HUMORS: Omu­lī­gais ķir­bis vai ne­gan­tais pi­pars – kas esi tu?

Ja kāds nā­kam­reiz te­vi no­sauks par kā­post­gal­vu, zi­ni – tas ir kom­pli­ments. Kā­pos­ti ir vi­sai ve­se­lī­gi, tur­klāt de­mo­krā­tis­ki lē­ti, omu­lī­gi un jau­ki dār­ze­ņi. Vis­pār vi­si dār­ze­ņi ne­no­lie­dza­mi ir gan sa­vā zi­ņā skais­ti, gan vēr­tī­gi, gan in­te­re­san­ti. Klāt ra­žas laiks, un kas var būt la­bāks par te­pat mī­ļa­jā tēv­ze­mī­tē audzē­tu ko­šu un ve­se­lī­gu dār­ze­ni? Arī dār­ze­ņi, glu­ži kā ļau­dis, teh­ni­ka, pro­ce­si, ka­ķi un zie­di, ir pla­nē­tu aiz­gā­dī­bā, katrs ar sa­vu ener­ģi­ju, rak­stu­ru, spē­ku, stā­dī­ša­nas (sē­ša­nas) un ra­žas no­vāk­ša­nas lai­ku.

To­mēr kat­ram dār­ze­nim pa­šam par se­vi tak arī ir rak­sturs. Ne­viens ne­sa­jauks bur­kā­nu ar pi­pa­ru vai ne­teiks, ka mār­rutks ir glu­ži tas pats, kas to­māts. Nu, viss kā pie cil­vē­kiem, kam kat­ram savs rak­sturs un īpa­šas... īpat­nī­bas!

Tā­tad – kāds dār­ze­nis esi tu?

Auns - Či­li pi­pars

Ass un ko­dīgs, spics un ne­gants. Ma­zās de­vās pie­šķir pi­kan­tu­mu, lie­lās – re­ti kurš var ilg­sto­ši pa­ciest. Ēdien­kar­tēs ar či­li pi­pa­ra sim­bo­lu at­zī­mē īpa­ši de­dzi­no­šus ēdie­nus. Tie­sa, mēdz būt arī lie­gi či­li pi­pa­ri­ņi. Efek­tīgs un re­dzams. Tu va­ri to iz­žā­vēt, sa­malt un ie­likt tū­ti­ņā, bet pat tad tas ne kri­pa­tu ne­zau­dēs no sa­va ne­gan­tu­ma.

Vēr­sis - Kar­tu­pe­lis

Īsts pa­ma­tī­gu­ma ie­mie­so­jums, zem­nie­cī­bas sim­bols. Ja tev pa­gra­bā kar­tu­pe­lis, ba­dā ne­kad ne­no­mir­si. Labs un de­rīgs dār­ze­nis, pa­ma­tu pa­mats, bet sa­vu la­bu­mu ne­afi­šē ar ko­šu ār­ie­ni un pār­smal­ci­nā­tām ma­nie­rēm. Viņš pa­cie­tī­gi gai­dīs, kad būs tev va­ja­dzīgs, un tad dos va­ja­dzī­go at­bal­stu un spē­ku. Un, jā, iz­ska­tās vi­si kar­tu­pe­ļi gan­drīz vie­nā­di, ta­ču – cik daudz­vei­dī­gus ēdie­nus no tiem var pa­ga­ta­vot! Jā, jā, vien­kār­šais kar­tu­pe­lis ir ar lie­lu ra­do­šo po­ten­ci­ālu.

Dvī­ņi - Zir­ņi

Uz­sist kla­ču, pa­pļā­pāt, ap­mai­nī­ties zi­ņām – to vis­jaut­rāk da­rīt ba­ri­ņā. Zir­nis iz­birs, aiz­ri­pos, aiz­li­dos, cik vien tā­lu var, un ie­ri­pos vis­sī­kā­ka­jā šķir­bi­ņā. Ja nu tur kaut kas in­te­re­sants? Un tik skais­ti zir­ņa zie­di! Stī­go un vi­jas augš­up un uz vi­sām pus­ēm, kā­ri klau­so­ties, ko viens tau­re­nis ie­čukst, lai tū­daļ zi­ņo­tu to tā­lāk nā­ka­ma­jam cie­mi­ņam. Vie­nat­nē ir ti­ii­ii­iik gar­lai­cī­gi!

