Savulaik LNT rīta raidījums 900 sekundes iemantoja popularitāti ar neparastiem tā moderatoriem, tostarp banālo pildspalvu mētātāju Māri Grigali laika ziņās. Taču pamazām aizvien lielāku skatītāju atzinību guva viņa dublieris, pozitīvais un nesamākslotais Kristaps Tālbergs, tagad jau viņš ir laika ziņu vecis Nr. 1. Kā izrādās, viņš ir meistars arī citos lauciņos, piemēram, mūzikā – grupa Irving Ark par sevi vēl liks dzirdēt.
Meteoroloģija = fantastika
Kristaps Tālbergs pirms LNT kādu laiciņu strādājis Kristīgajā radio («kā mazs tīnis skatījos, kā viss vispār notiek»), bet nu jau astoņi gadi pavadīti LNT – ilgs laiks. «Iesākumā es veidoju stāstus un sižetus 900 sekundēm, bet tad producente Dana France ieminējās – klau, bet kā būtu, ja tu pamēģinātu to, ko Māris [Grigalis] pašlaik dara?! Neloģiski? Varbūt. Bet es domāju, ka tas ir jautājums par to, cik ātri cilvēks var adaptēties un pielāgoties jaunai informācijai. Mūsu gadījumā saņemam informāciju, kas jau ir sagatavota, un mēs to vienkārši prezentējam skatītājiem. Pēc šādas shēmas strādā daudzviet pasaulē,» it kā tik vienkārši par savu darbu stāsta Kristaps. Tomēr tā nav, ka viņš šīs laika ziņas nolasītu no lapiņas. «Kad mēs nonākam līdz kaut kādām jaunām fotogrāfijām, kuras saņemam, tad ņemu un padziļināti lasu, piemēram, kā veidojas smilšu vētras vai kādā virzienā rotē attiecīgais ciklons vienā vai otrā puslodē. Cenšos uzzināt kaut vai pamatlietas, turklāt mani pašu tās interesē. Mani interesē zinātniskā fantastika – laika apstākļi varētu būt tāds kā brālēns tai. Man ļoti patīk visas tēmas, kas saistītas ar zinātnisko fantastiku un tai tuvām tēmām. Taču es sevi pilnīgi noteikti nedēvētu par kaut kādu guru meteoroloģiskās lietās,» pieticīgs ir Kristaps.
Kā jau visiem TV cilvēkiem, arī viņam nav gājis secen popularitātes lāsts – daudziem šķiet labs joks kaut ko apvaicāties par laika apstākļiem. Tas gan bieži netraucējot. «Ir bijuši muļķīgi atgadījumi, kas nedaudz kaitina, kad cilvēki līdzās sāk runāt kaut kādus murgus par laika apstākļiem, apzinoties, ka viņi mani ir atpazinuši un es esmu līdzās. Tad gan liekas, eu, nu, ko tu no manis sagaidi!» Kristaps nopūšas. Kaut kas līdzīgs bijis arī pozitīvajā festivālā Positivus. «Bet tur es arī secināju vienu lietu – ka šādus jautājumus lielākoties uzdod tikai nedaudz vai daudz iedzēruši un atraisījušies jaunieši, kas saņem drosmi, – skaidrā to neviens nedara! Bet cilvēki, kas ir televīzijā, – viņiem tomēr ir kāda misija, kaut kādā ziņā kalpot sabiedrībai. Viens brīdis ir tad, kad esi teļļukā, bet arī tad, kad esi cilvēkos, tomēr jūties nedaudz citādi. Nu, ir taču ar to kasierīti jāpačalo par laika apstākļiem vai jāparunājas par iespējamo pirmo sniegu – tāpēc jau tu esi tur, kur esi, uztveru to relaksēti!»
