VAKARA ZIŅAS: Uz vecmāmiņas kroni pretendē arī "taksometru mamma"
Konkursa «Vecmāmiņa 2015» finālistu vidū ir arī Anita Pakalniece (63), divu dēlu māte un vecmāmiņa pieciem mazbērniem, kura sevi pieteikusi kā «Anitu no Salaspils». Viņa ir viena no vadošajām amatpersonām «Rīgas taksometru parkā», kur strādā jau 35 gadus. Brīvajā laikā aizraujas ar grāmatu lasīšanu.
Pierunājušas vedeklas
Pieteikties vecmāmiņu konkursam Anitu Pakalnieci pierunājušas vedeklas. «Uzskatu, ka jādzīvo tā, lai maniem bērniem un mazbērniem ir par ko priecāties. Es un mani tuvinieki negribētu, lai es būtu ar asinsspiediena mērāmo aparātu aprīkota pensionāre, kas ravē dārzu un, kad kāds piezvana, atbrauc pie mazbērniem. Bērniem ir sava dzīve, viņiem nav jārūpējas par vecākiem – tāds ir mans viedoklis. Es nekad nezvanīšu bērniem un neteikšu – atnāciet, man rokturītis noplīsis! Vai nu to salabošu pati, vai aicināšu speciālistu. Gribu iepriecināt viņus, ka vēl esmu formā un varu kaut ko darīt,» sarunā ar »Vakara Ziņām« atzīst Anita.
«Vēlos parādīt, ka vecmāmiņa nebūt nav sirma kundzīte ar adīkli: kad internetā parādījās mūsu fotogrāfijas, visi gānījās – oi, mana vecmāmiņa ir foršāka, viņa ada mājās, nevis šīs te, kas vazājas pa konkursiem! Mani tas tā uzjautrina, man patīk viņiem kārtīgi atbildēt!» ironizē Anita. «Mēs pierādām, ka varam visu. Pagājušajā reizē uz vecmāmiņu konkursa pasākumu katra nāca ar saviem cepieniem groziņā. Es biju pārsteigta, ko tās meitenes spējīgas izdarīt – marinē, cep kūkas un «Napoleonus», ko tikai vēl ne! Kas bija manā groziņā? Pirktie «Lāču» cepumi,» nedaudz kaunīgi atzīst uzņēmēja. «Man tiešām nav laika ar to nodarboties. Turklāt es piedomāju pie veselīgas ēšanas, bet, lai kaut ko tādu sagatavotu, ir nepieciešams laiks, bet man tā nav. Reiz rīkoju mājas svinības, saaicināju ģimeni un pirmoreiz pasūtīju ēdienu restorānā. Es to dienu izbaudīju, jo nebija jādomā par to, ko likt uz galda, bet nebija tik garšīgi un forši, līdz ar to es sapratu, ka šis eksperiments nav izdevies un ir tomēr jāvelta laiks savai ģimenei arī šādā lietā. Bet daudz es ar to nenodarbojos. Nepārtraukti kaut kur mācos, man ir darbs, kas aizņem daudz laika, taču vecmāmiņas pienākumus gan pildu kārtīgi, uz konkursu varēju iet ar tīru sirdsapziņu. Man reti ir tādas dienas, kuras pavadu tikai ar vienu mazbērnu. Parasti viņi ir partijās. Vienu aizved, un es braucu pie nākamajiem.»
Vismaz 32 kopīgas svinības gadā
Anitai ir divi dēli un pieci mazbērni, diemžēl viņa ir atraitne – vīrs Zigmunds miris pirms sešiem gadiem. «Bez viņa nekas nebūtu. Viņš bija ļoti mīlošs, gādīgs un rūpīgs,» skumīgi nosaka vecmāmiņa.
