Andris Ērglis: nekur neesmu pazudis!
Jau septīto gadu pēc kārtas, Latvijas Radio 2 iedvesmota, pie klausītājiem pirms valsts svētkiem dodas īpaša koncertprogramma – Es savai Tēvzemei. Starp daudziem citiem pazīstamiem dziedātājiem izpildītāju sarakstā ir arī Andris Ērglis, kura vārds pēdējā laikā ir aktualizējies ar vairākiem projektiem. Viņš tiešām ir kā ērglis: te it kā neredzams, te parādās.
Piecgadīga un patriotiska mēbele
Projekta Es savai Tēvzemei izpildītāju vārdus pāršķirstot, sarakstā redzami daudzi slaveni vārdi – no leģendārā Viktora Lapčenoka līdz pat jaunākās paaudzes uzlecošajai zvaigznei Antrai Stafeckai. Arī liepājnieks Andris Ērglis, kurš šajā pasākumā iesaistās jau gadiem. «Nezinu, vai šāds salīdzinājums ir vietā, bet es šajā projektā jau esmu kā mēbele – laikam kādu piekto gadu pēc kārtas,» smejas Andris. «Šoreiz man ir palaimējies vai arī zvaigznes sakritušas tā, ka man tiešām iegadījušās tādas dziesmas, kuras man ir sirdij ļoti tuvas, jau no bērnības bijušas tuvas vai arī saistās ar kaut kādām atmiņām, piemēram, Saldus Saule vai dziesma Vienīgā, kuru daudzi pēc nosaukuma, iespējams, nemaz nezina, taču tā ir grupas Remix kompozīcija – es to uzskatu par tādu kā veltījumu Liepājas pilsētai. No grupas Zodiaks repertuāra kopā ar Anmary būs dziesma Daugava – skaisti! Protams, būs vēl arī citas dziesmas, es nosaucu tikai pašas, manuprāt, zīmīgākās.»
Šie koncerti notiek jau septīto gadu un vienmēr ir ļoti apmeklēti [pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, arī tagad tie ir izpirkti], tātad tie netiek rīkoti tāpat vien. «Tātad esam ieguvuši cilvēku uzticību, tātad mēs spējam arī radīt svētku noskaņu, turklāt katru gadu taču tiek izdomāts kaut kas citādāks. Caur visām šīm prizmām mēs pietuvināmies saviem tautiešiem, savai zemei. Nekas, ka koncerti sākas pusmēnesi agrāk par īstajiem [svētkiem], mēs ar tiem ļaujam iejusties šajā svētku atmosfērā,» domā liepājnieks. Kāpēc tieši viņš ir tāds ilggadnieks? «Nezinu, kā tas ir sanācis – citi solisti ir pamainījušies, bet es esmu palicis. Laikam kaut kā esmu iemantojis koncertu producentu uzticību, ka viņi mani tur vēlas redzēt, un kas gan var būt skaistāks par to, ja tev ir gan darba devējs, gan cilvēki, kas tevi gaida pēc koncerta – tas taču ir ļoti brīnišķīgi!»
Mērķē uz dziesmu svētkiem
Iespējams, ka vienubrīd Andris Ērglis šķita mazliet nozudis no lielajiem ekrāniem, taču tā bija tikai šķietamība: nupat kopā ar Jāni Strazdu kā komponistu un Jāni Peteru kā tekstu autoru, pie mikrofona vadošajās lomās esot Ancei Krauzei, Andrim Ērglim un korim Laiks, izdots albums Lins – tas nāca klajā pagājušajā nedēļā. «Šis ir brīnišķīgs, patriotisks albums, kas dos iespēju šajā laikā cilvēkiem padomāt un pārdomāt par šobrīd aktuālām tēmām. Šis būs latviešiem ļoti noderīgs albums – gan jauniem, gan veciem, gan vidējai paaudzei.» Neatkarīgās apskatnieks minētajam darbam mazliet uzmeta ausi – tas likās kā dziesmu svētku repertuāram radīts. «Ļoti labi esi ietrāpījis!» šīs aizdomas apstiprināja Andris. «Mēs neesam atmetuši to domu pieteikties uz nākamajiem dziesmu svētkiem – varbūt akceptēs, bet varbūt ne. Jā, mums tāda doma ir, kāpēc kāda no šīm dziesmām nevarētu skanēt šajos svētkos?! Viena vai divas, varbūt visa koncertprogramma. Es spēju iedomāties, kā tas būtu, ja to dziedātu 3000 cilvēku lielais koris! Protams, šīs idejas realizācija nav atkarīga no mums, par to lems lielie vīri vai sievas, kas tur ir spicē. Bet man liekas, ka Jāņa Petera teksti ir absolūti un pilnīgi trāpīgi.»
