Latvijas leģendārā grupa «Remix» šoruden atzīmē savu 30. jubileju, kurai par godu nupat izskanējuši vairāki koncerti un iznākusi arī grāmata. Mūziķu dzīvesveids bijis interesantu notikumu piesātināts – par to, kas kādreiz piedzīvots, »Vakara Ziņām« stāsta grupas ģitārists Aivars Hermanis.
Gruzijā ar vīnu uzmanīgi!
«Protams, visu nemaz nevar stāstīt, bet visvisādi kumēdiņi ir bijuši. Piemēram, reiz bijām Gruzijā, spēlējām Tbilisi. Pirmajā koncerta daļā uzstājās tāds Soso Pavliašvili, kas uzvarējis arī konkursā «Jaunais vilnis» – tolaik gan viņš vēl nebija tik populārs, bet mēs gan Krievijā jau bijām «stāri». Protams, gruzīnu viesmīlība sita augstu vilni, vīni lija no rīta un vakarā. No tiem pārdzerties ir grūti, bet žvingulis rodas pamatīgs. Kādā vakarā aizejam uz klubu, kas tādā kā pagrabiņā. Dzeram, dejojam un arī uzdziedam. Jāiet uz viesnīcu. Igo ar Vilni Krieviņu abi saķērušies kaut ko smejas, iet, iet un – bladāc – nokrīt pa trepēm! Protams, droši vien sasitušies, taču vīna iespaidā jau to nejūt. Aizejam uz viesnīcu, bet tur kārtējais gruzīns ar vīnu benzīna kanniņā ir klāt. Gala rezultātā aizgājām visi gulēt. No rīta Krieviņš iet uz tualeti, izrādās, aizmidzis ar visām drēbēm un cepurē. Pie spoguļa skatās – o, cepure! Bet tā nenāk nost! Prasa Edžam Glotovam, ar kuru dzīvoja vienā numuriņā, kas noticis, kāpēc tā?! Izrādās, ka kaut kur pārsitis galvu, asinis piekaltušas, bet viss normāli – nekāda smadzeņu satricinājuma, tikai «pohas»!»
Kā Marhils Armēnijā tika
«Paredzēta uzstāšanās Armēnijas galvaspilsētā Erevānā – lieli pilsētas svētki, tā teikt, liela «soļanka», uzlūgti daudzi Krievijā pazīstami mākslinieki, arī mēs. Bet patiesībā – tikai uzkāpt uz skatuves un nostāvēt uz tās, nospēlējot divus numurus zem fonogrammas. Solījās samaksāt pieklājīgu naudu. Iepriekšējā dienā bija sarunāta došanās uz televīziju, lai parādītu kādus klipus, intervijas. No rīta Rīgā atnākam uz lidostu, bet Marhila nav – aizgulējies. Ja vajadzētu spēlēt «dzīvajā», tā būtu pamatīga katastrofa, bet uz fonogrammas spēlējot – nekas, nospēlēsim bez viņa. Protams, visi saskumuši, aizbraucam uz Erevānu, iekārtojamies viesnīcā, aizejam uz vietējo krogu. Nākamajā dienā izdomājam iziet pastaigā pa pilsētu, apskatīties, kur tā skatuve atrodas. Laiks silts, putniņi čivina, viss jauki. Skatāmies, veči būvē skatuvi, kaut kāds piemineklis, bet pie tā pakāpieni. Ejam tuvāk – uz viena no pakāpieniem sēž tāds sakņupis tēls – Marhils! Pa kaut kādiem ceļiem un neceļiem, no Maskavas vai sazin kurienes tomēr atlidojis! Telefona numuru viņam nebija, nevienu viņš tur nepazina, līdz ar to viņš arī nezināja, kur doties! Tādējādi vienīgā loģika bija – agri vai vēlu tie džeki taču parādīsies estrādē, viņiem te jāspēlē! Mēs bijām priecīgi viņu satikt, bet viņš droši vien bija vēl laimīgāks par mums.»
