Panorāmas Laura Vonda: ar adrenalīnu sirdī
Latvijas Televīzijas ziņu raidījumam Panorāma ir īpaša aura – nokļūšana tā diktoru vai moderatoru statusā ir kā tikšana augstākajā līgā. Nu jau pāris gadus tajā ir Laura Vonda (30), kura skatītājiem iepatikusies ar savu atturēto, taču tajā pašā laikā enerģisko vadīšanas stilu.
No dekrēta kadrā
Savas darba gaitas Latvijas Televīzijas (LTV) apcirkņos Laura Vonda iesāka kā Ziņu dienesta reportiere, taču pirms pāris gadiem nokļuva LTV dienas ziņu vadītājas apritē, bet pēc tam arī Panorāmā. «Tas būtībā notika nejauši,» atminas Laura. «Aizgāja Ilva [Liepiņa], un zvanīja man, lai gan vēl pat nebiju atgriezusies aktīvajā darbībā – man bija piedzimis bērns, meitai tobrīd bija septiņi mēneši, un biju nobriedusi kādu pusgadu sēdēt mājās. Tobrīd nebija, kas Ilvu aizvieto. Manuprāt, sievietēm, kurām patīk strādāt, ir tipiski – liekas, ka lēnām atrofējies, kad atgriezīsies, tad tev vairs nebūs darba vai arī būsi tik šausmīgi atpalikusi, ka vairs nespēsi atgriezties, utt. Nodomāju – ai, pamēģināšu! Viens no argumentiem bija tāds, ka tā būs vēl viena jauna lieta, ko es varētu iemācīties un šo savu atgriešanos darba tirgū apgreidot. Atceros, cik šausmīgi biju pārbijusies – man tā [ziņu] lasīšana bija grūta nevis tāpēc, ka baidītos, kā es izskatīšos un kā izklausīšos, bet vairāk par to, ka tā ir ļoti liela atbildība. Es no LTV puses to uztvēru kā ļoti lielu uzticības kredītu un ārkārtīgi centos, lai šo uzticību attaisnotu.»
Šķiet, ka Laura to ir paveikusi, jo par viņas darbību kadrā dzirdētas tikai tās labākās atsauksmes. «Mans mērķis ir nevis panākt, lai skatītājs ieslēgtu ziņas, jo, «ā, tur tā Laura lasīs, nez, kā viņa izskatīsies, ko būs uzvilkusi mugurā un kā izpaudīsies», bet netraucēt skatītājam uztvert TV ekrānā redzamo. Patiesībā ir ļoti grūti nolasīt tekstu, lai tas būtu saprotams, un nesabojāt šo milzīgo komandas darbu. Ja es muļķīgi pārsakos, tad ļoti ilgi to pārdzīvoju, jo saprotu, ka producentam ir bijusi iecere, reportieris to realizējis, pēc tam bijis darbs montāžā, vēl ļoti daudzi cilvēki ir pielikuši pūles, bet tajā brīdī, kad es kļūdos, man šķiet, ka es šo darbu sabojāju. Es zinu, ka šādi sīkumi ļoti novērš uzmanību – sāc domāt nevis par to, ko tas cilvēks runā, bet atgriezies pie šīs kļūdas. Tāpēc cenšos būt ļoti precīza un neitrāla, lai skatītājiem netraucētu.»
Kā policija zaudēja darbinieci
Savulaik Laura sapņojusi, ka strādās policijā, kas nav pārsteidzoši, jo viņas tēvs ir bijušais Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks, kādreizējais Valsts policijas priekšnieka vietnieks pulkvedis Jānis Vonda. «Es ļoti labi no bērnības atceros tās sajūtas, kad tētis piezvanīja, ka brauc [uz notikuma vietu] kā operatīvais darbinieks, bet mēs gaidījām viņu mājās. Brālis uztraucās, vai tēti nenošaus, bet es vienmēr uztraucos, vai noķers sliktos. Rezultātā mans brālis strādā policijā, bet es ne,» smejas Laura. «Par žurnālistiku es pat nebiju domājusi, bet man šķita, ka sabiedrība ir ļoti netaisna pret policistiem. Mans tētis vienmēr bijis mans ideāls, godīgākais cilvēks pasaulē, kurš mani iedvesmojis, taču, protams, policija ir liela, cilvēku daudz, notikumi ir dažādi, un visu laiku ir kaut kādi stāsti, ka policija nav līdz galam nostrādājusi, ņem kukuļus u. tml. Mani tas šausmīgi personīgi aizskāra, kad kaut ko tādu dzirdēju, man katru reizi par to sāpēja sirds! Un es izdomāju, ka būšu Ieva Zvīdre (savulaik Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja vadītāja – aut.)! Man likās, ka tas ir veids, kā būt policijā un palīdzēt tai.»
