Mūziķis, skaņu ierakstu uzņēmuma "Sound Systems" īpašnieks, Biznesa augstskolas Turība absolvents Jānis Auzāns, kurš ir piedalījies vairākos Latvijā populāros TV šovos, vērtē to kvalitāti un skaidro, kāpēc šādi raidījumi ir vieni no skatītākajiem Latvijā.
Nezinu, neredzēju, bet man nepatika
Pēdējos gados Latvijā aizvien lielāku popularitāti iekaro TV šovi - liela daļa sabiedrības tos skatās, bet tajā pašā laikā arī ļoti kritizē. Latvijas sabiedrībā ir plaši izplatīts viedoklis - nezinu, neredzēju, bet man nepatika! Patiesībā jau viss šajā dzīvē aug un attīstās, tāpat ir arī ar TV skatītājiem - ja salīdzinām, ko skatījāmies pirms desmit gadiem un ko - tagad… Mēs nevaram salīdzināt Latviju ar jebkuru Eiropas valsti - jāsaprot, ka ir izgriezts ļoti liels periods no mūsu attīstības.
Ja Latvijā pirmais TV šovs tika demonstrēts, piemēram, pirms septiņiem gadiem, tad ASV tas notika pirms vairākiem gadu desmitiem. Attiecīgi mums vēl ir tālu, kur augt - gan no šovu veidošanas pieredzes, gan no skatītāju uztveres. Turklāt, jāņem vērā, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem patiks, un tie, kuriem nepatiks. Jautājums, kā katrs to uztver. Man kā jebkuram mūziķim ir tā - ja gribi sabojāt sev garastāvokli uz nedēļu, palasi komentārus internetā, tur par sevi var uzzināt briesmu lietas.
Runājot par tiem pašiem komentāriem, jāsaprot, ka arī interneta vides kultūra pie mums tikai veidojas - nereti komentāru rakstīšana ir vienīgais veids, kā izpaust savas negatīvās emocijas. No vienas puses var domāt, ka tas ir slikti, bet no otras - cilvēks taču atbrīvojas no negatīvā.
TV šovos mēs redzam sevi
TV šovi ir tik populāri, jo tie ir īsti - tajos var redzēt īstus, reālus cilvēkus. Latvijas šovbiznesa vide ir ļoti maza, tāpēc bieži vien cilvēks, ko redzi TV šovā, ir tuvāk vai tālāk pazīstams. Viņš ir viens no mums! Es pats esmu tam piemērs - parasts Līvānu puika, kurš dzimis un audzis tālu no galvaspilsētas. Patiesībā sanāk, ka TV šovos mēs redzam sevi! Mēs atpazīstam sevi dažādās situācijas, dažādus gadījumus, kas notikuši arī mūsu dzīvē, un velkam paralēles. Šovi sniedz iespēju dzīvot līdzi dalībniekiem un sajust dažādas emocijas!
Negribētu teikt, ka TV šovu kvalitāte ir zema. Neuzskatu arī, ka sabiedrības attieksme ir negatīva - tieši šova reitings ir rādītājs, kas atspoguļo sabiedrības patiku pret to. Ja jau cilvēki skatās, tātad viņus tas interesē, neatkarīgi no tā, ko viņi pasaka pēc raidījuma.
Cilvēkiem patīk just līdzi šovu dalībniekiem
Vairāku Latvijā realizētu TV šovu idejas ir aizgūtas no Krievijas, kur šovu idejas vēršas plašumā, savukārt Krievijas šovbiznesā daudz kas tiek aizgūts no ASV, jo jebkurā biznesa ir tā - jo ilgāk tajā esi, jo lielāks speciālists kļūsti. Valstīs, kurās šovu producentiem ir vairāku gadu pieredze, ir lielāka izpratne par auditorijas vēlmēm, un viņi aizvien atrod jaunas lietas, kas cilvēkiem patīk. Katram producentam ir izvēle - radīt jaunu ideju un testēt to, kas ir ārkārtīgi dārgi un riskanti, vai realizēt jau pārbaudītu ideju un gatavu produktu. Nešaubos, ka agri vai vēlu arī Latvijā būs tādi producenti, kuri radīs veiksmīgas un jaunas idejas, nepērkot tās no ārzemēm. Ir vajadzīgs tikai laiks, lai izprastu vidi. Taču, neraugoties uz mūsu salīdzinoši nelielo pieredzi, arī Latvijā ir labi piemēri, kā šovs "Dziedošās ģimenes", lai gan nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka ideja nav aizgūta no kāda cita. Šis TV šovs ir spilgts piemērs, ka cilvēkiem patīk dzīvot līdzi un vērot TV ekrānā savus novadniekus, kuri sanāk kopā un dzied.
Šovs kā izaicinājums sev
Esmu piedalījies šovā "Dejo ar zvaigzni", "Koru kari", "Izklausies redzēts", un katru reizi motivācija to darīt ir atšķirīga – piemēram, šovā "Izklausies redzēts" nepieteicos tāpēc, ka izjustu akūtu nepieciešamību pēc uzmanības. Uztvēru to kā personisku izaicinājumu. Sapratu, ka ikdienas grafiks man atļauj veltīt laiku šovam un vēlējos pārbaudīt sevi. Esmu priecīgs, ka to izdarīju! Šova "Dejo ar zvaigzni" laikā biju aktīvs skatuves mākslinieks, tāpēc viens no vadmotīviem bija papildus publicitāte. Motivācija atšķiras arī viena šova dalībnieku vidū - katram savs.
Ja salīdzinām, kurā šovā gājis vissmagāk, viennozīmīgi jāsaka, ka dejot bija visgrūtāk! Es neesmu gājis mūzikas skolā, attiecīgi neesmu mācījies dziedāt, tāpēc jebkurā šovā nācās apgūt daudz ko jaunu, bet dejošana tomēr prasīja vislielāko piepūli. Tas bija liels izaicinājums!
Katru reizi, kad beidzas iepriekšējais šovs, es sev nosolos, ka tas ir pēdējais! Vairāk noteikti nepiedalīšos! Tas paņem ārkārtīgi daudz enerģijas, bet šāda nostāja ātri pāriet. Es atgūstu spēkus un sāku raudzīties uz to citādāk.