Neparedzamā nākotne
Kristaps Tālbergs nenoliedz, ka sākotnēji viņš droši vien nav bijis tas atraktīvākais TV tēls. «Man sākotnēji televīzija bija pavisam sveša lieta: kad tur nonāc, tikai tad cilvēki tevi iepazīst, kas tu esi, kā tev sokas, kā joko, kā sarunājies ar saviem kolēģiem utt. Jā, sākums bija superstīvs, un es no sirds pateicos [televīzijas] vadībai, ka ļāva šo eksperimentu turpināt, jo noteikti būtu vajadzīgs vēl vismaz pusgads, lai trenētu un drillētu to Kristapu, lai viņš beidzot šajā vajadzīgajā ritmā iekļautos. Paldies Danai, kas mani pazina kā cilvēku un acīmredzot ieraudzīja, ka vajadzīgs tikai laiks, lai es atraisītos arī kameru priekšā. Ar katru brīdi atbrīvojies aizvien vairāk. Protams, ja tev blakus ir tik spožs un kolorīts kolēģis [kā Māris Grigalis], tad aizdomājies – bet ko tad gaida no manis?! Taču šobrīd, es domāju, esmu atradis savu veidu šo laika ziņu pasniegšanai, filtrējot to, kas tiešām cilvēkiem ir svarīgi. Viņiem jau nav tik svarīgi, vai šodien būs +20 vai +25 grādi, bet tas, vai nebūs par desmit grādiem aukstāks nekā vakar.»
Par meteoroloģu pareģojumiem gan vienmēr tiek stāstītas anekdotes līdzīgi kā par Petjku un Čapajevu vai čukčām. «Bet kā var zināt, kur tu būsi rītdien pulksten 15.45 – ja nu atpaliksi par pāris metriem, nebūsi aizgājis līdz konkrētajai vietai?! Otra lieta – ja pie tevis Brasā neuzlija lietus, tas nenozīmē, ka kāds tur Ķengaragā nelamājas par peļķēm savā pagalmā, turklāt viņam tieši tobrīd ir kāzas! Protams, ir arī tādas reizes, kad [prognozes] vienkārši nepiepildās,» aizstāvas Kristaps. Taču vispār viņš neuzņemas prognozēt globālo sasilšanu vai sasalšanu, kā arī citas klimatiskās izmaiņas. Uz Neatkarīgās apskatnieka jautājumu, vai mums drīzumā būs palmas vai leduslāči, Kristaps tikai atsmej: «Tas, ka mums sāk parādīties labas vīna ražas kaut kur Kurzemē, parāda interesantas tendences.»
Varbūt radio, noteikti mūzikā
Ja neskaita saistošo darbu televīzijā, Kristaps gribētu pastrādāt radio. «Televīzijā man līdz šim ir bijusi iespēja pamēģināt dažādas lietas: ir dokumentālā filma, ir dažas tiešraides, kas gan vēl jānoproducē, tā ka šajā ziņā iespējas izpausties līdz šim ir bijušas visdažādākās. Piesēsties un tagad lasīt ziņas kā vienam no galvenajiem moderatoriem? Pagaidām tāds piedāvājums nav bijis. Ja tāds būtu? Tad es baigi domātu. Galvenais ziņu lasītājs – tas ir traki nopietni. Es tomēr joprojām sevi uzskatu par mazliet tādu kā huligānu.» Radio gan viņu interesē, Kristaps sevi redzētu dīdžeja lomā. «Bet es esmu baigi kautrīgs – ja man kaut ko nepiedāvās, pats droši vien neraušos. Taču vajadzētu saņemties. Mēs taču zinām, cik vidējais latvietis, pie kuriem sevi pieskaitu arī es, ir pieticīgs un kautrīgs – nu, ko tad es, es jau neko! Bet varbūt pamēģini?! Nē, tur taču ir citi, kuri daudz labāki!»
