VAKARA ZIŅAS: Vilcāne veselību atjauno Nāves jūrā, bet depresiju kliedē Parīzē

Tautā mīlētā estrādes māksliniece Margarita Vilcāne ar dzīvesbiedru Juriju Skopu nupat atgriezušies no astoņu dienu brauciena, kuru pavadīja Izraēlā pie Nāves jūras. Uzkrājusi spēkus tumšajiem rudens un ziemas vakariem, dziedātāja jau sākusi gatavoties savai 75. dzimšanas dienai, ko atzīmēs uz koncertzāles «Rīga» skatuves.

Ceļojums uz Nāves jūru

«Tā ir apsolītā Svētā zeme, un, tur esot, savādāk elpojas, savādāk domājas, un tāpēc radās lēmums arī šogad atkal aizbraukt uz Nāves jūru,» teic Margarita Vilcāne.

«Šajā vietā īpaša skaistuma mūsu izpratnē nav – melna jūra un neglīti kalni smilšu krāsā. Te sastopama visa Mendeļejeva tabula. Nekādā karstumā un tveicē nevar dabūt saules dūrienu, tādēļ nav jāliek cepure galvā,» skaidro estrādes dziedātāja. Pāris nolēmis, ka šā brauciena mērķis būs ārstnieciskos nolūkos. Katru rītu sākuši ar puslitru svaigi spiestas granātābolu sulas. Tas bijis kas vienreizējs un dopings visai dienai. Taču par visu pēc kārtas.

«Kad iebraucām, bija ļoti karsts, un turienieši teica, ka tas esot anormāli, ka tā nemēdzot būt. Nākot taču ziema, un pirms tam sākas lietus periodi. Bet nekas tamlīdzīgs mūs nesagaidīja. Vienīgi kādu nakti bija negaiss. Gāju skatīties – balta ūdens siena, pērkons un neskaitāmi zibeņi. No rīta piecēlāmies, it kā naktī nebūtu lijis, atkal bija spoža saule,» atceras Margarita.

Dzīvojuši viesnīcā, kas speciāli domāta Nāves jūras apmeklētājiem. Viesnīcas teritorijā ir milzīgi baseini, kuros nemitīgi mainās ūdens. «Ļoti laba ir ēdināšana, un svarīgi, ka tur var droši ēst uz jebkura ielas stūra. Ēdienkartē ir ļoti daudz dārzeņu. Viesnīcā pieteicām gan brokastis, gan vakariņas. Uzkodu galds bija tik plašs, ka es tikai to vien baudīju. Nezinu, kāda viņiem tradicionālā virtuve, bet bija ļoti daudz zivju,» par gastronomisko pusi stāsta dziedātāja.

«Uz Nāves jūru nevar tā uz dullo braukt, ir jāpainteresējas, kā tur jāuzvedas. Ir zināms, ka jūrā nedrīkst atrasties vairāk par 15 minūtēm. Jāuzmanās, lai ūdens netrāpās sejā un acīs – nedod Dievs! Tad ir jāskalo ar litriem ūdens. Vai nu paguli, vai pasēdi Nāves jūras ūdenī – tas pēc katra vēlmēm. Mēs trīs reizes dienā gājām ūdenī – no rīta, ejot projām un vakarā. Man visvairāk patika vakarā, kad saule rietēja. Tad satumsa, spīdēja mēness un zvaigznes. Pretī redzamais Jordānijas krasts bija vienās ugunīs,» tā Vilcāne.

Lai tiktu uz Nāves jūru, dziedātāja ar dzīvesbiedru jau šā gada 2. februārī nopirkuši lidmašīnas biļetes un rezervējuši viesnīcu. «Šī unikālā vieta ir ļoti pieprasīta. Turp brauc cilvēki ar ļoti nopietnām kaitēm – psoriāzi, artrītiem. Ja kādam bija ādas kaites, tās tika drīz izārstētas.

Ārstnieciskā kosmētika, kas gatavota uz Nāves jūras minerālu pamatiem, ir unikāla. Tā ir daudz dārgāka par izslavēto franču kosmētiku. Tur ir ļoti daudz veikalu ar Nāves jūras kosmētiku. Uz Jeruzālemi un Bētlemi arī varēja pieteikt ekskursijas, taču mēs atteicāmies, jo tur šobrīd ir nemierīgi,» stāsta māksliniece.

