RECENZIJA: Def Leppard "Def Leppard"

Britu „hard & heavy” veterāni (pastāv jau no 1977. gada) „Def Leppard” savus fanus ar jauniem studijas garadarbiem nebija lutinājuši jau septiņus gadus - iepriekšējais disks „Songs From The Sparkle Lounge” tika izdots 2008. gadā. Par nosaukumu savam vienpadsmitajam studijas ripulim „Def Leppard” nav daudz prātojuši (vai arī ir to darījuši, bet neko nav spējuši izprātot), arī stilistiski nekas nav mainījies, bet par to, ka nekādu izmaiņu nav grupas sastāvā, nevajadzētu brīnīties – kā zināms, no „Def Leppard” iznes tikai ar kājām pa priekšu, kā ilggadējo ģitāristu Stīvu Klārku, kurš 1991. gadā pārdzērās viesnīcā. Jāatgādina, ka „Def Leppard” darbības sākumposmā „kurlo leopardu” bundzinieks Riks Alens cieta autoavārijā un zaudēja roku, taču grupas biedri savējo nelaimē nepameta, speciāli viņam radīja ar vienu roku un daudziem pedāļiem darbināmas bungas, un tā nu Alens muzicē joprojām, komandas skanējumam piedodot to īpašo skanējumu, kas „Def Leppard” atšķir no pārējām šāda stila brigādēm. Par jauno albumu – 14 dziesmas, kas tapušas producenta Ronana Makhjūza aizgādā, nekā īpaši piebilstama vairāk nemaz nav.

PAR. „Def Leppard” vienmēr pamanās savos albumos iemānīt kaut vai vienu tādu gabalu, dēļ kura disks netiek nolikts mājas fonotēkas tālākajos nostūros – šajā CD tādi ir enerģiskais rokgabals „Wings Of An Angel” un melodiski efektīgā „Sea Of Love”. Izcelt varētu arī „Man Enough”, kurā labi pastrādājis basģitārists Riks Sevidžs. Starp citu, arī ģitāristu tandēms Vivjens Kempbels un Fils Kolens joprojām ir teicamā formā.

PRET. Ieraugot „Def Leppard” albumus, vienmēr nākas nostalģiski nopūsties: eh, zelta jaunība, eh, „Women”, „Love Bites”, „Pour Some Sugar On Me”, „Rocket”, „Hysteria”, „Armageddon It”, „Animal” un citi lieliski gabali no 1987. gadā izdotā albuma „Hysteria”... Vai arī dziesmas no „Pyromania” (1983). Skaidrs, ka jaunākajā albumā nav nevienas tādas dziesmas, kas kaut attāli atgādinātu šos meistardarbus.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.