Dēls Gatis (38) ir «Rimi Latvia» lielveikalu tīkla direktors, tēvs trīs bērniem – Gustavam (9), Ernestam (7) un Annijai (3). Savukārt otrs dēls Zigmunds (33) ir SIA «37 Moto» īpašnieks – šis uzņēmums darbojas ar visu, kas saistīts ar motocikliem. «Viņš pats arī piedalās enduro sacensībās, kas man bija diezgan smags pārbaudījums, taču tagad ar to esmu iemācījusies sadzīvot. Starp citu, sākotnēji šajās sacensībās viņi piedalījās abi ar sievu, taču, kad piedzima bērns, viņi saprata, ka vairs nevar riskēt – vismaz man tā liekas. Līdz ar to viņi vairs «nedzenas» pēc uzvaras par katru cenu, tās vairs nav sacensības. Zigmundam ir dēls Jorens (6) un meita Annija (2). Arī vedeklām ir savi uzņēmumi, tikai mēs ar Gati esam administratīvi darbinieki.»
Kopīgie ģimenes burziņi Pakalniekiem ir teju vai svētums, ko nedrīkst aizmirst. «Ziemassvētki – tas ir obligāti, bet mums ir ļoti daudz kopīgu svētku, mēs pat tos izdomājam. Piemēram, mājai paliek desmit gadi – svinam! Ja nesanāk ilgāku laiku satikties, paši izdomājam kādas tēmas svinībām. Mēs esam desmit, vēl pie mūsu ģimenes ir māsa ar savu vīru un krustdēls ar sievu un diviem bērniem – viņš man ir kā trešais dēls. Līdz ar to ir garantētas vismaz 32 jubileju svinības – vārdadienas un dzimšanas dienas. Ja kāds no bērniem saslimst, tad ir ārprātīgas bēdas, bet pasākums tiek pārcelts par nedēļu uz priekšu. Ir gan bijuši gadījumi, kad kādas svinības tiek izlaistas, taču pēc tam ir tādi pārmetumi, ka neko tādu vairs atkārtot negribas.» Anita īpaši priecājas par draudzīgumu un komandas sajūtu, kas valda visu ģimenes locekļu starpā. «Esam baigi kolosāla un liela ģimene, kas ir ļoti draudzīga un atbalstoša. Piemēram, nesen par strauju izskrēju nūjošanu – bija ļoti auksts, atnācu mājās, un «savilka» muguru. Aizgāju pie vieniem bērniem un mazbērniem, tad pie otriem un tikai iepīkstējos – oi! Kas tev ir?! Ai, nekas, sapūta muguru. Abas vedeklas man vienā dienā bija sarunājušas fizioterapeitu. Un es taču nestāstīju, ka man sāp un nevaru pieliekties, – es tikai iepīkstējos katrā mājā vienu reizi, un man jau bija sarunāti divi fizioterapeiti! Es nodomāju – ārprāts, cik tas ir mīļi, ka uzreiz palika labāk! Vienmēr esmu uzskatījusi, ka mīlestība izpaužas rūpēs.»
Palīdz cietumniecēm kļūt labākām
Pirms vairākiem gadiem Anita nejauši pievērsās psihoterapijai. «Toreiz tika paralizēts mans suns. Pirmoreiz mūžā dzēru trankvilizatorus. Suns guļ, skatās acīs, un nekā nevari palīdzēt. Tepat blakus atradās kāds centrs, logā ieraudzīju uzrakstu «Nodarbības: dzīvoju, kā gribu». Aizgāju. Izrādījās, ka tā ir NLP jeb neirolingvistiskā programmēšana – tā ir mazlietiņ hipnoze, mazlietiņ psiholoģija. Sāku uz to iet, lai vienkārši sevi uzturētu formā. Kad tur nopietnas lietas sāka mācīt, pasniedzējai teicu – nāku tikai priekš sevis, man to nevajag. Taču kaut kā pamazām, pamazām es par to ieinteresējos, Jauno Psiholoģiju centrā aizgāju uz kursiem, četru gadu laikā tos pabeidzu, un tagad man ir hipnopsihoterapeita kvalifikācija.» Tiesa, pasniedzēji bija francūži, tāpēc Anitai Francijas hipnopsihoterapijas speciālistes sertifikāts: lai tiktu pie Latvijas sertifikāta, fakultatīvi nepieciešams apgūt psihiatriju, ko viņa arī dara, lai gan strādāt šajā nozarē var arī tagad.