Kad palīdz pat premjers
«Lielākoties gan mums visas ķibeles beigušās laimīgi. Reiz mums bija brauciens, kur vajadzēja spēlēt jauniešiem Haiko – Somijā, kādus 50 kilometrus no Helsinkiem. Šajā vietā notika Pasaules latviešu saiets, uzstājās latviešu grupas, kā arī ārzemju latviešu grupas. Kopā visi tur «tusēja». Pēc tam nākamais brauciens jau bija uz Helsingborgu Zviedrijā, kur savukārt bija kāds cits latviešu saiets, tikai pieaugušajiem, bet pēc tam pats galvenais koncerts bija Austrumvācijā – uz lielas skatuves kādā rokfestivālā. Lai būtu ērti, jo instrumenti tomēr smagi, braucām ar prāmi un savām mašīnām. Aizbraucam uz Tallinu, tur vēl vajadzēja nopirkt apdrošināšanu – pie mums tolaik tā vēl bija neierasta lieta. Apstājamies, mūsu menedžeris Ēriks Naļivaiko kārto lietas, noliek diplomātiņu ar dokumentiem un akreditatīvu par 20 000 austrumvācu markām, kas mums izdalītas, arī pasi ar vīzu. Viss it kā izdarīts. Atminos, ka toreiz vēl bija degvielas krīze – ieraugām kādu igauni, prasām, kur te var tikt pie benzīna? Viņš saka – brauciet ātri, tepat aiz stūra ir, tikko sāka dot, nav pat nekādas lielās rindas! Salecam savās žiguļmašīnās, Ēriks arī, un braucam uz benzīntanku. Bet diplomātiņš palika turpat pie mājas karnīzes nolikts. Atbraucot atpakaļ, konstatējām, ka diplomātiņa jau vairs nav. Labi, nauda, bet padomju laikā palikt bez pases – smags gadījums. Mums bija viena diena laika. Ko darīt, vai varam nomenedžēt visu šo situāciju tā, ka dienas laikā svešā valstī uztaisīt pasi? Piezvanīju Mārim Gailim, kurš tolaik bija premjers – mobilo telefonu nebija, sekretāre mūs savienoja –, pastāstīju mūsu sāpi un palūdzu, vai viņš nevar piezvanīt igauņu premjeram un palūgt, lai Ērikam izsniedz zilo pasi, ar kuru ārzemēs tolaik varēja strādāt. Kādas divas stundas pirms kuģa atiešanas viņš iznāca no vēstniecības ar pasi, kurā bija zīmogs ar atļauju izbraukt no valsts. Tiesa, tajā nebija vīzas – ne Zviedrijas, ne Somijas, līdz ar to padomju robežsargi nedrīkstētu laist Ēriku uz kuģa, jo viņš taču izbrauc uz ārzemēm. Ar balzamiem un savām runas dotībām viņš tomēr uz tā kuģa tika. Taču Helsinkos viņu robežsargi savāca un vienkārši ielika «būrī» – tur vairs neko nevarēja izdarīt. Pēc tam nācās caur vēstniecības konsulāro daļu viņu pestīt laukā. Tad vēl vajadzēja no ostas dabūt ārā viņa mašīnu, kurai bija divas «mīkstas» riepas – gaiss izlaists vai kāds pārdūris. Pēc šiem piedzīvojumiem braucām uz Haiko un – riktīgi «piemetāmies». Brīnumainā kārtā viss tomēr beidzās laimīgi, bet mums vienmēr viss beidzas laimīgi.»
