Nu jau kādu laiku kriminālajām tēmām veltītais LNT raidījums Degpunktā ir skatāms arī sestdienās – tajā atskatās uz nedēļas notikumiem un detalizētāk analizē spilgtākos no tiem. Par raidījuma vadītāju kļuvis Jānis Orbidāns – pieredzējis aizkadra darbinieks, kurš iepriekš strādājis par montāžas režisoru.
Tas pats, tomēr cits Degpunkts
Pagaidām grūti prognozēt, kā Degpunktam klāsies sestdienās – intervija ar tā moderatoru Jāni Orbidānu risinājās pēc trešā raidījuma, un ar katru nākamo raidījumu pieaug gan tā popularitāte, gan arī paša Jāņa pieredze. «[Mediju koncerns] MTG gribēja papildus vēl vienu raidījumu Degpunktā, kas ēterā būtu sestdienās, taču mazliet citādāku nekā iknedēļas Degpunkts. Vadoties no tā, mēs šo raidījumu tādu arī veidojam: apkopojam nedēļas notikumus, no pirmdienas līdz piektdienai, – tos mums atsūta ikdienas Degpunktā komanda, un mēs to apkopojam, bet vienu lielāko notikumu iztirzājam dziļāk. To mēs veidojam paši,» skaidro Jānis.
Lai gan nosaukums ir viens, komandas būtībā ir divas. Arī producente sestdienas raidījumam ir cita – Arta Ģiga no RedDotMedia komandas, kas veido arī uzbrūkoši analītisko raidījumu Nekā personīga. «Tieši viņa mani vasarā aicināja kopīgi veidot šo projektu, savukārt Artai šāda veida uzaicinājumu izteica MTG cilvēki,» skaidroja Jānis.
«Viņiem [ikdienas Degpunktam] formāts ir viens, mums – mazliet citādāks. Taču tas nav katru dienu, tas ir tikai vienreiz nedēļā. Raidījuma ideja ir tāda, ka mēs negatīvos notikumus – ugunsgrēki, avārijas – mēģinām apskatīt no citas puses, proti, kā no tā izvairīties, kā veikt prevenciju, dot padomus. Aicinām populārus, zinošus cilvēkus studijā, lai viņi dod savu vērtējumu konkrētajai problēmai. Piemēram, nesen mums bija stāsts par riteņbraucējiem, uzaicinājām ēterā arhitektu – viņš 40 gadus braukā ar ričuku. Lai viņš izsaka savas domas, lai ierosina, ko Rīgā varētu uzlabot velosatiksmes labā. Nevis kritizējam un rādām, kas ir slikti, bet domājam, ko varētu izdarīt, kur ir problēmas, kā tās risināt. Nav tā, ka mēs sēžam un kratām ar pirkstu – tas ir slikti, tā nedariet! Mēs mēģinām skatīties uz lietām mazliet citādāk, lai skatītājs sestdienās tomēr paliktu kopā ar mums,» pauž jaunā TV seja.
Starp citu, nodrošināt, lai «skatītājs sestdienās paliek kopā ar mums», nav viegls darbiņš, jo Degpunktā arī sestdienās tiek rādīts vienā laikā ar Panorāmu. «Tas ir izaicinājums,» atzīst arī Jānis Orbidāns. «Lai skatītājs pārslēgtos sestdienas vakarā no Panorāmas, kam ir milzīgs raidlaiks un kas ir zīmols, uz mūsējo... Taču mēs darām savu darbu. Mums ir dots uzdevums, mēs to pildām.»
«Projekts bija jādabū gatavs ātrā tempā, kas izdevās, pateicoties lieliskai profesionāļu komandai, par ko esmu ļoti priecīgs un viņiem pateicīgs. Pieredze rāda, ka profesionālā vide ir ļoti neviendabīga, tādēļ es lielu nozīmi piešķiru tam, ar kādiem cilvēkiem kopā strādāju, jo no tā ir atkarīgs, būs rezultāts vai ne. Uz projekta nākotni raugāmies brīvi, laiks rādīs, kā ies.»
No montāžas līdz TV kadram
Savulaik Jānis Orbidāns Latvijas Televīzijā bija videomontāžas režisors, bet tur viņš nokļuva diezgan interesantā ceļā. «Pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti radioelektronikas un komunikācijas jomā. Man bērnībā patika ķimerēties ar dažādām tehniskām lietām – galds mūždien bija nokrāmēts ar elektroniku, izjauktiem magnetofoniem, līdz ar to tas likās loģiski. Arī vecāki teica – ej, Jāni, ej, tev taču šādas lietas patīk! Tā arī aizgāju. Taču tad sapratu, ka tas ir pārāk vienmuļi, varbūt pat neinteresanti. Beidzot universitāti, man bija izšķiršanās – vai nu iet tehniskajā novirzienā un kādā elektronikas uzņēmumā stāvēt pie galda un kaut ko lodēt, vai arī papildināties un meklēt kaut ko citu. Ja cilvēks kaut ko vēlas sasniegt, tad viņam nepietiek ar to vienu šauro virzienu, labāk paņemt kaut ko klāt arī no citām nozarēm – tā arī rodas konkrētais zināšanu apjoms,» prāto Jānis. «LTV parādījās vakance uz montāžu, zināju, ka tas ir kaut kas tehnisks. Uz galda bija liela čupa ar iesniegumiem, pat nezinu, kāpēc priekšnieks paņēma mani, jo tajā laikā es no televīzijas nezināju pilnīgi neko! Ielika blakus Artai, tā viss arī aizgāja.»
