Recenzija: "Absints" ar jautājuma zīmi
Gaļinas Poļiščukas Teātra Observatorijā šobrīd skatāma izrāde "Absints", kuras režisors ir Juris Jonelis, bet titullomā redzama Karīna Tatarinova.
"Absints” tiek definēta kā mūsdienu luga, kuras sižeta pamatā ir jaunas sievietes izvēle izdarīt pašnāvību. Luga stāsta par šīs sievietes attiecības ar ģimeni, mīlestību, narkotikām, nedzimušo bērniem un nāvi kā tādu. Izrādes notikumi risinās uz realitātes un fantāziju robežas, tādēļ viena no iestudējuma nenoliedzamajām veiksmēm ir augstā nosacītības pakāpe, kas skatītājam ļauj izrādes emocionālākās ainas uztvert daudz asāk. Tieši nosacītība konkrētajai dramaturģijai piešķir to līdz galam neizteikto traģiskumu, kas aborta vai pašnāvības ainas padara līdz šķebīgumam reālas.
Un tomēr šī izrāde manī atstāja zināmas mieles. Teātra mākslas burvība slēpjas tajā, ka katrs skatītājs uz skatuves notiekošo uztver ļoti subjektīvi un procesi, kas pēc izrādes notiek katra konkrētā cilvēka dvēselē, ir neaizskarami intīmi. Varētu uzskatīt, ka slikts ir tas dramaturgs vai režisors, kurš nevēlas, lai viņa darbs raisītu līdzpārdzīvojumu, taču dažkārt šī vēlme kļūst tik vitāli pašmērķīga, ka attālina katarsi vairāk par vāju aktierspēli vai nepārdomātu režiju.
Vai izrāde „Absints” ir šāds gadījums? Viennozīmīgi nē. Taču... „Absinta” iestudējums vairāk nekā jebkura cita Teātra Observatorijas izrāde manā prātā radīja milzīgu jautājuma zīmi. Kāpēc?!
Pat lieliskā aktierspēle manu subjektīvo pārdzīvojumu plūsmā nespēja aizpildīt to sakramentālo tukšumu, kuru savā lugā atstājusi poļu rakstniece Magda Fertača — „kādēļ jaunā sieviete Karolīna izdara pašnāvību?” Jā, viņa kopš dzimšanas ir smagi slima un nāve ir tikai laika jautājums. Jā, Karolīnas māte savu meitu pusaudzes gados ir piespiedusi izdarīt abortu. Jā, Karolīnas tēvs — angļu filologs, profesors — mājās pārvēršas par despotu un alkoholiķi. Jā, Karolīnas mīļotais kāzu dienas rītā tiek pieķerts neuzticībā. Jā, jā, jā... Visi šie dzīves spērieni, kas nežēlo Karolīni kopš bērnības, ir skaidri nolasāmi un neprasa paskaidrojumus. Un tomēr! Tas viss nespēj manī radīt to vitāli svarīgo sajūtu, bez kuras teātrim nav nekādas jēgas — sajūtu, ka Karolīna ir nevis uz papīra radīts, kāda dramaturga izdomāts tēls, bet dzīvs cilvēks.
Jo tikai dzīvu cilvēku mūžs ir raibs un krāsains. Tikai dzīvu cilvēku mūžā nemēdz būt tikai melnu vai tikai baltu krāsu. Tajā ir gan skaisti, sajūsmas un mīlestības pilni notikumi, gan tumši un skaudri pārdzīvojumi, kas mijas un savijas vienotā likteņa rakstā. Katrs no mums ir cietis, priecājies, raudājis un pārdzīvojis, ir mīlējis, bēdzis un vēlējies apturēt dzīves vilcienu. Taču katrā no mums līdz ar pirmo elpas vilcienu ir ielikta neiznīdējama vēlme dzīvot, kas pat šķietami bezcerīgās situācijās liek pieķerties pie tā labā, kas mums ir bijis. Kaut pie sažuvuša zāles stiebra tuksnesī, kaut pie vienas saulainas dienas gadā, kaut pie atmiņām par ziedu smaržu.
Iespējams, lugas režisors Juris Jonelis, kuram šī ir debija Teātra Observatorijā, man oponētu, sakot, ka spert pašiznīcības pēdējo soli cilvēkus parasti pamudina vārdos un emocijās nedefinējamas, irracionālas sajūtas nevis pragmatiski notikumi. Un tomēr. Ja šis stāsts ir par irracionālu, ļoti subjektīvu, netveramu un neaprakstāmu Karolīnas iekšējo pasauli, tad līdzpārdzīvojums no skatītāju puses ir jo mazāk iespējams, jo kā gan var saprast to, kurš pats sevi nesaprot.
Un visbeidzot. Es neieteiktu „Absintu” skatīties bērniem līdz 16 gadu vecumam. Depresīvo noskaņu plūdums šajā izrādē ir tik spēcīgs, ka pusaudžiem, kuru nenobriedusī psihe pēc definīcijas ir tendēta uz apcerēm par nāvi, šī luga un tās notikumi var šķist hipnotiski valdzinoši.