Hipnopsihoterapija balstās uz darbu ar cilvēka zemapziņu. «Elementārs piemērs: kad mizoju kartupeļus, es taču nedomāju – tā, tagad ņemu nazi, griežu, metu prom mizu. Daru to absolūti automātiski, domājot pavisam citas domas! Kas to dara? Zemapziņa, kura ir atcerējusies manas prasmes. Kad cilvēkam rodas jebkāda veida problēma, tad zemapziņa ir resurss,» skaidro Anita. Šīs savas prasmes viņa izmanto arī Iļģuciema cietumā, kur darbam ar ieslodzītajām sievieti piesaistījusi kāda labdarības biedrība. «Šī ir mana labdarība, man tā ļoti patīk. Gadiem ejot, vēlies, lai visiem apkārtējiem ir labi, arī viņām, jo viņas taču iznāks no cietuma un te dzīvos,» pauž Anita. «Es viņām stāstu par to, ka domu spēks strādā. Saku: iedomājieties, ka jums rokā ir citrons. Viņas to paņem. Un tagad iekodieties tajā! Re, jums arī seja mainījās! Viņas kož, un visām sašķobās seja. Bet reāli taču citrona nav! Tātad doma un vārds strādā. Ja katru dienu sev teiksi, ka kaut ko nemāki, tad arī nemācēsi, jo sev var iestāstīt jebko. Man tur ir tādi brīnumi! Visas sasēžas, saku – paņemiet iedomātu spoguli, paskatieties, kāda jums ir seja. Taisns deguns, normāli vaigi, nekas nav šķībs. Iedomājieties, ka jums ir cita frizūra, jūs nokrāsojaties. Es to neprasīju, bet uz nākamajām tikšanās reizēm viņas sāka nākt ar krāsotiem matiem, nokrāsotām lūpām. Un tā nav nekāda fantastika, tā nav nekāda hipnoze – vienkārši cilvēks notic, ka viņš ir cilvēks.» Šajā darbā tiek aizvadīts jau trešais gads.
Kā nenosarkt un nepaklupt
Pagaidām gan Anitas psihoterapeites dotības visvairāk nepieciešamas viņas pamatdarbā, «Rīgas taksometru parkā», kur katru dienu kādam ir sūdzības vai savas bēdas stāstāmas. Anita galvaspilsētas lielākajā taksometru kompānijā ir viena no galvenajām – tieši viņa jau gadiem uzmana šī pakalpojuma sniegšanas kvalitāti un strādā ar pašiem taksistiem, esot rīkotājdirektores jeb tagadējās komercdirektores amatā. Šajā uzņēmumā viņa ir jau no volgu laikiem, vairāk nekā 35 gadus. «Te strādāja mana mamma. Tolaik skolēniem vasarās vajadzēja obligāti kaut kur strādāt. Kad man bija 18, es pirmoreiz atnācu uz šejieni strādāt par bibliotekāri, tāpat man vajadzēja pa kabinetiem iznēsāt avīzes «Pravda» un «Izvestija» – direktoram, viņa vietniekam, partijas sekretāram, vēl kādam. Galvenā ēka un bibliotēka bija dažādās ēkās, pa vidu stāvēja mašīnas. Man, 18 gadus vecai meitenei, vajadzēja augstpapēžu kurpēs un no Armēnijas atvestās šikās rūtotās zeķēs noiet šo gabalu pa teritoriju – noiet taisni, nepaklupt un nenosarkt, jo skanēja svilpieni un dažādas piezīmes. Kad es to vasaru izturēju, tā man bija tāda skola! Nesamulst neordinārās situācijās. Pēc statistikas, vislielākās bailes cilvēkiem ir no publiskas uzstāšanās, bet man tā nav, un es domāju, ka tās man pazuda toreiz, 1970. gadā,» atminas Anita.
Pēc tam aizgājusi mācīties, tad to pārtraukusi un pēc vecākā dēla piedzimšanas gadu nostrādājusi dārziņā par audzinātāju – citādi bērnu tajā nevarēja iedabūt, bet tad atgriezusies parkā. «Iesākumā es strādāju par tehniķi, kas nodarbojas ar sūdzību izskatīšanu, un principā arī šobrīd nodarbojos ar kaut ko līdzīgu – kūrēju sūdzības, man patīk parunāt arī ar šoferiem, kuriem ir kaut kādas sūdzības, jo redzu, ka viņiem ir kaut kāda iekšēja problēma. Nepiekopjam padomjlaiku metodes, kad uzreiz ir sods, paskaidrojums un sods, bet cenšamies iedziļināties katra individuālajā problēmā.» Kā komercdirektorei viņai jāuzmana arī finanšu plūsma, ar ko gan padziļināti nodarbojas uzņēmuma grāmatvedība. «Kaut kur dvēseles dziļumos esmu matemātiķe – juku laikos paralēli šim darbam kādu gadu vidusskolā nostrādāju par matemātikas skolotāju, pasniedzu to arī privāti. Tā bija baigi interesantā pieredze. Man patīk darboties ar skaitļiem, taču pārsvarā mans lauciņš ir klientu piesaiste, kā arī pakalpojuma kvalitātes nodrošināšana.»
