VAKARA ZIŅAS: Māra Matisone Amerikā fano par Porziņģi un vēro frīku šovu

«Sākumā man šķita – ja vien es varētu kaut ar vienu kāju izkāpt Ņujorkas ielās, es būtu laimīga, tik ļoti satraucoši bija domāt par ceļojumu uz Ameriku, taču tagad saprotu: ar vienu reizi plašo aizokeāna valsti apceļot un izbaudīt nav iespējams,» »Vakara Ziņām« stāsta žurnāla «Māja» galvenā redaktore Māra Matisone, kura šoruden kopā ar ģimeni un draugiem devās divu nedēļu ceļojumā uz Ņujorku un Maiami.

Pēc atgriešanās no Amerikas tieši Māra ir visuzrunātākais cilvēks redakcijā – visi vēlas zināt, kā viņai klājies tālajā ceļojumā. »Vakara Ziņas« ir pirmās, kurām Māra atklāj vispārsteidzošākās ceļojumā pieredzētās lietas – frīku parādi Keivestā, tālākajā Amerikas dienvidu punktā, un emocionālākos brīžus latviešu basketbolista Kristapa Porziņģa pārstāvētā basketbola kluba «New York Knicks» spēlē. Un nevar nepieminēt Eda Liedskalniņa būvēto koraļļu pili Floridā!

Debesis un zeme zem kājām

Stāsts par ceļojumu jāsāk ar to, kā Māra nolēma doties tālā ceļojumā un nekur citur kā uz Ameriku. «Eiropā esmu daudzās valstīs bijusi, tāpēc savā apaļajā jubilejā nolēmu doties uz Ameriku. Savu lomu nospēlēja tas, ka Amerikā man dzīvo radi, kuri mūs ļoti laipni uzņēma un kuriem esmu ļoti pateicīga,» stāsta Māra. Jau ceļojuma laikā viņus pārsteidza ziņa par Krievijas lidmašīnas katastrofu Sīnāja pussalā, kas ieviesa zināmas korekcijas lidostu un lidsabiedrību darbībā. «Mēs paspējām salīdzinoši mierīgā atmosfērā aizceļot un atgriezties mājās, lai gan, ja godīgi jāsaka, būtu devušies uz Ameriku, arī pastāvot bailēm par drošību,» atzīst redaktore. Ceļojums sākās ar lidmašīnas reisu uz Stambulu Turcijā, kur bija jāpavada nakts viesnīcā, un jau Stambulā visi reisa pasažieri uz Ameriku tika īpaši pārbaudīti. Ielidojot Ņujorkā, tikai daži jautājumi par vizītes laiku un apmešanās vietu, pirkstu nospiedumi, un viss – esi laipni gaidīts!

Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, īpaši Eiropā, Amerika arī Mārai šķita tāla sapņu zeme. «Pat ja es tikai ar vienu kāju izkāptu Ņujorkas ielās, tas man šķistu sapņu piepildījums,» pie sevis domāja Māra, taču tagad atzīstas: domas un sajūtas, jau Amerikā esot, mainījās – vienkārši šķita, ka esi izbraucis no valsts. Varbūt esmu Berlīnē, varbūt Londonā? Tiesa, eiforiju radīja fakts, ka uz katra pasaules lielpilsētas stūra ir kāds nams, skvērs, ko zina visa pasaule, kas rādīts filmās un neskaitāmās ziņu lentēs – Taimskvērs, Rokfellera centrs, debesskrāpji… Un tagad te, šajā vietā esmu es no Latvijas.

Tieši debesskrāpji ir tie, kuri mulsina un reizē vilina cilvēkus no Eiropas, jo tos nevar salīdzināt ne ar vienu tā saukto debesskrāpi Eiropā. Ņujorkā ir tāda sajūta, ka tu visu laiku skaties debesīs – viens nams augstāks par otru, interesantāks viens par otru. Māra pārliecinājusies: amerikāņi lepojas ar savu valsti, jo visur redzami valsts karogi. Kamēr staigā ar degunu debesīs, pētīdams augstceltnes, nepamani amerikāņu subkultūru, taču vēlāk ar to saskaries ik uz soļa – makdonaldi, kola, Mikimausi… un vēl ķirbju tūkstoši – ceļojums iekrita tieši Helovīna priekšvakarā. «Mums svarīgi bija ieelpot Ņujorkas gaisu,» smejoties saka Māra. «Ņujorka mūs sagaida ar lietu, bet debesskrāpji ietinušies miglā.»

