Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzijas (LTV) ēterā bija skatāms pirmais raidījums no ekspedīcijas cikla Uz Tobāgo. Kurzemniekiem pa pēdām. Tā vadītāja ir Sandra Kropa, kura pazīstama arī kā LTV1 4. studijas vadītāja, kā arī Latvijas Radio raidījuma Zināmais nezināmajā stūrētāja – par to viņa izpelnījusies pat neoficiālo «daiļā zinātnes balss» titulu.
Uz Tobāgo
Sarunājoties ar LTV un Latvijas Radio žurnālisti Sandru Kropu šķiet, ka viss ir vienkārši – arī brauciens uz kādreizējo Kurzemes koloniju Tobāgo. «Uzzināju, ka kāda meitene, kas ir latviete, bet studē Glāzgovā, brauks uz Tobāgo pētīt bruņrupučus un abiniekus, un man ienāca prātā – kāpēc mēs nevarētu aizbraukt līdzi un dokumentēt šīs ekspedīcijas?! Protams, Tobāgo nesaraujami ir saistīta ar Kurzemi, taču šoreiz prātā pirmā doma bija par bruņrupučiem un abiniekiem,» smejas Sandra. «Uzrunāju [režisoru] Andi Mizišu, vai viņam nav intereses kaut ko tādu veidot, un viņš teica – jā, ļoti labprāt! Latvijas Televīzijai tika iesniegts atbilstošs projekts, tas tika arī apstiprināts, un tā nu mums ir sešas sērijas – šis cikls būs ēterā skatāms sešas nedēļas.»
Uz tālo salu LTV darba grupa devās trīs cilvēku komandas sastāvā – Andis Mizišs, operators Māris Maskalāns un pati Sandra kā žurnāliste, kopumā eksotiskajā salā pavadītas divas nedēļas. Protams, par Kurzemi un Latviju vietējiem vairs nav lielas saprašanas, lai gan Tobāgo ir gan Kurzemes līcis, gan arī Kurzemes upe. «Mēs uzgājām pēdas, ka uz turieni ārzemju latvieši regulāri bija braukuši svinēt Jāņus Padomju Savienības laikos, kad ceļš uz Latviju viņiem bija liegts. Kāds ārzemju latvietis tur pat bija organizējis izpētes darbus un sarakstījis grāmatu, kurā minētajam, protams, vēsturnieki varētu piekrist vai nepiekrist, jo datu bija maz, bet leģendu – daudz, līdz ar to daudz lietu tiek uzdots no vēlamā par esošo. Tāpat turienes muzejā atradām linu sedziņu un latviešu tautas tērpu, kas ielikts stendā, tā ka vēstures liecības par Latviju tur ir saglabājušās. Es pieļauju, ka varētu šo sadarbību veidot arī plašāku, no Latvijas uz turieni aizvest kādus priekšmetus un plašāk parādīt mūsu vēsturi, lai kvalitatīvāk izskaidrotu vietējiem, kas īsti ir kurzemnieki.»
Ceļošana kā prioritāte
Sandrai ir daudz interešu, taču ceļošana ir viena no galvenajām. «Man patīk iepazīt planētu, ko apdzīvojam, mani interesē, kā cilvēki dzīvo un domā citviet. Es neesmu no tām, kas var sēdēt ierobežotā telpā, līdz ar to ceļošana man ir kā nepieciešamība.» Viņa tomēr nav tipiskā tā sauktā mugursomniece, kas vīpsnājoši skatās uz tiem, kuri mitinās viesnīcās. «Man nav problēmu gulēt Austrālijā, Ķenguru salā teltī, bet nenoliegšu, ka man patīk apskatīt arī pilsētas un tad – jā, man patīk būt komfortablā vietā! Es noteikti neesmu no tām, kas var mēnešiem dzīvot mežā. Man laikam ir kāds limits, cik ilgi varu gulēt teltī, bet tad man vajag mīkstu gultu un dušu!» smejas žurnāliste.
