ne man to dzīvot. Arī vēl dažas dienas pirms jūsu laulībām ar Maritu tu man rakstīji, ka mums tas "grumbuļainais ceļš ir kopīgi ejams. Nē, tu kļūdies, mums tas ceļš nav kopīgi ejams, kuru tu vēlies man uzspiest. Nav! Tas bija tavs aprēķins, negodīgums un spekulācijas gan pret mani, gan pret to, kuru tu apprecēji. To apliecina arī fakts, ka drīz vien jūsu laulība izjuka un sākās krīze, radās milzīgi sarežģījumi.
Mūs saista bērns, bet caur to es neļaušu tev manipulēt ar sevi! Es nelieku tev šķēršļus, lai bērnu satiktu, viss ir pateikts spriedumā. Saskarsme ar bērnu ir noteikta tiesas spriedumā.Tā ka nemeklē atrunas, neizdomā pats savus noteikumus. Man ir noteikta atsevišķa aizgādība pār bērnu, un visos jautājumos, kas skar bērnu un viņa intereses, lēmumus pieņemu es, bet tev ir tiesības viņu tikai apciemot.
Tad, lūk, jautājums- kāpēc tad tu nebrauc apciemot un tā arī neesi apciemojis viņu ne Latvijā, ne Anglijā? Tiesā tu teici, ka vēlies trīsreiz gadā braukt uz Angliju viņu apciemot, bet tagad tu man saki, ka nemāki biļetes lidmašīnai nopirkt un nemaz nemāki atlidot uz Lielbritāniju.
Ko gan es tur varu tev palīdzēt? Kā saka - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tādēļ laikam tev vieglāk ir uzbrukt un apvainot mani, ka es bērnu slēpjot un it kā nepildot spriedumu.
Tu pats esi pretrunā ar sevi. Kad bērnam jāmaksā alimenti, tad tev DNS vajagot, bet kad bērns jāsatiek, tad DNS nevajag, tad vari plēsties līdz kaulam.
Patiesībā tev trūkst drosmes. Esi nobijies kā mazs bērns, jo bail man un manam bērnam paskatīties acīs pēc visa tā, kas ir bijis no tavas puses.
Tavs ego ir tik milzīgi liels, ka tu pats tam nespēj tikt pāri. Un zini, nav svarīgi, kurš, cik, kāpēc. Kas pagājis, tas aizgājis. Pagātni nav jēgas nemitīgi pārcilāt. Viss ir izraudāts, izsāpēts un pagājis. Laiks dzīvot tālāk. Arī tev. Savu dzīvi.
Bet pienāks arī tā diena, kad katram pašam būs par savām izvēlēm, pieņemtiem lēmumiem un kļūdām jāatbild. Tādēļ novēlu tev, lai vai kas notiktu, dzīvot un rīkoties tā, lai pēc tam pašam nebūtu jānožēlo. Jo kā saka, ko sēsi, to pļausi.