Impērijas štats

Pirmā vieta, ko ceļinieki apmeklēja, bija Dafija skvērs Ņujorkas Taimskvēra ziemeļu pusē starp 45. un 47. ielu, šis skvērs nosaukts par godu kanādiešu – amerikāņu izcelsmes karavīram, priesterim un kara kapelānam, kurš pašaizliedzīgi glābis ievainotos karavīrus Pirmā pasaules kara laikā. No šī laukuma paveras brīnišķīgs skats uz visu Taimskvēru. Māru un ceļabiedrus, protams, pārsteidzis lielākais debesskrāpis Ņurjorkā, Manhetenā – «Empire State Building» – tam ir 102 stāvi, un kopā ar spici, kas atrodas uz jumta, tā augstums sasniedz 443,2 metrus. Šo ēku sāka celt 1930. gadā, gada laikā uzcēla, un tobrīd tā bija augstākā ēka pasaulē (līdz tam augstākā ēka bija Kraislera centra ēka turpat Ņujorkā). Taču savu statusu «impērijas celtne» zaudēja 1972. gadā līdz ar pirmā Pasaules tirdzniecības torņa uzbūvēšanu. Pēc 2001. gada 11. septembra terorakta, Dvīņu torņiem sabrūkot, «Empire State Building» kļuvusi par augstāko ēku Ņujorkā un otru augstāko ASV, par to augstāks ir tikai Čikāgas Vilisa tornis. Ņujorkas štats tiek saukts arī par «The Empire State» (Impērijas štats), no tā arī radies šis debesskrāpja nosaukums, un, kā Māra pamanīja ceļojuma laikā, arī automašīnu numurus rotā šis nosaukums «Empire State», kas piešķir īpašu šarmu tādai ikdienišķai lietai.

Ļoti interesants ir tā sauktais Gludekļa nams («Flatiron Building»), kas ir viens no Ņujorkas simboliem – tievākais debesskrāpis, viena no pirmajām augstceltnēm, uzcelta 1902. gadā. Savas neparastās trīsstūrveida formas dēļ izskatās satriecoši, ja ņem vērā, ka celts pirms vairāk nekā 100 gadiem. Tādā birojā gan būtu labi strādāt! Vēl viena ievērības cienīga vieta, kas raksturo Ņujorku, ir Rokfellera centrs – vairāku ēku, biroja centru kopums ar slidotavu vidū, ko apvij pasaules valstu, arī Latvijas, karogi. Nosaukts multimiljonāra Džona Rokfellera vārdā. Tiešai šajā vietā tiek iedegta slavenā Ņujorkas Ziemassvētku egle. Tieši no Rokfellera ēkas 87. stāva latviešu ceļotāji ierauga Ņujorkas vaibstus visā pilnībā – Hudzonas upe, Bruklinas tilts, Centrālparks, «Empire State Building» un neskaitāmas citas ēkas – cita par citu interesantākas. Tieši no šī nama ir vislabākie skati, daudzi no tiem redzēti filmās un seriālos. Gan ieeja Rokfellera ēkā, gan brauciens uz Brīvības statuju un tās apmeklējums ir iepriekš jāpiesaka – tas jāņem vērā tūristiem, jo var sanākt tā, ka uz Ņujorku esi atlidojis, bet nekur netiec iekšā, jo visas biļetes jau izpirktas… Tieši no kuģīša, kas dodas no Manhetenas uz Brīvības salu, kur atrodas 93 metrus augstā Brīvības statuja, paveras skats uz pilsētu, ko pilnīgi visi iemūžina fotokamerās – šis skats ir pilsētas zīmols.

Kā no kuras puses skaties – Ņujorkā viss ir jauns vai… vecs. Šādu ilūziju rada fakts, ka līdztekus neogotikas stilā celtajai Ņujorkas Svētā Patrika katedrālei (pēc Eiropas mērogiem jauna baznīca – celta tikai 1878. gadā) viens pēc otra ir debesskrāpji, no kuriem daži celti tajā pašā laikā, kad skaistais dievnams. «Apaugusi» ar debesskrāpjiem, modernām celtnēm, baznīca izskatās grandioza, bet Māra saka: gaisotne tajā patīkama un sirdi veldzējoša.

Uz priekšu, Latvija!

