Toms Grēviņš: mūzikā līdz ausīm
Latvijas Radio 5 – Pieci.lv – rīta programmas Pieci rīti vadītājs Toms Grēviņš mūzikā, šķiet, ir veselu mūžību. Šajā jomā viņš ir zinošs kā enciklopēdija. Kā nu ne, ja ar mūziku un radiolietām ir apsēsts jau no bērna kājas.
Rīta stundai zelts mutē
Neatkarīgās apskatniekam, izvērtējot Pieci.lv piedāvāto repertuāru, nācās secināt, ka tajā skan no citām radiostacijām krietni atšķirīgāka mūzika. Piemēram, tā laikam ir vienīgā vieta ētera viļņos, kur iespējams dzirdēt skandalozo duetu Olas. «Latvijas Radio 5 ir noteikums – 30% dziesmu jāatskaņo latviešu valodā, līdz ar to tas dod lielāku ekspozīciju mūsdienu latviešu populārajai mūzikai. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar regulāru Bermudu divstūra un Olu atskaņošanu, ko nedara citas radiostacijas, esam dabūjuši pie radio auditoriju, kas agrāk to ir ignorējusi – vari ieiet youtube un apskatīties, kādi ir skatījumu skaiti abu šo mākslinieku daiļdarbiem... Taču tā arī ir Latvijas Radio 5 esības misija – dabūt klāt Latvijas Radio struktūrām publiku, kas iepriekš šim zīmolam ir metusi līkumu,» skaidro Toms Grēviņš.
Pieci rīti kļuvuši vēl agrāki – nu Toma Grēviņa, Ulda Ziediņa un Dairas Kokorevičas stūrētais raidījums savas gaitas ēterā sāk uzreiz pēc Valsts himnas izskanēšanas, tas ir, pēc sešiem un ilgst līdz deviņiem. Lai tiktu no dzīvesvietas Mežaparkā laikā uz radiomāju, Toma modinātājpulkstenis noregulēts uz pulksten 4.30. Interesanti, ka savulaik Toms pozicionējis sevi kā lielu gulētāju... «Rīts kā radio laiks man diezgan negaidīti uzkrita uz galvas jau Radio 101 laikā, 2012. gada sākumā – nebija citu variantu. Kopš tiem laikiem esmu cēlies, kad ārā vēl tumšs un ielās neviena nav. Klausītāju ziņā nevar būt nekas iespaidīgāks par rīta ētera laiku, jo visiem vajag zināt, cik ir pulkstenis, vai pasaulē viss ir kārtībā un vai ārā līst. Savukārt tam visam apkārt var sadarīt visādas muļķības. Pašam gan nācās sevi nedaudz lauzt, jo tam, kas tur notiek, nav nekāda sakara ar mūziku – rīta stundās ir pilnīgi vienalga, kas tur skan.»
Toms Grēviņš ir pieprasīts dīdžejs, taču rīta programma uzliek savus nosacījumus: «Ja no rīta jāstrādā radio, nekad iepriekšējās naktīs neesmu uzstājies – ir ritms, kurā jāturas. Katram cilvēkam, kas no rītiem strādā radio, ir sava teorija. Piemēram, Roberts Gobziņš kādreiz stāstīja, ka viņš guļ četras stundas dienā un četras – naktī. Savukārt nedēļas nogalēs, ja tajās ir diskotēkas, piekopju stundu rēķināšanas taktiku, un tas darbojas: no piektdienas rīta līdz pirmdienas rītam nepieciešams nogulēt konkrētu stundu skaitu un vienalga – kurā brīdī.»