Aizgājusi skoloties Rīgas Stradiņa universitātē komunikācijas zinātnes, specializējoties sabiedriskajās attiecībās, taču tajās nav strādājusi, jo, jau studējot, sākusi darboties ziņu portālā Apollo. Tolaik tur strādāja Mareks Gailītis, kurš vēlāk, kad jau bija LTV Ziņu dienesta vadītājs, paaicinājis Lauru reportieres darbā uz televīziju. Viņas specifika saprotamu iemeslu dēļ bija kriminālziņas, un joprojām šī joma Laurai ir tuva: kad pēc Francijas melnās piektdienas iekrita vēstīt par Parīzē notikušajiem terora aktiem, varēja just, ka viņai ir pavisam cits asums. «Es domāju, ka adrenalīnu piedod speciālizlaidumu garša. Ir liela atšķirība, vai tās ir plānveida ziņas vai arī ziņas ārkārtas notikumu laikā, kad tās nevis stāsti, bet radi,» domā Laura. «Mainās runas un arī izpaušanās veids, jo strādā tiešsaistes režīmā. Protams, tas ir daudz lielāks stress, jo tehnoloģiskais process ir diezgan sarežģīts. Ja tas ir speciālizlaidums, viss notiek tādā kā sakliegšanās formā, jo nav sagatavoti titri, tas tiek darīts raidījuma laikā, es tikai auss monitorā dzirdu – eu, ko tu tur liec, nē, šo te ne, ātri padod skaņu utt., taču tajā pašā laikā pie otras auss ir telefons, kādam kaut ko prasi un mēģini sadzirdēt, ko viņš atbild. Mācies attīstīt selektīvo dzirdi, lai šādos brīžos varētu koncentrēties uz vienu balsi, bet pārējās atslēgt. Aizkadra dzīve ir ļoti plaša un interesanta.» Par to viņa pārliecinājusies arī Zolitūdes traģēdijas laikā. «Atceros, kā toreiz no amata atkāpās Valdis Dombrovskis – laiks bija tāds, ka nepārtraukti bija speciālizlaidumi, tikai sēdi, klausies austiņās kaut kādu interviju, bet tev piebaksta pie pleca – ej, saģērbies, pēc 20 minūtēm ejam gaisā! Bet es zinu tikai to, ka Valdis Dombrovskis ir atkāpies – vienā teikumā. Protams, protam to apdzejot un pastāstīt vēsturi, bet speciālizlaidums naktī ir 15–20 minūšu, taču tev ir tikai viens teikums, knapi paspēj uzposties un apsēsties, visi ir kaut kur aizbraukuši, un tu vienkārši ēterā zvani vienam, tad – otram, ir kaut kāds tiešais, bet tu tikai dragā. Šķiet, ka ir bijis milzīgs bardaks, bet pēc tam skaties – nē, nav tik traki! Bet tās ir dienas, kad visvairāk izjūti to kaifu un nenormālo adrenalīnu, kas ir ziņu dzīve un ko dod tiešraide. Ja pat esi šausmīgi pārguris, galva pulsē un esi pilnībā nelietojams, tāpat ir laimes sajūta – to saka visi kolēģi. Man liekas, ka šī sajūta rada atkarību,» domā Laura.
Notikumi iesēžas atmiņā
Kriminālziņu reportieres darbs, Zolitūdes traģēdija, Francijas terora akti – kā to visu uztvert kā darbu, kā no tā distancēties cilvēciskā aspektā? «Es riskēju tagad paziņot, ka esmu galēji neprofesionāla, jo īsti profesionāļi atslēdzot emocijas un nedomājot par savu sižetu varoņiem, bet – es tā nespēju,» vaļsirdīgi atzīst Laura. «Es par viņiem domāju, vienīgi ne ētera laikā – uzskatu, ka tā arī ir mana pretenzija uz profesionalitāti. Kad aktīvi gatavoju kriminālziņas, Panorāmas fokuss jau nebija vienkārši kas, kur, kad – jābrauc pie konkrētā cilvēka, ar viņu jārunā un jādomā, kā to darīt, it īpaši, ja viņš ir cietušo vai piederīgo kategorijā. Kāpēc kriminālziņas interesē cilvēkus? Viņiem gribas pabaidīties un pašausmināties – tas ir instinktu līmenī. Mediji vienmēr attaisnojas ar to, ka mēs stāstām, lai tā nenotiktu, bet reāli nemaz nesniedzam informāciju, ko darīt, lai tā tiešām nenotiktu, mēs tikai parādām sāpes. Es sākumā ļoti daudz pie tā strādāju, lai neizmantotu cilvēku asaras un bēdas. Mans uzstādījums bija tāds, ka nedrīkst šo cilvēku sāpināt vēl vairāk. Protams, ja par to daudz domā, šis cilvēks ir tavās domās. Ir pagājuši vairāki gadi, bet ir tādi varoņi, par kuriem pāris reizes mēnesī iedomājos joprojām – nez, kā viņam iet, kā tas beidzās, vai pēc kaut kā tāda vispār var dzīvot tālāk. Es no tā nekaunos. Jā, varbūt tas ir neprofesionāli, bet pirmām kārtām esmu cilvēks,» pauž Laura.