«Jau plānojot braucienu uz ASV, sapratām, ka būsim Ņujorkā tieši laikā, kad sākas jaunā NBA (Nacionālā basketbola asociācija) sezona, un tieši šajās dienās Kristapa Porziņģa pārstāvētajai komandai «New York Knicks» būs spēle tieši Ņujorkā,» stāsta Māra. «Latvijā mēs nevarējām nopirkt biļetes, bet mums tās nopirka amerikāņu draugi – sākotnējā cena no 78 dolāriem kopā ar nodokļiem izauga līdz 100 dolāriem. Mēs nopirkām arī krekliņus ar Porziņģa vārdu – T kreklu cena ir 30 dolāri, bet basketbola formas krekls maksā jau 70 dolāru. Ņujorkā, kluba mājvietā, spēles notiek «Madison Square Garden» arēnā, kurā ir vairāk nekā 18 000 vietu. Noskaidrojām iepriekš, ko drīkst un nedrīkst ņemt uz spēli – fotoaparātu nē, nācās izlīdzēties ar telefonu, lai iemūžinātu tik vēsturisku spēli. Mums, starp citu, līdzi bija Latvijas valsts karogs, tomēr apsardze pateica, ka karogu izmantot spēles laikā nedrīkst, paskaidrojot, ka tādi ir kluba noteikumi. Taču neviens mums neaizliedza skaļi just līdzi Kristapam Porziņģim un saukt «Latvija! Latvija!». Laikam tāpēc mēs arī izcēlāmies, jo ne viens vien cilvēks prasīja, vai mēs no valsts, ko pārstāv Porziņģis. Tiesa, tā bija, šķiet, tikai otrā sezonas spēle, kad Porziņģis vēl nebija iespēlējies.»

Pirms spēles ikvienam apmeklētājam izdalīja krāsainus – oranžus vai zilus – krekliņus atkarībā no vietas zālē, tas radīja kopības izjūtu, taču Māra secinājusi: amerikāņu fani ir daudz mierīgāki, salīdzinot ar Latvijas faniem. Arēna pilna, bet fanu balsis pieklusinātas. Viņi izkliedza tikai divus saukļus, kas esot arī tradicionālie saukļi – «Let’s go!» (Uz priekšu!) un «Defence!» (Aizsardzībā!). Klātesošie parasti tiek arī informēti, kādas slavenības apmeklē konkrēto spēli, un uz šo bija ieradies amerikāņu aktieris Deivids Duhovnijs. Spēles atklāšanu Māra iemūžinājusi nelielā video, un redzētais tiešām šķiet grandiozs. Kā basketbola svētki! Diemžēl todien «New York Knicks» zaudēja «Atlanta Hawks». Par piemiņu uz mājām krustdēlam Markum Māra atvedusi arī līdz šim slavenākā «Knicks» spēlētāja Karmelo Entonija kreklu. «Kad prasījām Porziņģa kreklu, viņi nemaz nevarēja izrunāt, bet uzreiz jautāja: sesto numuru, ja? Un vispār veikalos pārdošanā bija tikai Entonija un mūsu Porziņģa krekli – laikam jau tad sajuta, ka uzlecošā zvaigzne!» domā Māra. Sajūtas šajā spēlē viņai patiešām grūti aprakstīt: «Ļoti pacilājošas, liela arēna, daudz cilvēku, bet pašā vidū, centrā, spēlē mūsu Latvijas puisis, viņu zina visa Amerika. Mūs pārņēma neizsakāms lepnums.» Interesentiem arēnas apsardze ļāva apskatīt arī treniņu procesu, bet Porziņģis diemžēl nebija iznācis.

Latvietis Floridā

Nākamo pārsteigumu Latvijas ceļotājiem sagādāja Koraļļu pils, ko izveidojis latvietis Eduards jeb Eds Liedskalniņš no Stāmerienas. Dzimis 1887. gadā, pārcēlies uz Ameriku – leģenda vēsta, ka nelaimīgas mīlestības dēļ, proti, līgava viņu pametusi īsi pirms kāzām, un tieši Floridā (konkrēti «Leisure city») viņš sācis būvēt iežu parku («Rock Gate Park»), kas tikai vēlāk, jau pēc Eda nāves, nosaukts par Koraļļu pili, jo viss parkā uzcelts no koraļļiem, kuri atrasti pārakmeņojušies pludmalēs. Pili Eds cēlis 28 gadus līdz pat savai nāvei, un tā patiešām ir iespaidīga – no koraļļu bluķiem izveidoti dažādi objekti, arī istabas, un joprojām ir mīkla, kā viens cilvēks varēja to paveikt. Daži no objektiem ir vairākas tonnas smagi, taču to īpašā novietojuma dēļ pat bērns tos var pagriezt… «Jūs jautāsiet, kā viens vīrs bez palīdzības to izdarīja? Ar vienkāršiem darbarīkiem, pacietību un neizmērojamu iztēli,» – tā skan atbilde uz šo jautājumu Koraļļu pilī. Māra stāsta, ka pilī par gidi strādā Patrīcija, kura, uzzinot, ka ir ciemiņi no Latvijas, bijusi īpaši priecīga, jo tā gadās ļoti reti. Eds interesējies par astronomiju, tāpēc pilī atrodamas planētas un saules pulkstenis, kurš rāda ļoti precīzi. Tāpat pilī vienā no istabām ir izkapts. «Protams, mēs zinām, kas tā ir,» Patrīcijai teikuši latvieši. Eds šo amerikāņiem svešo rīko sameistarojis pats. Šajā pilī video dziesmai «Sweet sixteen» veidojis arī dziedātājs Bilijs Aidols. Dziesmas nosaukumā ir arī atbilde, kāpēc Eds cēlis šo pili – saviem saldajiem sešpadsmit. Ar saules pielietā («Sunshine state») štata, kā tiek saukta Florida, sajūtu Māra atgriezās mājās, un saules tagad, visticamāk, pietiks visai Latvijas ziemai.