Vē­zis - Kā­posts

Vē­zī­tis ir vis­no­taļ ģi­me­nisks. Un kur tad at­rod bēr­nus? Kā­pos­tos! Bri­se­les kā­pos­ti­ņi sa­tu­pu­ši pat vi­si uz vie­na stum­bra un jū­tas vi­sai omu­lī­gi. Sa­vu­kārt zied­kā­pos­tam vi­sas ģi­me­nī­tes ko­pā sa­sē­du­šas. Kā­posts var­būt ir ne­pre­ten­ci­ozs, to­mēr vi­sai ve­se­līgs un de­mo­krā­tisks dār­ze­nis. Ja trūkst ūdens, tad gan iz­augs sauss un rūgts.

Lau­va - Ķir­bis

Lau­vam, pro­tams, pie­de­ras dār­za ka­ra­lis, vis­lie­lā­kā oga starp dār­ze­ņiem – ķir­bis! Vi­ņam tīk uz­rāp­ties tā augst­āk, lai vi­si var ap­brī­not un lai pats var sa­smel­ties sau­les spē­ku, to­mēr nav skops un sau­les ener­ģi­ju dās­ni da­la arī tā­lāk. Pat vis­neg­lī­tā­ko kom­pos­ta kau­dzi drīz vien no­klās ar skais­ti za­ļu la­pu un stī­gu pār­klā­ju. Lab­prāt pie­ņems pā­rē­jo dār­za ie­mīt­nie­ku go­di­nā­ša­nu. Ci­tus gan at­stās ēnā. Nu, ko da­rīt, ja viņš tik pa­ma­nāms un vi­ņu ie­rau­ga pir­mo? Aiz ie­spai­dī­gās ār­ie­nes gan slēp­jas jū­tī­ga dvē­se­le.

Jau­na­va - Bur­kāns

Tiešs, taisns un no­teikts, kaut rei­zēm sa­grie­zies jan­cī­gās fi­gū­rās. Bet to­mēr ir un pa­liek tas pats bur­kāns, ar ne­ko ci­tu ne­sa­jauk­si. Ne vi­siem tīk (īpa­ši vā­rīts), bet za­ķi gan krīt uz bur­kā­niem! Aug kār­tī­gās rin­dās. Sa­vu la­bu­mu un skais­tu­mu ār­iš­ķī­gi ne­iz­rā­da, un ne­re­ti zem pa­ša kus­lā­kā za­ļu­mu puš­ķī­ša zem­ē slēp­jas vis­su­lī­gā­kais un skais­tā­kais bur­kāns.

Sva­ri - To­māts

Mī­līgs, skaists, ve­se­līgs un, ja tā var iz­teik­ties, drau­dzīgs. Arī pa­šam to­mā­tam va­ja­dzī­ga mī­les­tī­ba, uz­ma­nī­ba, ap­ču­bi­nā­ša­na – bez tās no­kal­tīs, bet, ja to sa­ņems, dos krāš­ņus aug­ļus. To­māts vi­su da­ra jau­kā­ku un gar­dā­ku. Ie­liec pa vi­du du­bult­svies­tmai­zei starp sie­ru un šķiņ­ķi – un tā uz­reiz kļūs su­lī­gā­ka. Vis­sīk­stā­ko ga­ļu var iz­sau­tēt to­mā­tos, un tā kļūs mīk­sta un mai­ga. Tie­sa, ne­va­jag aiz­mirst, ka to­mēr tas nāk no in­dī­gās nak­te­ņu dzim­tas...

Skor­pi­ons - Rutks

Ah, kāds melns un sīvs! Un tie­ši tā­pēc la­bi sa­der ko­pā ar me­du, kas ar sa­vu su­per­sal­du­mu no­māc rut­ka ne­gan­tu­mu un ko­pā vei­do ne­at­kār­to­ja­mi ve­se­lī­gu sa­li­ku­mu. Rutks viens pats ne­maz ne­var, vi­ņam va­jag būt vien­mēr ar kaut ko ko­pā, ci­tā­di sī­vums sa­ēdīs pa­šu. Kais­lī­bu (ēte­ris­ko eļ­ļu) pilns, tā­pēc la­bi sil­dīs ru­de­nī un zie­mā. Ti­kai par daudz ne – kas par daudz, tas par skā­di.

