RECENZIJA: Korpiklaani - "Noita"

Šī somu folkmetāla apvienība muzicē jau vairāk nekā divdesmit gadus un pirmais, kas duras acīs, ir „Korpiklaani” sastāva maiņas – laikam grupas dibinātājs, vokālists un ģitārists Jonne Jervelā nav nekāds jaukais puisis, ja šo gadu laikā paguvis nomainīt vismaz piecpadsmit mūziķus.

Lai kā tur arī nebūtu, „Noita” ir grupas divpadsmitais studijas ieraksts (tā vismaz rakstīts grupas oficiālajā biogrāfijā), kas, tāpat kā tā priekšteči, visnotaļ labi kotējas attiecīgajās smagmūzikas aprindās. Akordeons, vijole – metālmūzikā tie nav bieži izmantoti instrumenti, toties „Korpiklaani” uzskatāmi demonstrē, ka tas lieki, tie te iederas gluži labi. Albumā ir iekļautas vienpadsmit dziesmas, tostarp arī „Jouni Jouni”, kas labāk pazīstama kā Billija Aidola un arī vairāku citu mūziķu izpildītā 1968. gadā sacerētās „Tommy James And The Shondells” hita „Mony Mony” kaverversija.

PAR. „Korpiklaani” savu folkmetālu spēj pasniegt ārkārtīgi pozitīvi, tāpēc nav brīnums, ka šie somi tik augstu tiek vērtēti arī pasaules mūzikas aprindās. Dziesma „Sahti” atgādina Gorana Bregoviča „kāzas un bēres”, „Vininamaen Mies” varētu sūtīt uz Eirovīziju mūsu pašu „Pirates Of The Seas” vietā utt. – līksmi un krāšņi! Priecīga pastaiga somu mūzikas laukā, vienkārša un nepretencioza, taču garastāvokli uzlabojoša. Akordeons ir superīgs, jāpabrīnās, ka latvju zemē neviens tā īsti nav iedomājies, ka šo instrumentu var labi izmantot smagajā mūzikā. Ja nav laika noklausīties visu šo albumu, tad ieskatam var ieteikt kaut vai „Pilli On Pajusta Tehty” vai „Kylasta Kevainen Kehto” (ar umlautiem teju katrā patskanī) – tās ir gana labas un albumu raksturojošas dziesmas.

PRET. Nekā jauna te nav, tā „Korpiklaani” spēlējuši visus šos gadus. Vai nav iespējams piegudrot kaut ko jaunu? Laikam jau vairs nē. Bet vajag? Arī laikam nē.

* Materiāls sagatavots sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.