Un tālāk frīku šovs

«Pēc Ņujorkas rudens mūs pārsteidza ļoti liels karstums Maiami – plus 30 grādi, turp lidojām ar vietējo avioreisu,» tālākajos ceļojuma iespaidos dalās Māra. «Tas bija nākamais skaistākais piedzīvojums mums visiem – ar amerikāņu draugu palīdzību noīrējām auto un devāmies uz tālāko Amerikas dienvidu punktu Keivestu Floridā – tā atrodas uz salu sazarojuma, ko no abām pusēm apskalo ūdens – no vienas puses Meksikas līcis, no otras Atlantijas okeāns. Kartē tā izskatās kā ceļš bez sauszemes – šoseja pāri jūrām. Otrpus – gandrīz ar roku aizsniedzama – Kuba.

Keivestā Māru un līdzbraucējus sagaida festivāls, par kuru viņi pat nenojauta. «Ja būtu zinājuši, kārtīgi sapostos,» Māra joko, un, kad viņa parāda fotogrāfijas, es saprotu, ko viņa ar to domā. Izgreznojušies kā dīvainīši vai daži pat pilnīgi pliki, tikai visintīmākās vietas noslēpuši aiz putnu spalvām vai uzlīmējuši zelta zvaigznes, cilvēki devās ielās. Māra sākumā padomājusi, ka viņi visi ies gājienā, kas plānots, iestājoties tumsai, taču izrādās, ka tie ir skatītāji un arī viņai vajadzētu ģērbties līdzīgi, ja vēlas nopelnīt kādu dāvanu – jo plikāks, jo vairāk kreļļu, ko skatītājos meta gājiena dalībnieki. Dažāda vecuma cilvēki (saprotamu iemeslu dēļ neviena bērna, un pat jauniešus Māra redzēja tikai dažus), tērpti krāšņās drānās, izkrāsojušies, rotājušies ar spalvām, spīguļiem, parūkās, spīdīgos audumos vai puskaili – plikiem dibeniem, kailām krūtīm (arī apgleznotām). Visvairāk Māru pārsteidza vīrieši, kuri nekautrējās pilnīgi kaili staigāt pa ielu, piesedzot tikai savu vīrišķo simbolu ar nelielu drāniņu vai uzvelkot tam spilgti rozā cepurīti. Krelles kaklā, un aiziet! Visi vēlējās fotografēties, visi smaidīgi, jautri. «Jo trakāk, jo labāk,» – tā šo pasākumu nosauca Māra. Vēlāk noskaidrojās, ka tas ir ikgadējs Fantāzijas festivāls, kuram katru gadu cita tēma – šogad «Visu Svēto starpgalaktiku frīku šovs». Interesanti, ka gājiena priekšgalā brauca policisti un cilvēki skaļi viņiem uzgavilēja. Šāds festivāls Keivestā notiek jau divdesmit piekto gadu, piemēram, 1983. gadā tas bija veltīts Tenesija Viljamsa lugām, 1989. gadā – nākotnes vīzijai – kā dzīvosim 2089. gadā? Bet 1990. gadā – Karību fantāzijām. Ir bijuši festivāli, veltīti «mistiskiem rītiem, monstrīgiem vakariem», pirātiem, punduriem un politiskajiem dzīvniekiem. Vēsture liecina, ka šis festivāls izgudrots, lai veicinātu tūrismu un vairotu pilsētas pievilcību nesezonas laikā. Turpat netālu no Keivestas ir arī Keilargo, kur baudīt atpūtu, vienkārši peldoties un sauļojoties. «Citi nemaz nepeldējās okeānā, bet mēs gan – nevarēja taču laist garām tādu iespēju! Pārējie – tikai baseinos turpat krastā,» piebilst Māra.