Taču mūzikā Kristaps Tālbergs jau ir – pagājušajā nedēļā apskatnieks pabija viņa grupas Irving Ark nudien labajā koncertā, šai komandai ir ļoti labas perspektīvas. «Muzikālās gaitas sākās ar ģitāru vecmāmiņas lauku mājās – kādi padsmit gadi man bija. Es atceros, ka tai ģitārai bija tikai kādas četras stīgas, taču tas man neliedza sevi ar to nodarbināt – bija prieks par skaņu, kas no tās nāca, un pirmie trīs akordi, kas bija absolūti nepilnīgi, tika drillēti riņķī tā, ka aizmirsti pat aiziet paēst,» atceroties to, smejas Kristaps. «Kāda bija pirmā dziesma, ko iemācījos spēlēt? Es neiemācījos nevienu dziesmu, es uzreiz sāku spēlēt savas dziesmas – kaut ko gaudoju vai dziedāju līdzi, kā nu sanāca, tā sanāca. Iemācīties tieši tās partijas, ko iespēlējis Džimijs [Hendrikss] vai Stīvijs [Vejs] – tas no manis tajā brīdī prasītu par daudz, bet es arī to ceļu negribēju iet. Man laikam bija svarīgāk... Grūti to izskaidrot... Iet savu ceļu? Neklasificēju sevi kā ģitāristu, esmu autodidakts, uzrakstu čaļiem, ko es gribu panākt. Un nekautrējos no tā, ka tas ir izdvests muļķīgās skaņās. Pagaidām tas strādā.» Kāda tam visam jēga? «Man ir tuvāki un tālāki mērķi. Iepriekšējā vakarā pirms koncertā Pienā es nodomāju – nafig man tas ir vajadzīgs?! Labi, sanāk tuvie draugi un kolēģi, visi klausās. Un tad es sev atgādināju to vienkāršo lietu, cik ļoti man sagādā prieku radīt mūziku. Kad esi kopā ar draugiem kaut kādā pagrabā, mēģini jaunu dziesmu, tu pie tās strādā, tu to domā. Sajūsminies par to un gūsti prieku no katra akorda. Radošais prieks, kas ir kā balva un gandarījums par to, ko dari.»
Ceļojumu priekos
Par Kristapu Tālbergu nupat nācās dzirdēt vēl kādu traku stāstu – viņš esot izbraucis teju visu bijušo Dienvidslāvijas teritoriju. Ceļot viņam tīk, to TV cilvēks atzīst. «Tas bija viens dulls brauciens, par kuru man jāsaka paldies manai sievai Karinai – viņa ir... Viņa ir... Man pat grūti aprakstīt! Viņai patīk ceļot! Ja mēs runājam par pasaules apceļotājiem, tad varam ieminēties par viņu – kādu pāris kontinentu viņai gan vēl trūkst! Lai gan arī es esmu ceļotājs, viņai dzinulis kaut kur aizbraukt ir vēl krietni lielāks nekā man. Arī šis Balkānu brauciens bija traks – apbraukāt visas valstis! Man šī brauciena laikā mainījās priekšstati gan par Albāniju, gan Kosovu, arī Bosniju un Hercegovinu, kuras līdz tam uzskatīju par pusbīstamām teritorijām.» Vislabāk esot apgūt nomaļākas vietas. «Ja nonāc kādā tādā vietā, kas ir nostāk no tūristiem, tas ir vēl jo īpašāk. Piemēram, mēs Serbijā piestājām pie kādas upes, ko gribējām apskatīt. Ieperamies tur vēlā vakarā, neko nevar saskatīt. Skatos, sēž viens čalis, gana aitas un pīpē. Pieeju – varbūt mēs te varētu palikt pa nakti? Viņš saka – labi, tikai nopērc no manis medu un sieru, tad vari palikt! Tā arī notika, lielisks piedzīvojums.» Kristaps nav bijis Jaunzēlandē, gribētos uz turieni, tāpat krāšņa ir arī Islande un vēl... «Ja tā padomā – vai, cik daudz vēl ir kur braukt!».