27.janvāra jubilārs: vīru kora Gaudeamus dziedātājs Džordžs Stīls
 
MOCARTAM – 260. «Šodien man ir darbs ar studentiem, vakarā – kora mēģinājums. Varbūt nedēļas nogalē sanāks pasvinēt,» saka Džordžs Stīls, uzsverot: svarīgāk ir atcerēties, ka šodien dzimšanas diena ir Volfgangan Amadejam Mocartam ©F64

«Es esmu afroamerikānis, un es lepojos ar savu tautību, ar savu ādas krāsu un ar saviem senčiem. Un tajā pašā laikā es ne tikai respektēju, bet cienu šo valsti, kurā dzīvoju, un cienu cilvēkus, kuri te dzīvo. Bet daudzi to negrib redzēt, cilvēki ir vienaldzīgi,» saka angļu valodas pasniedzējs, aktieris un vīru kora Gaudeamus dziedātājs Džordžs Stīls. Viņu šodien sveicam 57. dzimšanas dienā!

Jau 18 sezonas Džordžs Stīls dzied RTU vīru korī Gaudeamus un saka, ka nav tāda vārda ne latviski, ne angliski, lai raksturotu ieguvumu, ko dod mūzika, kuru viņi izpilda. «Naudu par to nesaņemam, bet lielu godu gan. Pasaules koru olimpiādē Ķīnā dabūjām zelta medaļu, bet, kad olimpiāde bija šeit, saņēmām balvu kā labākais vīru koris. Nu ceram, ka par darbu, ko esam ieguldījuši, sagatavojot komponista Uģa Prauliņa tautas mūzikas ciklu Pagānu gadagrāmata, iegūsim Lielās mūzikas balvas nomināciju. 18. novembrī piedalījāmies arī Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai veltītajā dejas izrādē No zobena saule lēca, ko vasarā kopā ar Auļiem plānots parādīt vēlreiz. Tagad gatavojamies pavasara koncertam 7. maijā gāzes tornī, kur izpildīsim Kurta Veila Berlīnes rekviēmu. Mēģinājumi notiek divreiz nedēļā, kalendārs ir pilns,» aizrautīgi stāsta Džordžs Stīls. Viņš spēlē arī teātri – 2014. gadā režisors Oļegs Šapošņikovs Daugavpils teātrī atjaunojis savulaik Dailes teātrī iestudēto poļu dramaturga Slavomira Mrožeka absurdo lugu Emigranti, kas atkal ir ļoti aktuāla. Viņa skatuves partneri tur ir Mihails Samodahovs un Egils Viļumovs. Trīs vīrieši – krievs, latvietis un tumšādains amerikānis – ir emigranti, ar savu raksturu un dzīvesstāstu radikāli atšķirīgi. Izrāde ir psiholoģiski smaga, un stāsts nav tikai par aizbraukšanu, bet gan par cilvēku iekšējo pasauli, kurā reizēm ir vairāk sāpju nekā prieka. Nākamā izrāde – 27. februārī.

«Pagājušo ceturtdien man trolejbusā mēģināja uzbrukt – ādas krāsas dēļ. Tā diemžēl notiek arvien biežāk,» saka Džordžs Stīls, apliecinot, ka situācijas ar bēgļiem dēļ tumšādainiem cilvēkiem Latvijā atkal kļūst grūtāk. «Ļoti sarežģīta situācija bija laikaposmā no 1999. gada līdz apmēram 2005. gadam, pēc tam tā daudzmaz normalizējās, un pagājušajā vasarā atkal saasinājās. Pirms pāris mēnešiem manai meitai, ejot no skolas, kāds vīrietis piegājis klāt un diezgan agresīvā veidā jautājis, vai viņa ir bēgle. Viņai bija bail... Viņai ir tikai 12 gadu, viņa vēl ir bērns! Es nesaku, ka katru dienu, bet vismaz reizi nedēļā arī es tādā veidā sastopos ar rasismu,» stāsta Džordžs Stīls, kurš Latvijā dzīvo kopš 1994. gada. Šurp viņu atvedusi mīlestība – savu sievu Ullu, kura ir latviete, viņš satika Amerikā. «Mums ir divi bērni, un viņi ir latvieši!» uzsver Džonijas (12) un Ērika (7) tētis. Viņi ģimenē vienojušies: kamēr bērni ies skolā, viņi dzīvos Latvijā. Bet Džordžs neslēpj: viegli viņam nav. Un viņam ir bail, ka agresivitāte pret tumšādainajiem kļūs vēl jūtamāka, nekā tas bija «sliktajos gados». Ja esmu tumšādains, tātad – esmu svešinieks. Cilvēki negrib iet dziļāk – ka man ir ģimene, ka man ir bērni, ka runājam latviešu valodā... Neredz mani kā cilvēku, redz tikai ādas krāsu... Daudzi teiks, ka tā nav, bet es redzu un sajūtu, ka ir gan. Ir pat tādi nacionālisti, kuri saka: tas ir slikti, ka runāju latviešu valodā, jo es runājot tik slikti, ka degradējot latviešu valodu.»

Džordžs Stīls runā labā latviešu valodā, un viņš saka, ka padoties negrasās. «Angliski ir tāds teiciens: Damned if you do, damned if you don’t. Esi nolādēts, ja ko dari, un nolādēts, ja nedari. Manā situācijā ir līdzīgi: ja es, melnais, palikšu šeit, baltu zemē, būs slikti; ja aizbraukšu un atstāšu savu latviešu ģimeni, atkal būs slikti. Es būšu zaudētājs jebkurā situācijā. Tad kas man tagad jādara?!» viņš jautā un reizē met akmeni politiķu dārziņā. «Situācijā ar bēgļiem politiķiem vajadzētu teikt sabiedrībai, ka tas ir jauns izaicinājums, ka esam stipri un ka mēs to varam. Galvenais ir domāt pozitīvi, strādāt, un nebūs nekādu problēmu. Bet viņi vai nu klusē, vai saka: viss ir slikti, viss ir slikti. Tā būs vēl sliktāk, tā nedrīkst!» uzskata Džordžs Stīls un savā dzimšanas dienā gan sev, gan mums visiem novēl iecietību citam pret citu.