Kā DJ uz TV
Lai profesionāli veiktu (radio)dīdžeja pienākumus, nepieciešams noklausīties gūzmu mūzikas, bet – pa kuru laiku to pagūst līdz kaklam noslogotais Grēviņš?! «Man ir paveicies ar to, ka es neesmu autovadītājs, un to, ka es tagad dzīvoju otrā Rīgas galā. Līdz ar to es pavadu ļoti daudz laika vai nu sabiedriskajā transportā, vai uz velosipēda – tas šobrīd man ir galvenais mūzikas klausīšanās moments,» skaidro Toms. «Joprojām katru nedēļu aiz veselīgas intereses noklausos kādas desmit līdz divpadsmit jaunās plates. Ļoti palīdz arī jaunais straumēšanas serviss. Šobrīd es šajā jomā nestrādāju profesionāli, man šie diski nav jāapraksta. OK, ir jābūt viedoklim par kaut kādām galvenajām lietām, taču tas vairāk ir palicis par tādu kā sevis uzturēšanu sportiskā formā. Kas attiecas uz dīdžeja štellēm, darbojoties ar Top 40, viss ir redzams kā uz paplātes. 80. gadi ir sen beigušies – neviens vairs neiet uz klubu vai diskotēku izdzirdēt, ko interesantu dīdžejs mums uzspēlēs. Kā viņš savienos kaut kādas tēmas vai kāds būs plūdums, tas varbūt joprojām ir interesanti, bet neviens neiet klausīties nepazīstamu mūziku.»
Aptuveni tāpat viņš attiecas pret vēl vienu savu hobiju – lasīšanu, arī šajā jomā Toms izmanto digitalizācijas labumus, lai arī atzīst, ka «papīrs patīk labāk». «Protams, laika tam neatliek tik daudz, cik gribētos. Es visu laiku dzīvoju cerībās, ka pienāks kāda brīva atvaļinājuma nedēļa – nu tikai lasīšu! Ļoti daudzas grāmatas, ko es gribētu izlasīt, stāv plauktā un gaida savu kārtu, bet tad uzrodas mūzikas profesionālā literatūra, kas noteikti jāizlasa, tad vēl ir profesionālā radio literatūra, kas pilnīgi obligāti jāizlasa, un tā tas viss atliekas.» Dažas jomas laika trūkuma dēļ vispār ir apdalītas. «Esmu pilnībā pazaudējies teātrī, taču mana māte ir teātra zinātniece un kritiķe (Gundega Saulīte – aut.), tad viņa mani apgaismo un pasaka, ka, piemēram, Frankenšteins ir kaut kas ļoti labs, kas jāredz. Neko nesaprotu arī pasaules globālajās tendencēs. Taču literatūrā, kino un mūzikā, arī vizuālajā mākslā man liekas pašsaprotami sajēgt, kādas ir tendences un kas ir svarīgs.»
Pēdējā laikā Toms iesaistījies vēl vienā projektā – jaunā 360TV kanāla raidījumā Mūzikas domnīca, kur katru nedēļu notiek diskusijas par un ap muzikāliem notikumiem. «Izveidot šāda veida raidījumu ir komandas darbs, tur šāda komanda ir, un es jūtos tikai kā viens no zobratiem šajā mehānismā,» atzīst Toms. «Līdz šim mums šādas regulāras diskusijas nav bijušas. Bet tās ir svarīgas, lai ieinteresētu jaunus cilvēkus mūzikas industrijas lietās. Arī es ienācu mūzikā caur presi, un viens no iemesliem bija tas, ka es biju dusmīgs uz tevi un [Uldi] Rudaku par to, ko jūs rakstāt – man bija pēdējo pusaudža gadu dumpinieciskums parādīt, ka, re, tie džeki neko nesaprot! Ja mēs nerunāsim par mūziku, ja par to nerakstīsim, nediskutēsim un neradīsim viedokļus, jaunajai paaudzei nebūs iespēju pretstatīt kādu citu viedokli. Tas ir dikti svarīgi, lai industrija virzītos uz priekšu.»
