RECENZIJA: Ivo Fomins - "Nekas jau nebeidzas"

Pēc skaita piektais Ivo Fomina soloalbums ar skaņu materiāla pārbagātību neizceļas: deviņas dziesmas, no kurām „Nekas jau nebeidzas” un „Putni bez spārniem” jau līdz nelabuma ir atklausītas radiostacijās, pazīstama ir arī „Šodien”, savukārt „Zeme griežas lēni” ir sapludināta ar tituldziesmas motīviem. “Parasti albumos ir atrodamas divpadsmit un vairāk dziesmu, bet es izlēmu, ka pietiks ar deviņām tādām, kuras ir tematiski vienotas un par kurām mēs grupā esam pārliecināti, ka tās ir mūsu šī brīža labākās,” skaidro Ivo.

 „Albuma nosaukums runā pats par sevi - darbs pie sasniegtā nekad neapstājas un mūs gaida arvien jauni izaicinājumi. Dziesmas ir par mīlestību, par dzīvi, un par to, kā mēs šobrīd jūtamies. Esam rūpīgi pie tām strādājuši. Tās viena otru saturiski un muzikāli papildina, un veido kopīgu stāstu. Iespējams, kāds tajās saklausīs nelielu kantrī noskaņu vai poproka pazīmes, bet tas nav neapzināti. Man gribējās mazliet pārkāpt viena žanra robežas. Izpildu to mūziku, kas man vislabāk patīk un daudz neprātoju par to, kādā žanrā kāds to ierindos.” Jaunais albums muzikāli un tehniski organizēts un ierakstīts Liepājā – Ivara Sudmaļa un mūziķu izveidotajā ierakstu studijā Roberta Dintera virsvadībā. Savukārt Labo ierakstu studijā Rīgā Jānis Kalve veicis skanējuma apstrādi un tā saucamo miksēšanu.

PAR. Ja dziesmas pieriebušās no to pārāk biežās skanēšanas radiostacijās, tas jau nenozīmē, ka tās ir sliktas – kaut vai tas pats „Nekas jau nebeidzas” ir nāvīgi lipīgs gabals. Taču absolūtā pērle ir „Klusētājs” – lūk, ko gribētos dzirdēt no Latvijas spēcīgākās roka balss īpašnieka Ivo Fomina! Jāpiebilst, ka albumā teicami sevi pierādījis ģitārists.

PRET. Žēl, ka Ivo Fomins priekšroku dod tik primitīvai shēmai: jebkurai auditorijai derīga rokbalādīte + jebkurai auditorijai derīgi vārdi par mīlestību = droša nokļūšana radiostaciju apritē un apmeklēti koncertus (tajos gan viņš nudien ir spēcīgs). Nu ko, var arī tā... Dziesmu teksti brīžiem apšķebina gandrīz vai fiziski – varētu jau tajā vainot to autoru Guntaru Raču, taču viņš „ražo” pēc pasūtītāja vēlmēm, tāpēc nosodošos skatus nākas vērst Liepājas virzienā. CD tā saucamais buklets vispār ir „šedevrs”. Tā pirmajā lapā ir paldiesvārdi, kurus izteikuši „Ivo, Roberts, Ēriks, Kristaps” – šī ir vienīgā informācija, kas ļauj secināt, ka Ivo grupā joprojām ir Roberts Dinters (ģitāra), Kristaps Leitis (basģitāra) un Ēriks Hanzovskis (bungas). Pārējās lapās ir sponsoru logo. Un viss. Taču viens gan Ivo ir izdevies – atkārtots Latvijas rekords! Līdz šim par dziesmu piedziedājumu apnicīgāko atkārtotāju varēja dēvēt Normunda Pauniņa „Otru pusi” – apskatnieks kādā dziesmā saskaitīja astoņas šādas reizes. Dziesmā „Mans ceļš” Fomins jaunākais šo sasniegumu atkārto – arī te piedziedājums tiek atkārtots akurāt astoņas reizes. Nu taču, Ivo, devīto, tu to vari, mēs tev ticam!