Kā jau visiem ceļotājiem, arī viņai joprojām ir savi sapņu mērķi. «Esmu daudz kur bijusi, taču citi ceļo daudz vairāk un plašākos mērogos. Man ir prieks, ka esmu bijusi visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Jā, arī Āziju neesmu apguvusi – es nedzenos uz tām vietām, kur tagad braukt ir gluži vai modes lieta. Protams, ja tur būtu kāds izdevīgs piedāvājums, gan jau es arī tur atrastu kaut ko interesantu un unikālu, neskatoties uz to, ka par konkrēto valsti tik daudz jau ir stāstīts,» prāto Sandra. Kur vēl pabūt? «Antarktīda, protams, ir unikāla vieta – lai gan es no aukstuma izvairos, būtu vērts pieciest salu, lai aizbrauktu uz turieni un apskatītos, kā tur cilvēki strādā, jo mani pārsteidz uz turieni devušās zinātniskās ekspedīcijas. Taču neteiktu, ka šis kontinents būtu pirmais, uz kuru gribētu tiekties, – droši vien Āzija, tā man šobrīd ir neapgūtā vieta. Mani interesē Indonēzijas vai Filipīnu puse – man patīk nirt, gribētos apskatīt šīs vietas. Taču tajā pašā laikā patīk arī Āfrika, gribu aizbraukt un apskatīt šī kontinenta īstās un necivilizētās vietas. Un Parīze, uz kuru neapniks braukt vēl un vēl,» dzīvespriecīgi stāsta Sandra, kura nupat nolēmusi arī padziļināti apgūt franču valodu.
Par zinātni saprotami
Ir diezgan pārsteidzoši, ka komunikablā meitene pievērsusies tik nopietnai tēmai kā zinātne, – jau desmit gadus viņa Latvijas Radio vada raidījumu Zināmais nezināmajā. Sandra studēja žurnālistiku un vasarā aizgājusi praksē skoloties veidot sižetus uz Panorāmu. «Tolaik man ļoti nepatika mana balss un teicu, ka gribu uzmeklēt [pedagoģi] Antoniju Apeli un iet pie viņas mācīties, – esmu viņai ļoti pateicīga par to, ko man iemācījusi. Viņai bija vaicājuši, vai varētu ieteikt kādu, ko iemēģināt ziņās, un mani uzrunāja Latvijas Radio, lai pastrādāju tur uz laiku, kamēr kāda kolēģe bija dekrēta atvaļinājumā, – es tulkoju un rediģēju ārzemju ziņas. Piekritu. Nostrādāju deviņus mēnešus, lai pēc tam piedzimtu Latvijas Radio 1, kur vēlējās raidījumu par zinātni. Iesākumā likās, ka ar to netikšu galā, taču man noticēja. Mājās palīgs bija tētis [Sandras tēvs ir Vilhelms Krops, strādājis kodolfizikas nozarē], arī māsa studēja bioloģiju. Mums bērnībā bija sarunas par lietām un pasauli, varējām aizrunāties arī par Visumu un tamlīdzīgām globālām tēmām. Man nebija tik daudz zināšanu un saprašanas, cik intereses, bet, manuprāt, tas arī ir pats galvenais. Skaidrot zinātni var arī iespējami vienkāršāk un atrast veidu, lai izstāstītu, kāpēc mums šī tēma vispār ir vajadzīga,» skaidro Sandra. Šobrīd viņu zinātnieku aprindās jau atpazīst, bet sākotnēji bijušas situācijas, kad nācies dzirdēt – ko, ar mani runās šī te meitenīte?!
Raidījums atstājis iespaidu arī uz Sandras tālākajām gaitām – pērn viņa iestājās LU maģistrantūrā studēt vides zinātni. «Es neesmu tajā grāvī, kur saka – nebrauciet ar automašīnām un ēdiet tikai svaigus produktus. Mana zaļā domāšana izpaužas tā, ka nepieciešams tomēr mazliet vairāk domāt ar galvu par sekām. Mūsu ir daudz, taču dzīvojam tā, it kā mums pēc resursu apjoma būtu vismaz trīs liekas planētas. Nesaku, ka mums ir jāatgriežas alu laikmetā, bet es, piemēram, nelietoju neskaitāmus polietilēna maisiņus – man viens ir somā, vai tad tas ir tik grūti?! Zaļo ideju aizstāvība var izpausties arī tā, ka var prasīt no ražotājiem vai politiķiem atbildību konkrētos jautājumos, izglītot sabiedrību un pastāstīt, ka šī vides aizsardzība nav tikai untums vai biznesa ideja, mēģināt izskaidrot, kas īsti notiek ar planētu. Ir ar galvu jādomā par to, kas notiek, taču ir arī jāļaujas tam, kas notiek – dabai ir spēja daudz ko kompensēt. Taču šī spēja nav neizsmeļama.»