Maskavā «blato» ar limuzīnu
«Kad Fredis Madžulis kopā ar Ēriku Naļivaiko gāja, tad tas bija kā caur mūriem. Piemēram, Maskavā kaut ko vajag izdarīt vai nokārtot, bet tur visur priekšā armijnieki, kas negrib ne kustēties, ne kaut ko saprast. Atnāk menedžeris Fredis garā mētelī un hūti galvā un visus nokomandē – «stojaķ, smirno!» Lai gan viņš nekāds oficieris nebija, padomju armijā laikam praporščiks. Un viņam sanāca! Tolaik Krievijā bija prezidenta Borisa Jeļcina iecelšanas amatā ceremonija, uz to ieradās arī mūsu menedžeris no Amerikas puses Ralfs Augstroze, kas savulaik kārtoja projekta «Riga» lietas. Viņš varēja tikt uz šo kronēšanas pasākumu, iedot dāvanu, paspiest roku – tas viss, protams, diplomātiskā ceļā. Viņi no Kopenhāgenas atlidoja uz Rīgu ar privāto lidmašīnu un paņēma Fredi uz Maskavu līdzi, kuram bija kārtojamas darīšanas aģentūrā «Sojuzkoncert» saistībā ar koncertiem. Maskavā bija pasūtīts vai nu vienīgais, vai nu viens no diviem milzīgajiem limuzīniem, veči brauc uz Kremli, bet tur uz trīs stundām limuzīns ir brīvs. Fredis saka – aizbraukšu savās darīšanās! Brauc, tikai esi laikā atpakaļ! Pretējā mājā Krievijas ģenerālprokuratūra, viņš aizbrauc uz turieni, šoferim liek iebraukt prokuratūras stāvvietā, bet saka – es tur tagad uziešu, bet tu pēc 15 minūtēm uzsignalizē! Uzgājis pie vietējā šefa un runājas, atskan signāls, Fredis saka – oi, laikam mans šoferis piebraucis, pieiet pie loga! «Sojuzkoncert» šefs arī pienāk līdz logam, ierauga limuzīnu. Ai, nekas, viņš pagaidīs – tā Fredis! Ja tā droši uzvedas, tad tas nostrādā, jo citādi Maskavā neko nepanāksi. Nezinu, sen neesmu tur bijis, varbūt kaut kas ir mainījies.»
Amerikā bez miljoniem neiztikt
«Tolaik mums gadā bija ap 150 koncertiem, taču varēja iegadīties arī tā, ka vienā dienā ir pat trīs pasākumi. Piemēram, vakarā galvenais izgājiens valsts centrālajā «Rossija» zālē, bet līdz tam vēl var paspēt nospēlēt kādus divus «unplugged» koncertus Maskavas vietējos kultūras namos. Ģitāra un klavieres ir uz vietas, mēs ar Žeņu Ščapovu spēlējam, Igo dzied, un ar mazo «busiņu» uz turieni braucam. Šādā veidā mēs mierīgi kādus četrus koncertus dienā varējām nospēlēt. Protams, tā varēja arī nopelnīt – tā mēs īsā laikā tikām pie iespējām veidot privātos videoklipus, arī tikt pie labas aparatūras.»
Jāatgādina, ka «Remix» beigu sākums bija došanās uz Ameriku, kur gan grupa tika pieteikta kā projekts «Riga». «Mēs uz to tiecāmies un lielā mērā arī pat realizējām, protams, lielā mērā pateicoties arī tiem notikumiem, kas tolaik risinājās. Boriss Grebenščikovs, «Gorky Park», Laima Vaikule un mēs uz šī viļņa arī izgājām tālāk. Tiesa, kā «Riga», nevis kā «Remix». Jā, nesanāca, kā bija plānots, bet tas, ko mēs tur piedzīvojām, varbūt pat vairāk vērts nekā tas rezultāts. Amerikā ir tūkstošiem grupu, kas kaut ko vēlas tur sasniegt, bet tikai vienai varbūt patiešām arī izdodas. Mūsos ieguldīja kādu miljonu dolāru, «Gorky Park» – 6 miljonus, varbūt tāpēc arī tāds rezultāts. Taču būtībā tajā brīdī mēs jau mēģinājām ar ratiem dzīties pakaļ vilcienam – tā bija izraušanās aiz priekškara, mēģinājums tikt tālāk. Skaidrs, ka visiem mūziķiem no padomijas bija tāds sapnis.» Kādas «Remix» turpmākās gaitas? «Nu, ik pa laikam gan uzspēlēsim, taču nekas jauns droši vien nenotiks. Sanākt kopā un satikties ir forši, bet – ko mēs varētu darīt regulārajā darbībā?! Braukāt pa Krievijas klubiem?! Nav vairs tas vecums, turklāt katram taču savi darbi.»