Ar šādu attieksmi gan var rasties problēmas arī pēc sižeta sagatavošanas, kā to mēdz raksturot – aiznest darbu uz mājām. «Jā, reizēm tas nospiež arī brīvajā laikā, bet domāju, ka no tā nevar izvairīties. Tā ir mana darba garoza, man galvenais uzdevums ir darīt tā, lai to neredzētu ēterā,» saka Laura. «Ir bijušas reizes, kad iespaidu tiešām bijis par daudz. Piemēram, mana meita sāka iet dārziņā. Pāris gadus pēc Zolitūdes traģēdijas gāju iepazīties ar šo dārziņu un pieķēru sevi pie domas, ka analizēju – o, baigi labi, mazā grupiņa ir pirmajā stāvā, ir atsevišķas durvis, ja gadījumā kaut kas aizdegsies vai sabruks un būs evakuācija, bērni varēs ļoti ātri tikt no ēkas ārā... Šādi notikumi nosēžas zemapziņā.»
Talsu traģēdija savām acīm
Nav brīnums, ka Laura to uztver tik personiski, jo viņa ir piedzīvojusi to, ko nevēlētos neviens no mums – savām acīm redzējusi Talsu traģēdiju... 1997. gada 28. jūnijā Iekšlietu ministrijas šajā pilsētā rīkotajos svētkos 19 metru augstumā lūstot uz Kamaz bāzes ierīkotajam autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni, bet vēl daudzi guva smagus savainojumus.
Grozā drīkstēja atrasties ne vairāk kā četri pieaugušie, bet liktenīgajā brīdī tajā atradās 22 cilvēki, no kuriem vairākums bija bērni. Strēle neizturēja slodzi, grozs lūza, un bērni nokrita uz asfalta. Tolaik Laurai bija 12 gadu, viņa dzīvoja Talsos, kur strādāt bija nosūtīts tēvs. «Es to visu redzēju. Nezinu, vai to var nosaukt par traumu, lai gan dakteri droši vien to tā apzīmētu. Es redzēju, kā šie bērni nokrita,» Lauras skatiens aizklīst kaut kur nebūtībā. «Mēs ar draudzeni iekāpām šajā grozā, bet lielie puiši mūs no tā izgrūda. Ja man tētis nebūtu iedevis 50 santīmu saldējumam Pols, iespējams, es būtu bijusi tur... Mani vienmēr ir ārkārtīgi vilinājis augstums, es bērnībā tikai pa kokiem vien dzīvoju, savukārt mans brālis nevarēja ciest karuseļus un tādas lietas. Brālis nāca pretī un teica – Laura, tu būsi muļķe, ja tur iekāpsi! Ieraudzījām pacēlāju, skrējām uz turieni, bet man šie 50 santīmi burtiski dedzināja kabatu. Pa ceļam bija veikals – es saku: «Ejam un nopērkam saldējumu!» Iespējams, ka tieši šie 50 santīmi bija cena, jo mēs arī it kā tikām šajā pacēlāja grozā, bet tur bija tik daudz cilvēku...» baisos notikumus atminas Laura. «Izdomājām, ka būsim baigi gudrās: iečekojām, kur nolaidīsies strēle, lai, kad visi izkāps, būtu pirmās uz iekāpšanu. Kad grozs lūza un no tā sāka krist ārā bērni, lecām malā – teikt, ka tas bija briesmīgi, būtu nepateikt neko... Daudz esmu domājusi, kā būtu, ja man toreiz nebūtu šo 50 santīmu. Mēs noteikti ar draudzeni būtu tajā grozā. Pirmā doma bija bēgt, skriet prom, bet šo instinktu apturēja tas, ka blakus stāvēja ģimene, kuru bērni bija tur iekšā, bet pats mazākais bija uz rokām – man viņu iegrūda, un vecāki aizskrēja skatīties uz tām šausmām, kur tad man vairs skriet, ja bērns uz rokām. Tas bija ļoti briesmīgi...» Pēc tam viss bijis kā miglā, kādu laiku Laura gulējusi tikai ar nervu zāļu palīdzību. «Iespējams, man [izturēt] palīdzēja tas, ka vasarā mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Tie mums bija divi pēdējie mēneši Talsos.»