Strēl­nieks - Ku­ku­rū­za

Ai, ku­ku­rū­za! Sau­les un līk­smes avots. Su­lī­ga, sau­lai­na, gar­da. Pop­kor­na tū­ta ki­no­te­āt­rī pop­fil­mas lai­kā vie­no lie­lus un ma­zus. Ag­ro­no­mi zi­na teikt, ka ku­ku­rū­zai ne­tīk sa­blī­vē­ta, sau­sa aug­sne. Va­jag la­bu struk­tū­ru, la­bu ūdens un gai­sa ap­mai­ņu, sil­tu­mu un sau­li, un tad tik augs! Ne­cieš ne­zā­les un var iet bo­jā, ja trau­mē sak­nes, jo – kā ci­tā­di augt un tiek­ties pret sau­li?

Me­žā­zis - Sī­pols

Grū­ti būt kon­ser­van­tam – par vi­su un vi­siem rū­pē­ties, lai svai­gi, lai la­bāk garš­o, un tad vēl sa­gai­dīt mel­lu ne­pa­tei­cī­bu un ne­pa­ti­ku, un «kurš grie­zīs sī­po­lus, es nē», un «man ne­tīk vā­rī­ti sī­po­li», pie­mē­ram. Bet bez sī­po­la to­mēr ne­kur un ne­kā. Viņš pil­da sa­vu ne­pa­tei­cī­go lo­mu, sa­gla­bā ma­ri­nē­tus to­mā­tus, ba­gā­ti­na ga­ļas ēdie­nus un cep­tus kar­tu­pe­ļus, ti­kai rei­zēm vi­ņam tas viss pie­rieb­jas un viņš, pie­mē­ram, sa­skā­bi­na ra­so­lu. Vai aiz sī­kas at­rie­bī­bas sa­rau­di­na, sak’, lai man vie­nam nav grū­ti.

Ūdens­vīrs - Bak­la­žāns

Tik ek­scen­tris­ki lil­lā nav ne­viens cits dār­ze­nis. Tā­pēc nav brī­nums, ka bak­la­žāns ie­cie­nīts bēr­nu­dār­zu ra­žas iz­stā­dēs – pa­ras­ti kā au­to­mo­bi­lis ci­tiem dār­ze­ņiem. Augt, kā jau dien­vid­nieks, mīl la­bāk sil­tum­nī­cā, īpa­šos ap­stāk­ļos, ta­ču – no­teik­ti ar vē­di­nā­ša­nu, jo bez spir­gta, jaun­a vē­ja nī­ku­ļos! Bak­la­žāns to­mēr mums ir sve­ši­nieks, ie­nā­cējs, dau­dzi vi­ņu ne­iz­prot, dau­dzi ne­maz ne­zi­na, kā ar to ap­ie­ties un kas ta­jā tik labs, tā­pēc la­bāk tu­ras pa ga­ba­lu, bet vel­ti! Pa­rei­zi sa­ga­ta­vots bak­la­žāns sniegs ne­aiz­mir­sta­mu ku­li­nā­ru bau­dī­ju­mu.

Zi­vis - La­pu sa­lā­ti

Mai­gi un traus­li, ne­cieš rup­ju ap­ie­ša­nos, vīst no skar­bā­ka ska­ta vien. Ār­ējiem ap­stāk­ļiem jā­būt lab­vē­lī­giem, ne­cieš ne pār­mē­rī­gu auk­stu­mu, ne kar­stu­mu. Na­zis? Vai, vai! La­bāk mai­gi sa­plu­ci­nāt ar lie­giem pirk­stu pie­skā­rie­niem. Krauk­šķī­gi un at­spir­dzi­no­ši, glez­ni iz­dai­ļo ik­vie­nu šķī­vi un sviest­mai­zi. Paš­iem nav iz­teik­ta garš­a, la­bāk jū­tas ko­pā ar ci­tiem dār­ze­ņiem, ie­ne­sot spir­gtu­ma no­ti. Mai­gais za­ļums no­mie­ri­na aci un prā­tu.