6.oktobra jubilārs: sporta ziņu žurnālists Uģis Joksts

«Man šodien ir darbadiena, kas nozīmē, ka būšu ēterā. Es ļoti mīlu savu darbu, tāpēc uzskatu, ka ir brīnišķīgi dzimšanas dienā būt kopā ar kolēģiem,» saka Latvijas Televīzijas (LTV) sporta ziņu žurnālists un prāta spēles V.I.P. – Veiksme. Intuīcija. Prāts vadītājs Uģis Joksts. Viņu šodien sveicam apaļajā 40. dzimšanas dienā!

«Jā, četrdesmit ir tāds apaļš, svarīgs un daudz aprunāts cipars. Arī es kādreiz esmu par to domājis, kā vīrietim iet tajos gados, kas mainās, bet, runājot par sevi, – man dzīve mainās nepārtraukti, un es arī pats stimulēju, lai tā mainītos un progresīvi pozitīvā līknē ietu uz augšu. Līdz ar to man šis gadu skaits nav atskaites punkts,» apgalvo šodienas jubilārs. «Man ir brīnišķīga dzīve, un es nedomāju, ka tagad kaut kas baigi mainīsies,» viņš pasmaida un saka: ja cilvēks šajā vecumā aktīvi darbojas un pats dara visu iespējamo, lai savu dzīvi padarītu labāku, tad galvenais – lai būtu veselība, jo tad jau arī viss ir iespējams.

Lūgts atklāt, ko viņš dara, lai būtu veselība, Uģis atteic, ka viņš daudz sporto – vingro, skrien, daudz brauc ar riteni, tajā skaitā arī sacensībās. «Jo vecāks palieku, jo vairāk sportoju. Jo es saprotu, ka, lai sevi savāktu, ir jāsporto vairāk. Sportojot un esot svaigā gaisā, tīru galvu ārā no tarakāniem. Nepulcinu ap sevi cilvēkus, kuri man nepatīk. Nedomāju sliktas domas. Un arī drusku pieskatu, ko ēdu, – ne histēriski, bet domāju līdzi.»

Jau pirms gada, diviem Uģis apjauta, ka laiks tik ātri iet uz priekšu, ka vajag novērtēt katru dienu, katru mirkli. «Un vienu lietu gan vajadzētu izdarīt – izaudzināt krietnus bērnus. Nezinu, vai to var saukt par apņemšanos, bet pēdējo gadu laikā sev to esmu apsolījies. Kā man iet ar realizāciju? Nu, tā un tā. Bet tāda apņemšanās man ir, un es uz to eju,» viņš atklāj. Dēlam Gustavam Hugo decembrī būs 11 gadu, meitiņai Stellai Madarai ir pieci. «Dēls ir pārņemts ar mākslas skolu, dejām un basketbolu, bet meitiņa beidzot ir iemācījusies braukt ar divriteni, bez papildu riteņiem. Viņai tagad ir sajūta, ka visur ir jābrauc ar riteni,» viņš mīļi nosaka un neslēpj prieku, ka bērni ir aktīvi, nav stumdāmi un bīdāmi. «Protams, kādreiz jau vajag arī piespiest kaut ko darīt, ka jārīkojas tā un ne savādāk. Varbūt tas nav pedagoģiski, bet tā es domāju, tāda ir mana saprašana par lietu secību un kārtību,» stāsta Gustava Hugo un Stellas Madaras tētis.

Jau 15 gadu viņš strādā televīzijā, kur veido sporta ziņas un vada raidījumu. Taču Uģim ir vesela virkne projektu arī ārpus televīzijas – viņš veido un vada dažādus pasākumus, bet brīvdienās restaurē vecus ābeļdārzus, kopj dižkokus. Savulaik Bulduru Dārzkopības tehnikumā apguvis dārznieka profesiju, viņš tagad strādā par arboristu, kas tulkojumā nozīmē kokkopis. «Tā kā arboristi drošības apsvērumu dēļ kokā kāpj divatā, bet mani kolēģi, kuri ir pilnas dienas arboristi, bieži vien ir kaut kur citur, es kā svētdienas arborists izvēlos kopt ābeles, jo tajās var kāpt arī viens. Es esmu sapratis, ka man šis darbs patīk un, jā, arī ļoti labi sanāk, tāpēc ir prieks, ka man ir jau seši dārzi, ko pēdējo piecu sešu gadu laikā esmu uzpasējis un būšu savedis kārtībā. Tas ir kaifs tādu darbu darīt!» sajūsmināti stāsta sporta ziņu žurnālists. Arī viņam pašam Līgatnē ir dārzs, tikai tā uzpasēšana ir kā stāsts par kurpnieku bez kurpēm. «Es domāju, ka tas man vēl ir priekšā. Kā es parasti smejos: savs dārzs – tas man ir trešais pensiju līmenis. Es jau savā būtībā esmu dabas bērns, man vajag dārzu kā tādu. Jo man vajag to skābekli, to savu mazo pasaulīti, to vienatni un meditāciju, kas arī ir ļoti svarīgi un ko tāds dārzs visā savā krāšņumā arī spēj dot.».