Mazais Tomiņš pieaudzis
Pašlaik Tomam ir 33 gadi, un sanāk, ka šovbiznesā viņš ir... vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Fiziski pats smagākais darbs bijis pāris mēnešus ilgā veļas pulvera reklamēšana... «Septiņu gadu vecumā es biju TV raidījumā Pekšņi – tēloju kritiķi, man bija tādi smieklīgi skeči. Ar radio aizraušanās sākās 12 gadu vecumā. Starp citu, kopā ar Gustavu Terzenu Radio Skonto pirmsākumos vadījām raidījumu bērniem – tā ģenerālvadītāja bija Olga Rajecka. Nedaudz padarbojos Agņa Budas un Ērika Niedras Radio 2 – man bija jauniešu raidījums. Uz vienu vasaru aizbraucu uz Valmieru, viņiem bija Radio Imanta. Pēc tam bija preses laiks, kas izveda līdz Radio SWH, kur sāku strādāt 2002. gada augustā un līdz pat 2010. gadam, kad jūnijā palaidām Radio 101. Šis projekts pastāvēja līdz 2013. gada maijam, pēc tam – Pieci.lv. Reāli gan tas darbību sāka 2014. gada martā, jo bija daudz un dažādi priekšdarbi.»
Sanāk, ka bērnības tās ierastajā izpratnē Tomam nemaz nav bijis. «Ja es tā atskatos, man par maz ir bijuši tādi momenti, kas citiem cilvēkiem ir kopā ar draugiem – kopēji kolektīvie piedzīvojumi, jo viss vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. Bet citā ziņā man nav sajūtas, ka kāds būtu nozadzis bērnību. Ir sajūta kā 23–24 gadu vecumā, nekas nav baigi mainījies. Izrādās, ka var rasties ģimene, var dzimt bērni, viss var notikt! Bet man vismaz pašam šķiet, ka ir iespēja ar tikpat svaigu skatienu paskatīties uz lietām kā pirms desmit gadiem.»
No malas tomēr šķiet, ka mazais Tomiņš ir pieaudzis – spriedumos un vērtējumos kļuvis nobriedušāks, ne miņas no kādreizējās bērnišķības. Un vēl – viņš ir precējies, ar sievu Lauru audzina dēlu. «Man ir grūti visā savā egocentriskajā dzīvē atrast pareizo vietu, kur sievieti novietot,» tas ir no Toma intervijas 2009. gadā. «Seši gadi ir diezgan daudz... Starp citu, mēs iepazināmies pirms pieciem gadiem,» domīgi novelk Toms. Kādas pārmaiņas notikušas? «Šovbizness un radioindustrija būtībā ir pilni ar slima suņa murgiem. Kad ikdienā uz ielas satiec jebkuru cilvēku, kas presē vai publiski tviterī velta kādus apvainojumus, tad visi ir priecīgi, sveicinās un prasa, kā iet. Tā ir tāda milzu konjunktūra! Ja godīgi, man vienmēr tā ir bišķiņ beigusi nervus, ir bijušas lietas, par kurām esmu nedaudz pārdzīvojis. Kad piedzimst bērns, tas viss paliek maznozīmīgs – ai, lai taču tas viss tur rūgst!» skaidro Toms.
«Es vairs noteikti negribu pārmainīt pasauli, es vairs negribu pārmainīt pat valsti un pat veidu, kā domā Latvijas mūziķi. Tagad es varu palīdzēt ar novērojumiem, kas ir veikti laikā, kad es to visu gribēju izdarīt. Es kādreiz gribēju palīdzēt kādai latviešu grupai, lai tā izsistos pasaulē. Tā nu ir sanācis, ka dažiem no viņiem esmu gājis blakus un redzējis, kā viss notiek, piemēram, Goran Gora vai Instrumentiem. Esmu pārliecināts, ka šis progress turpināsies, un tādā ziņā šā egocentrisma, ka bez manis te nekas nenotiks, man vairs nav,» smejas Toms Grēviņš.