Taču viena lieta ir strādāt aizkadrā, pavisam cita – būt kadrā. «Jā, moderatora darbs ir kaut kas tāds, ko nekad neesmu darījis, tieši tāpēc arī piekritu. Tas man šķiet svarīgi, lai izietu no savas komforta zonas un paskatītos uz lietām no citas puses,» atzīst Jānis Orbidāns. TV sejām gan parasti nākas piedzīvot arī dažādus nevēlamus popularitātes blakusefektus – kritika, gānīšanās internetā utt. «Vienmēr esmu vadījies pēc principa – ja ir objektīva kritika, tad tas ir OK, uzklausu. Man patīk arī konkurence – nē, nopietni! Es nekad savā darbā no tās neesmu vairījies. Ja kāds sāks kritizēt, kādas viņam brūnas acis, tad skaidrs, ka tas ir smieklīgi, bet, ja kāds oponēs, ka varēja šo sižetu pieteikt tā un raidījumu vadīt citādāk, tad ieklausīšos.»
Kā zināms, Degpunktā ievirze ir kriminālās tēmas, ar kurām saskarsme dažkārt var būt emocionāli smaga. «Esam par to domājuši un runājuši,» atzīst Jānis. «Mēģinām uz lietām skatīties paplašināti, no dažādiem skatpunktiem, pieaicināt cilvēkus, kas tiešā veidā ar problēmu nav saistīti. Jebkura tēma var būt interesanta.» Lūkošanās kolēģu safilmētajos, bieži vien asiņainajos materiālos viņu nebiedē: «Kadrs ir kadrs, internetā taču mēs nejauši vai jauši redzam daudz ko.» Ja būtu vajadzīgs, Jānis arī pats būtu gatavs palīdzēt veidot sižetus – Nekā personīgi darbā esot arī daudz piedzīvots. «Pašlaik es šajā darba procesā piedalos maksimāli, cik vien varu. Es gribu būt tajā visā iekšā, jo tikai tā var kaut ko iemācīties. Man negribas būt tikai sejai, kurai iebāž vārdus mutē, un tā tikai stāv kadrā un vada [raidījumu].»
Puisis no Rubas
Izrādās, ka Jānis Orbidāns ir no laukiem, no Saldus novada Rubas (starp citu, tur viņa kaimiņš bija pazīstamais hokejists Kristaps Sotnieks). Kad viņš atbraucis mācīties uz Rīgu, nācies savdabīgi saskarties ar šejienes nacionālajām problēmām. «Es nemācēju krievu valodu, jo Rubā krievu nav, tur ir lietuvieši (šis ciemats atrodas teju vai uz robežas ar Lietuvu – aut.). Iedomājies, puisis no laukiem atbrauc uz Rīgu – te man bija tāds kuriozs. Mūsu skola, Rīgas tehniskā koledža – tā man bija kā vidusskola – atradās pie Zemitānu tilta. Ar sabiedrisko transportu vakarā atbraucu, uz tilta izkāpju ārā un eju lejā. Protams, ne katru nedēļu, bet diezgan regulāri tur kaut kādi tipi piekasījās un prasīja naudu. Es kā cilvēks, kurš krieviski nesaprot, nevarēju izprast, ko viņi no manis grib, es arī nesapratu, ka viņi prasa naudu. Blakus čaļi stāv bāli, es runāju, bet man tiešām neaiziet, ko viņi no manis grib. Līdz kaut kādam vienam brīdim... Izdari secinājumus un saproti, ka tev nepieciešams prast par sevi pastāvēt,» toreiz piedzīvoto incidentu atminas Jānis.
Izdarīto secinājumu rezultātā viņš sācis nodarboties ar taekvondo, vēlāk arī ar boksu, taču pēc studiju beigām treniņi vairs nav turpināti. «Aizgāju strādāt [uz Latvijas Televīziju] un prioritātes kaut kā pamainījās.» Taču interese par sportu nav zudusi. «Es tagad dzīvoju Piņķos, tur formējas boksa sekcija. Sazvanījos ar treneri, aizgāju uz dažiem boksa treniņiem. Visticamāk, es kaut kad turpināšu trenēties boksā. Piņķos vispār ir daudz sportošanas iespēju – tagad gan esmu sabeidzis kāju, bet līdz tam regulāri spēlēju futbolu. Sporta klubs Babīte mums iedod zāli, mēs ar vietējiem čaļiem savācamies un arī ziemā ejam spēlēt futbolu.» Pagaidām gan ar sportošanu ir pagrūti arī no laika viedokļa. «Kamēr tas [projekts] ir tik svaigs, kā tas ir pašlaik, laika nav vispār – brīvais laiks ir tikai sestdienā un svētdienā. Taču gan jau ar laiku visa sistēma aizies un nostabilizēsies, un es domāju, kad viss būs kārtībā, tad visam pietiks laika. Kāpēc lai būtu citādāk?!» uzskata Jānis Orbidāns.
Jānis Orbidāns