Parīzē pie Manē gleznas asaras birst kā pupas

Margarita Vilcāne ir kaislīga ceļotāja. Viņa redzējusi daudzas zemes – gan tad, kad aktīvi koncertējusi, gan arī vēlāk. Abi ar vīru tagad divreiz gadā ceļojot – agrā pavasarī un vēlā rudenī. «Uz Parīzi es varu braukt vairākkārt – tā ir mana pilsēta, un es tur ļoti labi jūtos. Kad lasu dažu cilvēku atsauksmes, ka tur ir netīrs un daudz krievu, es gan tā nedomāju, jo, kur vien eju, tur nav netīrs, un arī krievu tur nav tik daudz. Mēs uz Parīzi braucam privāti, neizmantojot tūrisma firmu piedāvājumus. Paši rezervējam viesnīcu, sastādām apskates programmu. Parīzē es tik labi jūtos! Tā ir mana pilsēta!» priecājas estrādes dīva. Pagājušajā reizē uz savu sapņu pilsētu aizbraukusi trauksmainā noskaņojumā, var teikt – pat depresijā, bet, kad muzejā apsēdusies pie Eduāra Manē gleznas, asaras sākušas birt kā pupas. «Mēs ar vīru esam kā ķerti uz muzejiem, uz gleznām. Kad iznācu no muzeja, depresija bija kā roku noņemta un viss bija kārtībā. Glezniecība arī ārstē,» pārliecinājusies Margarita.

Estrādes zvaigzne apceļojusi ļoti daudz valstu – Ameriku, kur tagad dzīvo dēls Andris ar ģimeni, Izraēlu, Nepālu, Indiju, Kubu un daudzas Eiropas valstis. «Nevar aizmirst arī tos braucienus, kuri notika aktīvās koncertēšanas laikos. Tā bija visa lielā Padomju Savienība – Sahalīna, Murmanska, Kamčatka, īstā Sibīrija, arī Vidusāzija, Kaukāza republikas. Un ne jau tikai vienu reizi tur būts, bet vairākkārt.»

Uzdziedās ar skatuves partneri Ojāru Grīnbergu

Cienījamajai māksliniecei 16. decembrī ir lieli svētki – 75. dzimšanas diena. «Man šodien nepietrūkst skatuves, jo atteikšanās no koncertdarbības bija absolūti apzināta. Es nepiekritu turpināt ne par kādu samaksu. Tas jau bija 2006. gadā, kad Latvijas Nacionālajā teātrī izskanēja mana pēdējā soloprogramma.

Šogad 16. decembrī manā dzimšanas dienā koncertzālē «Rīga» izskanēs jubilejas koncerts. Ar ko es pārsteigšu? Neviena pirmatskaņojuma nebūs – būs vecās, skaistās dziesmas. Tās noteikti skanēs savādāk, jo arī es esmu savādāka.» Margarita cer, ka 16. decembra koncertā piedalīsies arī viņas skatuves partneris Ojārs Grīnbergs. «Mēs esam tik atšķirīgi cilvēki pēc dzīvesveida, uztveres, uzskatiem, gaumes. Galu galā varbūt mēs uz skatuves papildinājām viens otru? Rēķinājusi neesmu, cik gadus kopā nodziedājām, jo es neko nerēķinu. Kopā dziedāt sākām no 1968. gada.

Es tiešām domāju, ka man ir bijis ļoti skaists mūžs. Tā ir Dieva laime, Dieva pirksts darīt savā mūžā to, kas tev patīk. Es neko citu nevarēju iedomāties. Strādāt, gūt baudu no tā, ko dari. Ko vēl dzīvē cilvēks var vēlēties?» jautā Vilcāne.

Vaicāta, kā tagad paiet viņas dienas, dziedātāja atzīst, ka tas ir vājprāts, jo dienas ir tik īsas. Abiem ar vīru dzīvoklī ir savas teritorijas, jo abi sapratuši, ka grib laiku pavadīt savādāk. Vilcāne daudz lasa, bet ne internetā – to viņa vispār neatzīst. «Manam vīram ir ļoti liela bibliotēka, un pēkšņi es izdomāju pārlasīt visu dramaturģiju – Olbi, Viljamsu, Beketu, Milleru,» viņa atklāj.

Vai Margarita ir laimīga sieviete? «Es jau daudz ko varētu teikt! Bet, ja roku uzlieku uz sirds – nedrīkstu žēloties un nedrīkstu teikt, ka nē. Tas būtu ļoti negodīgi pret likteni, ļoti negodīgi pret Dievu! Žēloties par dzīvi nevaru, jo dzīvoju pilnīgā mierā un saticībā ar sevi. Es gribētu beidzot rimties un pieņemt dzīvi un cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Šad tad man tas izdodas, bet reizēm esmu tāda panikas cēlāja. Gribētu dzīvot pilnīgā sirdsmierā.».