Patriotisma trūkumu Andrim nevarētu pārmest – viņš vienmēr bijis tepat, Latvijā, Liepājā. Bet varbūt šo programmu vajadzētu atrādīt arī tautiešiem ārpus Latvijas? «Nav jau noslēpums, ka daudzi mūziķi brauc koncertēt uz Angliju, Īriju, arī ASV un citām zemēm, bet es tomēr būtu priecīgāks, ja šie tautieši brauktu klausīties mūs šeit, uz savu dzimteni, ja viņi gribētu redzēt savus mūziķus šeit. Taču, protams, tas ir katra cilvēka individuāls jautājums,» mūziķis nevienam neko nepārmet. «Šķiet, jau vismaz desmit gadus man šie svētki [11. un 18. novembris] tiek pavadīti tādās kā darba attiecībās – tāda nu ir mūziķu dzīve. Esmu laimīgs, ka varu darīt to, kas man patīk un ļauj uzsmērēt sviestiņu uz maizītes, kā arī darīt laimīgus citus cilvēkus šajos svētkos. Tiesa, ir vieni svētki, kuros nestrādāju nekad un nekādos apstākļos, Ziemassvētkos es tiešām pasaku visiem lielu – nē! Un tā būs arī turpmāk.»
Austrumi nesaista, Rietumos nevajag
Andris atzīst, ka labprāt censtos izvirzīties Rietumu tirgū, taču viņš reāli atzīst acīmredzamo – neviens tur latviešu mūziķus negaida. Pēc dalības Jaunā viļņa konkursā gan viņam teorētiski bija visas iespējas virzīties uz austrumu tirgu un kļūt par kaut ko līdzīgu Intaram Busulim. «Oi, nē, nē, nē!» atvairās Andris. «Es kādu pusotru gadu šajā virzienā nostrādāju, bet... Kas kuram tuvāks, bet austrumu virziens mani galīgi nesaista. Lai arī cik tas potenciāli lielu naudu varētu nest. Jebkurai lietai ir tā: lai kaut ko iegūtu, tev ir kaut kas arī jāzaudē, tāpēc reizēm ir jāizdara pareizās izvēles. Vai – ja gribi kaut kur uzvarēt, kaut kur var nākties zaudēt. Es izvēlējos iet šādu ceļu. Kur es uzvarēju? Mana uzvara ir tāda, ka esmu Latvijā, ka neesmu aizbraucis uz ārzemēm, esmu kopā ar ģimeni. Pēc Jaunā viļņa man no austrumiem piedāvāja ļoti labu līgumu ar labiem nosacījumiem, taču tie bija pret manu ģimenes dzīvi. Padomāju – sorry, tas neiet krastā! Un to nenožēloju.»
Andris Ērglis zināms pēc daudzām spilgtām uzstāšanās reizēm (ko bija vērta kaut vai Dzimtās valodas izpildīšana!), taču laikam līdz pat mūža beigām viņam pieminēs Jāņa Strazda Ripoja akmens. «Zini, kā... Ar dziesmu – viņa pati atnāk, un, kad tā to izdara, tu nemaz nezini, kas ar to notiks tālāk. Ir bijušas dziesmas, kuras pašiem šķiet superīgas, bet tās neaiziet, bet ir, pēc pašu domām, ierindas gabali, kuri pēkšņi cilvēkiem iepatīkas. Nav iespējams paredzēt, kas un kā, tas laikam atkarīgs no attiecīgās vietas un laika. Ripoja akmens bija viens no tiem, kas šajā vietā un laikā ietrāpīja,» aizdomājas mūziķis.