Darbs ar 500 vīriešiem un reketieriem
Arī šobrīd Rīgas komercpārvadājumu nozarē nav kārtības, taču tā vismaz nav tik krimināla kā pirms divdesmit gadiem, kad katrai kompānijai bija «jumts» vai arī tās īpašnieki bija bandīti. «90. gados pie mums atnāca cilvēki un pateica – mēs jūs aizsargāsim! Varu apstiprināt vēl šobaltdien, ka pēdējo 20 gadu laikā es ne no viena neesmu redzējusi tādu atbalstu kā no reketieriem. Ja viņi pateica, ka palīdzēs, to arī darīja. Kad konkurenti pieturvietās sita mūsu šoferus, dūra automašīnām riepas un nelaida tās stāvvietās, naktī noliku savus pusaugu bērnus gulēt, gāju lejā, sēdos savā mašīnā – viņus tolaik spridzināja, bija «razborkas», tāpēc viņu mašīnā nesēdos – un braucu. Braucām pie pieturvietām, pie mūsu vadītājiem, un es teicu – zēni, šie te jūs aizsargās, ja jūs kāds aiztiek, zvaniet viņiem, jūs aizsargās! Protams, konkurentiem bija savi grupējumi, ir bijušas arī šādas tikšanās. Arī man ir izteikti draudi, ir bijušas dažas ļoti nepatīkamas situācijas. Piemēram, ar bērnu ejam uz skolu, pēkšņi man saka – iekāpiet mašīnā! Šajā brīdī pat nezini, ko darīt. Atceros, ka es teicu: dēliņ, pastāvi tepat, pie trolejbusa pieturas, es tūliņ! Iekāpju mašīnā, man piedraud, lai mēs nelīstu konkrētajā pieturvietā, atbildu, ka šādus jautājumus nerisinu, un kāpju ārā, lai tiktos ar mūsējiem. Neomulīgi,» kriminālos 90. gados atceras Anita Pakalniece.
«Rīgas taksometru parkā» strādā vairāk nekā 300 taksistu un vēl gandrīz 200 autobusu vadītāju, no kuriem gandrīz visi ir vīrieši. Kā ir ar viņiem sastrādāties? «Viss atkarīgs no attieksmes. Es viņus neuzskatu par taksistiem, vienmēr saku, ka viņi ir pakalpojumu sniedzēji, kas ir daudz augstāka pakāpe, – tas nav aizvest no viena punkta uz otru, tā ir pilnīgi cita specifika. Man šeit ir vīriešu kults. Man ļoti nepatīk tas, ja sabiedrībā runā par vardarbību ģimenē, vienmēr vainīgs ir vīrietis, ja slikti izturas pret bērniem, arī vīrietis. Ļoti augstu vērtēju tēvus, jo būtībā bez viņiem taču ģimene nevar pastāvēt. Neeju klāt katram vadītājam, nespiežu viņam roku un nesaku – kā es tevi cienu! Bet attieksmi viņi tāpat jūt. Uzskatu, ka mums visiem ir ļoti labas komandas attiecības. Nemēģinu pozicionēt, ka es esmu direktore, bet viņš vadītājs – vienmēr runājam kā kolēģi. Mēs to skaļi nesakām, bet tā jūtamies,» skaidro Anita.
Protams, 500 cilvēku lielā kolektīvā attiecības bijušas visdažādākās – no ārprātīga naida līdz ar kurjerpastu sūtītiem ziediem, pilnīgi viss attiecību spektrs, taču komercdirektore vienalga par vīriešiem saka tikai to labāko.