Labi būt pelēkai!
Ko Laura Vonda dara ārpus darba? «Kad man kāds zvana par interviju, es vienmēr pie sevis lūdzos, lai tikai neprasa neko par hobijiem un brīvā laika pavadīšanu. Jo, man liekas, ka visi skrien maratonu, brauc ar riteni, nodarbojas ar jogu, dzer smūtijus un dodas pie [Mārtiņa] Rubeņa uz meditācijām, bet es šajā ziņā vispār esmu nulle, jo mani nekas no tā visa neaizrauj. Man liekas tik forši būt parastam, normālam, vidējam, pelēkam cilvēkam, kam ir pilnīgi normāli prieki,» prāto Laura. «Es labāk paraudu no aizkustinājuma, kad redzu, kā mans bērns skatās militāro parādi [11. novembra krastmalā], un varu paskaidrot, kas tas ir, nekā braucu skatīties uz skaistām palmām.»
Lauras Vondas prieks un acuraugs ir viņas meita Helēna. «Protams, mans darbs ir ārkārtīgi interesants: žurnālistiku varētu salīdzināt ar iekāpšanu ātrvilcienā un iztraukšanos cauri nepiedzīvotām situācijām, būtu arī stulbi sūdzēties, ka tas ir drausmīgi grūti – grūti ir strādāt ogļu raktuvē. Taču šim darbam ir arī mīnusi – kad man ir darba nedēļa, savu bērnu praktiski nesatieku. Septiņas dienas neesmu, pēc tam septiņas – esmu un to it kā kompensēju, bet tas ir tikai matemātiski. Tas ir mazs bērns, kuram vakarā gribas mammu, un, kad viņa saka: «zini, kad ar tēti esam lielajā gultā un lasām grāmatu, pagriežos uz to pusīti, kur ir tukšums, un klusībā raudu», tad tas galīgi nesilda sirdi. Bet es tiešām cenšos to kompensēt,» saka LTV ziņu moderatore. Darbs viņai tiešām diktē šādu režīmu – nedēļa ir brīva, bet nedēļu strādā. «Darba nedēļā es no rīta meitu pamodinu uz dārziņu, bet mājās esmu vienos naktī – atbraucu, paskatos, kā bērns guļ. Ziņas rada adrenalīnu, līdz ar to nevar uzreiz uz mutes iekrist gultā un gulēt, lai arī cik ļoti nāktu miegs. Kādas divas stundas lasu grāmatu, ir tāds klusums, ka ausīs džinkst. Tas ir mans laiks.» Lauras dzīvesbiedrs arī strādā LTV, līdz ar to var grafikus saplānot, lai kāds visu laiku būtu ar Helēnu. «Es visu laiku runāju par to, ka viņai manis pietrūkst, bet man taču arī viņas ļoti pietrūkst! Šajā brīvajā nedēļā cenšos būt mājās, iet kaut kur kopā un piedzīvot tos laimīgos brīžus, kas viņai, cerams, iespiedīsies atmiņā daudz vairāk, nekā tas, ka mamma redzēta TV ekrānā, bet viņas atkal nebija mājās. Ja tiešām centies ar bērnu būt kopā, tas paņem ļoti daudz laika, bet tas ir skaists laiks,» tā Laura Vonda.
Laura Vonda
• Dzimusi 1985. gada 9. jūnijā Sanktpēterburgā. «Mēs abi ar brāli Guntaru tur esam dzimuši, jo tētis tur četrus gadus mācījās, un loģiski, ka mamma bija devusies līdzi. Bet tās bija tikai mācības, tāpat bija zināms, ka pēc tam mēs atgriezīsimies. Kad man bija gads, atgriezāmies un tēti aizsūtīja strādāt uz Talsiem»
• Tēvs – IeM Nodrošinājuma valsts aģentūras direktora vietnieks Jānis Vonda
• Māte Ennata, bērnudārza audzinātāja.
«Es visu laiku stāstu tikai par tēti, bet man ir arī ļoti forša mamma!»
• Mācījusies Talsu ģimnāzijā, pēc tam Rīgas Iļģuciema vidusskolā. Pabeigusi Rīgas Stradiņa universitāti, bakalaura grāds komunikāciju zinātnēs
• Latvijas Televīzijas ziņu reportiere, tagad – ziņu moderatore
• Precējusies, dzīvesbiedrs LTV operators Ivans Milovs, meita Helēna (4)