Bērnus nelutina, bet māca
Pēdējā laikā mūziķis bija maķenīt nozudis no publiskās aprites. «Esmu mazāk redzams publiskajā telpā, esmu aizņemts darbā vairākās skolās, strādājot par sitamo instrumentu pasniedzēju, taču tas nenozīmē, ka esmu kaut kur pazudis vai arī ielīdis pagrīdē – absolūti ne! Kā jau redzi: lēnām kaut ko čubinu un čubinu, bet tad pēkšņi ir kāda lieta! Starp citu, pirms pāris nedēļām mums iznāca albums kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu un bērnu vokālo ansambli Kolibri no Rīgas. Jāatzīst, ka es neesmu no tiem, kuriem patīk līst TV ekrānos vai gozēties uz bulvārpreses vākiem, lai tikai kādam izpatiktu – mani tas nesaista.»
Andra ikdiena paejot ātri – skolotājs, kurš darbojas, pēc paša teiktā, amplitūdā no «Grobiņas līdz pat Kuldīgai», mūziķis, ģimenes galva un divu bērnu tēvs: meitai Esterei ir desmit, bet dēlam Valteram rīt apritēs septiņi gadi. «Viens mācās ceturtajā klasē, otrs – pirmajā,» informē dziedātājs. Un kā tēvam sokas ar šābrīža sarežģīto mājas uzdevumu izpildi? «Es viņu vietā mājas uzdevumus nepildu!» strikts ir Andris. «Lai cik tas varbūt arī dažubrīd nebūtu nepatīkami, bet tas ir jādara pašiem – es to darīju savos gados, kad mācījos pirmajā klasē, tas tagad jādara viņiem. Cenšos iemācīt jau no pašas bērnības, ka ir jābūt atbildīgam pret saviem pienākumiem. Un šobrīd tas ir viņu darbiņš, kas viņiem ir jāpaveic. Lai cik arī grūti būtu. Vai to nedara mūziķa sieva Kristīne – tā jau ir privāta lieta... «Patiesībā tā diena paiet ātri. Lai cik tas būtu skumīgi, lai kā arī es to nedrīkstētu teikt, bet tā tomēr notiek – paliekot cilvēkam vecākam, laiks skrien daudz ātrāk nekā tad, kad man bija divdesmit. Līdz ar to sanāk tā: skola, skola, kaut kādas muzikālās darbības, paēst, nomazgāties un gulēt!» savu ikdienu smejoties komentē Andris Ērglis.
Andris Ērglis
Dzimis 1983. gada 16. janvārī Aizputē, Liepājas rajonā. 15 gadu vecumā pārcēlies uz dzīvi Liepājā. Andris uz skatuves ir no agras jaunības un jau 11 gadu vecumā sācis uzstāties rajona ballītēs kopā ar savu tēvu. Andris ir profesionāls sitamo instrumentu speciālists (11 gadus muzicējis arī Liepājas simfoniskajā orķestrī), tāpēc ne reizi bijis dilemmas priekšā – dziedāt vai spēlēt bungas. 2001. gadā dibinājis grupu Berm, ar kuru 2003. gadā ieguva pirmo vietu festivālā Liepājas dzintars. Kā solo mākslinieks iekļuvis konkursa Sony Jazz Stage finālā. 2006. gada pavasarī kopā ar ģitāristu Tomasu Kleinu dibināja grupu Cacao, kurā ilgu laiku apvienoja bungu spēlēšanu ar dziedāšanu. Piedalījies starptautiskajā jauno dziedātāju konkursā Jaunais vilnis jeb Novaja volna Jūrmalā, kur ieguva dalītu otro vietu.